— Ja, ser, viņš ir karavīrs tāpat kā jūs, un rēta tā sejā liecina, ka viņš cīnījies daudzās kaujās. Viņš runā patiesību, ser. Mēs esam kristīgie gūstekņi, kas izbēguši no Granadas, un kopā ar manu meitu, kurai, ceru, jūs nedarīsiet pāri, dodamies uz Sevilju, lai lūgtu viņu žēlīgo majestāšu aizstāvību un rastu iespēju atgriezties Anglijā.
— Jūs neizskatāties pēc angļa, — virsnieks sacīja. — Jūs izskatāties pēc marāna.
— Savu ārieni cilvēks neizvēlas, ser. Es esmu tirgotājs Kastels no Londonas. Mans vārds ir labi pazīstams Seviljā un visā Spānija, jo es plašos apmēros tirgojos ar šo zemi. Ja es. tiktu pie jūsu karaļa, viņa augstība pats to apstiprinātu. Lai jūs nemulsina mūsu dranas, mes bijām spiesti tā apģērbties, lai varētu aizbēgt no Granadas. Es ļoti lūdzu jūs, ļaujiet mums doties uz Sevilju!
— Senjor Kastei, — virsnieks atbildēja, — es esmu kapteinis
Arrano Puevla, un, tā kā jūs neapstājāties, kad mēs jums uzsaucām, un nogalinājāt vienu no maniem labākajiem kareivjiem, jums katrā ziņā jādodas uz Sevilju, taču kopā ar mani, nevis uz savu roku. Jūs esat mani gūstekņi, bet nebaidieties — ne pret jums, ne jauno dāmu vardarbība netiks lietota. Jums par saviem nodarījumiem būs jāstājas karaļa tiesas priekšā un tur jāizstāsta savs patiesais vai melu stāsts.
Pēc tam kad Pīteram un Kastelam bija atņemti zobeni, viņiem atļāva atkal sēsties zirgos, un viņi visi trīs turpināja ceļu uz Sevilju kā gūstekņi.
— Mums vismaz vairs nav jābaidās no laupītajiem, — Margareta sacīja Pīteram, — un mēs esam laimīgi paglābušies no šo vīru zobeniem.
— Jā gan, — Pīters, smagi nopūzdamies, atbildēja, — bet es cerēju, ka šonakt mēs gulēsim uz <rMargaretas», kas trauksies pa
upi uz jūru, nevis spāņu cietumā. Taču liktenis ir lēmis citādi — jau otrreiz es tevis dēļ esmu nokāvis cilvēku, un atkal viss sāksies no gala. Laime ir mūs pametusi!
— Varēja būt vēl ļaunāk, un es neko tev nepārmetu, — atteica Margareta, atcerēdamās rupjās rokas, kas bija viņu sagrābušas, un nogalināto kareivi, ko tā biedri apglabāja turpat ceļmalā.
Visu garo dienu viņi jāja saules svelmē pa auglīgu, iekoptu līdzenumu Seviljas virzienā. Jau iztālēm skatienu piesaistīja Hi- ralda — kādreizējās mauru mošejas minarets, kas pacēlās simtiem pēdu augstumā virs lielās pilsētas. Beidzot pret vakaru viņi sasniedza Seviljas austrumu nomali, izjāja tai cauri, tad iejāja pa lieliem vārtiem un sāka līkumot pa ielu labirintu.
— Kurp jūs mūs vedat, kapteini Arrano? — Kastels pēc brīža jautāja.
— Uz Svētās Ermandadas cietumu, kur jūs gaidīsiet tiesu par viena tās kareivja nokaušanu, — virsnieks atbildēja.
— Es lūdzu dievu, kaut mēs ātrāk tur nokļūtu, — Pīters sacīja, paraudzīdamies uz Margaretu, kas no pārguruma līgojās savos seglos kā puķe vējā.
— Es ari, — Kastels nomurmināja, pamezdams skatienu uz draudīgajām ļaužu sejām visapkārt. Tie bija uzzinājuši, ka viņi nogalinājuši spāņu karavīru, un, noturēdami viņus par mauriem, bariem sekoja jātnieku pulciņam, nikni vērdamies gūstekņos vai lamādami tos par neticīgajiem. Reiz, kad viņi šķērsoja laukumu, kāds garīdznieks pūlī iekliedzās: «Nokaujiet tos!» un vairāki rupji tēvaiņi metās uz priekšu, lai norautu viņus no zirgiem. Kareivji tikai ar pūlēm atvairīja uzbrucējus.
Tad pūlis sāka gūstekņus apmētāt ar atkritumiem, tā ka drīz vien viņu baltās drānas bija notraipītas un notašķītas. Kāds vīrs svieda akmeni un trāpīja Margaretai pa plaukstas locītavu. Viņa iekliedzās un izlaida pavadu no rokām. Tas karstasinīgajam Pīteram lika iesvilties dusmās, un, iekams kareivji paguva iejaukties, viņš jau bija sviedējam līdzās un tā iebelza pa ģīmi, ka vīrs novēlās gar zemi. Kastels domāja, ka nu viņus noteikti nositīs,; taču pūlis tikai smējās un atskanēja kliedzieni: — Varens sitiens, maur! Tam neticīgajam ir smaga roka!
Arī virsnieks nesadusmojās. Kad pakritušais vīrs uzrausās kājās ar dunci rokās, viņš, izrāvis savu zobenu, ar plakanisku sitienu to atkal noguldīja gar zemi un sacīja Pīteram:
— Neaptraipiet savas rokas ar šo prasto lopu, senjor!
Tad viņš pagriezās un pavēlēja kareivjiem, kas jāja pa priekšu, izklīdināt pūli.
Izkjuvuši no Jaužu ielenkuma, viņi vēl ilgi līkumoja pa sānieli- ņām, izvairīdamies no galvenajām ielām, līdz beidzot nonāca pie lielas, drūmas celtnes un pa režģotiem dzelzs vārtiem, kas atdarījās viņu priekšā un tūlīt atkal aizvērās, iejāja tās pagalmā. Te gūstekņiem pavēlēja nokāpt no zirgiem un tos aizveda projām. Kapteinis Arrano sāka runāties ar cietuma komandantu. Tas bija vīrs ar stingru, bet ne ļaunu seju un visai ieinteresēti viņus nopētīja. Pēc brīža komandants pienāca pie gūstekņiem un apvaicājās, vai viņiem esot nauda, ko samaksāt par istabām; pretējā gadījumā viņš būšot spiests tos novietot kopējās kamerās.
Kastels atbildēja apstiprinoši un kā apliecinājumu saviem vārdiem izvilka piecus zelta gabalus, ko pasniedza kapteinim Arrano, lūgdams izdalīt šo naudu kareivjiem kā pateicību par to, ka viņi tos apsargājuši ceļā uz šejieni. Tad Kastels vēl piebilda — pietiekami skaļi, lai visi dzirdētu —, ka viņš gribētu izsniegt kompensāciju ari tā vīra piederīgajiem, kuru Pīters nelaimīgā kārtā nogalinājis. So paziņojumu kareivji uzņēma ar acīmredzamu atzinību. Viens no viņiem solījās to pavēstīt mirušā biedra atraitnei un visu vārdā pateicās Kastelam. Pēc atvadīšanās no kapteiņa Arrano, kas teica, ka tiesā viņi vēl tikšoties, Kastelu, Pīteru un Margaretu cauri cietuma garu garajiem gaiteņiem aizveda uz divām istabām — viena no tām bija maza, otra krietni lielāka, abas ar aizrestotiem logiem —, iedeva ūdeni, lai viņi varētu nomazgāties, un pateica, ka drīz tiks atnestas vakariņas.
Pēc kāda brīža cietumsargi ienesa gaļu, olas un vīnu, un izsalkušie ceļinieki, ieraugot šādu azaidu, jutās visai priecīgi. Kamēr viņi ēda, ieradās cietuma komandants ar notāru un, kad maltīte bija pabeigta, sāka viņus iztaujāt.
— Mūsu stāsts ir garš, — Kastels sacīja, — bet ar jūsu atļauju es to pastāstīšu, tikai, lūdzami, ļaujiet manai meitai, donjai Margaretai, doties pie miera, jo viņa ir galīgi pārguruši. Ja gribēsiet, varēsiet viņu izprašņāt rīt.
Komandants laipni to atvēlēja, un Margareta, apskaudama tēvu, atsvieda plīvuru no sejas. Viņas skaistuma pārsteigti, komandants un notārs acis vien noblisināja. Tad, pasniegusi Pīteram roku, ko viņš noskūpstīja, un ar reveransu atvadījusies no komandanta un notāra, viņa devās uz blakus istabu gulēt.
Kad Margareta bija aizgājusi, Kastels pastāstīja, kā marķīzs Morelja nolaupījis viņa meitu — izdzirdot šo vārdu, komandants plati iepleta acis — un atvedis no Londonas uz Granadu, kā viņi, Margaretas tēvs un līgavainis, tai sekojuši un beidzot visi laimīgi izbēguši. Taču par viltus līgavu Betiju un sazvērestību pret Mo- relju viņš nebilda ne vārda. Saprazdams, ka labāk tūlīt runāt skaidru valodu, Kastels pateica savu vārdu un nodarbošanos, kā arī nosauca savus partnerus un kompanjonus Seviljā — proti, Ber- naldesa firmu, kas komandantam bija labi pazīstama, — un lūdza paziņot tās vadītājam senjorām Huanam Bernaldesam par viņu aizturēšanu un atļaut tam nākamajā rītā viņus apmeklēt. Kastels uzsvēra, ka viņi nav nekādi blēži vai dēku meklētāji, bet ir godīgi Anglijas pavalstnieki, kas nokļuvuši nelaimē, un vēlreiz lika saprast, ka labprāt samaksās par katru viņiem parādītu laipnību vai izdarītu pakalpojumu. Komandants vērīgi uzklausīja visu, ko Kastels sacīja.