Viņš arī apsolīja sazināties ar savu priekšniecību un, ja tai nebūšot iebildumu, aizsūtīt kādu cilvēku pie senjora Bernaldesa ar lūgumu nākamajā dienā atnākt uz cietumu. Beidzot komandants ar notāru aizgāja, un, kad cietumsargi bija nokopuši galdu un aizslēguši durvis, Kastels un Pīters nolikās viņiem uzklātajās gultās, sirdī pateikdamies dievam, ka atrodas Seviljā, kaut arī cietumā.
Tonakt viņi patiešām gulēja labi un nākamajā rītā pamodās visai spirgti. Tūlīt pēc brokastīm atkal atnāca cietuma komandants un līdz ar viņu senjors Huans Bernaldess, Kastela kompanjons Spānijā un šifrēto vēstuļu rakstītājs, ar kuru Kastels pēdējo reizi bija redzējies Anglijā pirms dažiem gadiem. Tas bija drukns vīrs ar mierīgu, gudru seju, diezgan mazrunīgs pēc dabas.
Pasveicinājis Kastelu ar uzsvērtu cieņu, kas nepalika komandantam nepamanīta, Bernaldess lūdza, vai viņš nevarētu parunāties ar ieslodzītajiem vienatnē. Komandants neiebilda un devās projām, teikdams, ka atgriezīšoties pēc stundas. Tiklīdz durvis aiz viņa bija aizvērušās, Bernaldess sacīja:
— Dīvainā vietā mēs sastopamies, Džon Kastei, taču es par to pārāk nebrīnos, jo dažas jūsu vēstules ar mūsu draugu ebreju starpniecību nonāca līdz manīm. Jūsu kuģis «Margareta», sagatavots ceļojumam, stāv upē, un, lai novērstu aizdomas, es palēnām to sāku piekraut ar precēm Anglijai. Bet, kā jums uz tā nokļūt, tur es nezinu padoma. Taču nezaudēsim dārgo laiku! Pastāstiet man visu pēc kārtas, neko nenoklusējot.
Kastels ar Pīteru steigšus izstāstīja, kā risinājušies notikumi, un Bernaldess klusēdams klausījās. Kad viņu stāsts bija galā, Bernaldess sacīja Pīteram:
— Gaužām žēl, jaunais kungs, ka jūs pacēlāt zobenu pret šo kareivi, jo tagad nepatikšanas, kas jau gandrīz bija beigušās, sāksies no jauna un būs vēl lielākas. Marķīzs Morelja šai zemē ir ļoti varens vīrs. To liecina kaut vai tas fakts, ka viņu majestātes sūtīja šo cilvēku uz Londonu noslēgt ar jūsu karali vienošanos attiecībā uz ebrejiem, kas pēc izraidīšanas no Spānijas meklētu patvērumu Anglijā. Nekas labs nav sagaidāms, un man jūs jābrīdina, ka viņu majestātes ienīst ebrejus, it īpaši marānus, kas šeit, Seviljā, jau tiek sadedzināti dučiem. — Un Bernaldess zīmīgi paskatījās uz Kastelu.
— Jūtos visnotaļ vainīgs, — Pīters sacīja, — bet šis nekauņa rupji aizskāra Margaretu, un es, to redzēdams, kļuvu traks aiz dusmām un nespēju novaldīties. Sī ir jau otrā reize, kad, aizstāvēdams viņu, iekļūstu nepatikšanās. Turklāt es šo kareivi noturēju par bandītu.
— Mīlestība ir slikts diplomāts, — atbildēja Bernaldess, atturīgi pasmaidīdams, — un izlietu ūdeni vairs nesasmelsi. Kas izdarīts, tas izdarīts. Es mēģināšu panākt, lai jūs visus trīs izsauc tieši pie viņu majestātēm, kad tie parīt noklausīsies iztiesājamās lietas. Jums labāk stāties pašas karalienes priekšā nekā nonākt kāda al- kalda rokās. Viņai ir laba sirds, ja tikai izdodas to aizkustināt, vienīgi pret ebrejiem un marāniem viņa žēlastības nepazīst, — Bernaldess atkal pameta skatienu uz Kastelu. — Turklāt naudas jums netrūkst, un šeit, Spānijā, mēs ar zeltu bruģējam ceļu uz debesīm, — viņš piebilda, likdams saprast, ka ar naudu var uzpirkt visaugstākās amatpersonas.
Neko vairāk parunāt viņi nepaspēja, jo atgriezās komandants, kas pavēstīja, ka senjora Bernaldesa apciemojuma laiks beidzies, un apvaicājās, vai viņi paguvuši visu izrunāt.
— Ne gluži, — Margareta sacīja. — Godājamais komandant, vai jūs neatļautu senjorām Bernaldesam atsūtīt man kristīgo drānas? Es negribu stāties jūsu tiesnešu priekšā šajā netīrajā pagānu apģērbā. Domāju, ka arī mans tēvs un senjors Broums to nevēlas.
Komandants pasmējās, apsolījās to nokārtot un pat atļāva Bernaldesam vēl piecas minūtes uzkavēties, lai viņi varētu norunāt, kādas drēbes šurp sūtāmas. Pēc tam komandants kopā ar Bernal- desu aizgāja, atstājot viņus vienus.
Tikai tad, kad Bernaldess bija jau projām, viņi atģidās, ka aizmirsuši pavaicāt, vai nav kas dzirdēts par Inesu, kurai bija iedota Bernaldesa adrese. Tā kā viņš pats par to nekā nebija bildis, viņi nosprieda, ka Ineša Seviljā vēl nav ieradusies, un atkal, baiļodamies neziņā, minēja, kas varētu būt noticis Granadā pēc viņu aizjāšanas.
Tonakt viņus piemeklēja jaunas rūgtas bēdas. Tūlīt pēc vakariņām ieradās cietuma komandants un pavēstīja, ka saņēmis tiesas pavēli senjoru Broumu, kas apsūdzēts slepkavībā, nošķirt no pārējiem. Lai kā viņi lūdzās, Pīters, Margaretai mirkstot asarās, tika aizvests uz atsevišķu kameru.
XIX nodaļa BETIJA MAKSĀ PARĀDUS
Betija Dīna bija bezbailīga sieviete, un drūmas nojautas viņu nemocīja. Dzimusi dižciltīgā, bet nabadzīgā ģimenē, viņa divdesmit sešus gadus bija pati lauzusi sev ceļu šai cietsirdīgajā pasaulē un iemācījusies pielāgoties apstākļiem. Veselīga, spēcīga, sīksta, ar mīlestībai atvērtu sirdi un romantiskām slieksmēm, bet savā veidā godīga, viņa saglabāja možu garu dzīves baltās un nebaltās dienās, prata noturēties virs ūdens jebkurā vētrā un nepalika parādā nevienam.
Un tomēr tās garās stundas, ko viņa pavadīja vienatnē augstajā torņa istabā, gaidīdama, kad tiks aicināta spēlēt savu viltus līgavas lomu, bija visgrūtākās viņas mūžā. Betija apzinājās, ka šis viņas solis ir savā ziņā apkaunojošs un var beigties traģiski, un tagad, ar vēsu prātu visu apdomājusi, pati brīnījās, kādēļ par to izšķīrusies. Viņa bija iemīlējusies spānietī gandrīz no pirmā skatiena, taču, patiesību sakot, tā viņai bija gadījies arī agrāk ar citiem vīriešiem. Marķīzs tēloja galanta pielūdzēja lomu, kamēr Betija, galīgi savaldzināta, visā nopietnībā atdeva viņam savu sirdi, aklā apmātībā ticēdama, ka, par spīti kārtu un stāvokļa atšķirībai, šis augstmanis viņu patiesi grib padarīt par savu sievu.
Tad pienāca rūgtā vilšanās diena, kad Betija uzzināja, ka bijusi noderīga marķīzam — kā Ineša izteicās Kastelam — tikai par māņu putnu, lai sagūstītu balto gulbi — viņas māsīcu un kundzi; tā diena, kad viņa tika apmānīta ar vēstuli, ko vēl arvien glabāja uz savām krūtīm, un satriekta pati dzirdēja marķīzu nosaucam viņu par muļķi. Tad Betija savā sirdī bija zvērējusi atriebties Moreljam, un nu bija pienācis brīdis izpildīt šo zvērestu un par nekrietnu krāpšanu atmaksāt ar krāpšanu.
Vai viņa vēl arvien mīlēja šo cilvēku? To Betija nevarēja pasacīt. Viņš tai joprojām patika, kā allaž bija paticis, un tādos gadījumos sievietes daudz ko piedod. Taču tonakt viņu noteikti nevadīja mīlestība. Vai tā bija atriebības kāre? Varbūt. Katrā ziņā viņa vēlējās Moreljam aci pret aci pateikt: «Redziet, uz kādu viltību ir spējīga pat iznerrota muļķe!»
Taču Betija nebūtu to darījusi vienīgi atriebības dēļ, viņa būtu marķīzam atspēlējusies kaut kā citādi. Nē, Betijas rīcības īstais motīvs bija vēlēšanās dzēst savu parādu Margaretai, Pīteram un Kastelam, kas ilgus gadus bija devis viņai pajumti. Tikai Betijas vainas dēļ viņus bija piemeklējušas visas šīs nelaimes, un taisnīgums prasīja, lai viņa tos atkal izpestītu, pat ja būtu jāsamaksā ar savu dzīvību un sievietes cieņu. Bet varbūt viņai tā lika rīkoties visi trīs šie dzinuļi — vēl neizgaisusī mīlestība pret Morelju, tieksme atriebt sevi un vēlēšanās izraut viņa laupījumu tam no rokām. Lai nu kā, reiz uzsākusi šo spēli, Betija gribēja to novest līdz galam, vienalga, cik briesmīgs tas būtu.
Saule norietēja, Betiju apņēma tumsa, un viņa iedomājās, ka diez vai rītausmu vairs sagaidīs. Betijas drosmīgā sirds nodrebēja, un viņa sažņaudza rokā dunci, kas bija paslēpts zem greznā, Margaretai šūdinātā tērpa, mirkli šaubīdamās, vai nebūtu prātīgāk ietriekt to pašai savās krūtīs, negaidot, kad pieviltais līgavainis trakās dusmās viņu nogalinās. Un tomēr ne — nomirt vienmēr pietiks laika, ja tam tā būs jānotiek.