Pāžu un lāpnešu pavadībā abi jaunlaulātie devās cauri krēslainām, lepnām zālēm. Līgavas seju klāja plīvurs, viņa šķita noslēpumaina un liktenim padevīga; līgavaiņa acis neizteiksmīgi vērās tukšumā kā cilvēkam, kas staigā pa miegam. Tā viņi aizgāja līdz savai guļamistabai, un kokgriezumiem rotātās durvis aizvērās aiz viņiem.
Agri no rīta kalpones, kas gaidīja šās istabas tuvumā, ar sudraba gonga skaņām tika aicinātas iekšā. Divas no tām iegāja un ieraudzīja savā priekšā Betiju, tagad bez plīvura, ietinušos vaļīgā rītatērpā. Viņa sacīja:
— Mans vīrs marķīzs vēl guļ. Palīdziet man apģērbties un sagatavojiet viņam vannu un brokastis!
Sievietes izbrīnījušās blenza viņā, jo tagad, kad krāsa no sejas bija nomazgāta, skaidri pazina, ka šī ir senjora Betija, nevis donja Margareta, kuru, kā tika dzirdēts, taisījās precēt marķīzs. Taču Betija asi tām uzkliedza savā kroplajā spāņu valodā, mudinādama pasteigties, jo viņa gribot būt jau saposusies, kad pamodlšoties vīrs. Kalpones paklausīja, un, kad Betija bija gatava, viņa kopā ar tām izgāja lielajā hallē, kur bija sapulcējušies daudzi no pils ļaudīm, lai suminātu jaunlaulātos. Betija padeva visapkārt laburītu, piesarkusi un smaidoša pavēstīja, ka drīz vien iznākšot arī pats marķīzs, un pavēlēja tikām katram darīt savus ikdienas darbus.
Betija tik labi tēloja savu lomu, ka nevienam no kalpotājiem, lai cik pārsteigti tie bija, nenāca ne prātā apšaubīt viņas stāvokli vai tiesības, jo galu galā pats kungs jau viņiem nebija teicis, kuru no angļu lēdijām viņš precēs. Betija marķīza un savā vārdā vēl izdalīja arī naudas balvas zemākajiem kalpotājiem un pēc tam pabrokastoja kopā ar visiem, paceldama vīna kausu uz klātesošo veselību un pieņemdama viņu apsveikumus un laimes vēlējumus.
Veiksmīgi tikusi ar to galā, Betija, joprojām smaidīdama, atgriezās jaunā pāra guļamistabā, cieši aizvēra durvis aiz sevis, apsēdās krēslā netālu no gultas un gaidīja pašu spīvāko cīņu — cīņu, no kuras bija atkarīga viņas dzīvība.
Palūk — Morelja sakustējās! Uzslējies sēdus, viņš neizpratnē raudzījās apkārt un berzēja pieri. Tad viņa acis apstājās pie Betijas, kas stalti un cienīgi sēdēja augstajā krēslā. Betija piecēlās, pienāca klāt un, nosaukdama Morelju par savu vīru, noskūpstīja viņu. Vēl īsti nepamodies, viņš atbildēja uz šo skūpstu. Betija atkal apsēdās krēslā un vēroja viņa seju.
Tā nemitīgi mainījās. Tajā pavīdēja pārsteigums, izbailes, izbrīns, apjukums, līdz beidzot viņš angliski jautāja:
— Betij, kur ir mana sieva?
— šeit! — atbildēja Betija.
Morelja ar acīm ieurbās viņā.
— Nē, es vaicāju par cfonju Margaretu, jūsu māsīcu un manu kundzi, ar kuru vakarvakarā salaulājos. Kā jūs šert gadījāties? Es domāju, ka jūs vairs neesat Granadā.
Betija izlikās pārsteigta.
— Es jūs nesaprotu, — viņa sacīja. — Tā bija mana māsīca Margareta, kas vakar atstāja Granadu. Es paliku šeit, lai apprecētos ar jums. Jūs pats likāt Inesai ar mani vienoties par laulībām.
Morelja iepleta muti līdz ausīm.
— Es liku Inesai ar jums vienoties? Svētā dievmāte! Ko jūs ar to gribat sacīt?
— Ko gribu sacīt? — Betija pārjautāja. — To, ko saku. Ceru, — viņa sašutusi piecēlās kājās, — ka jūs nebūsiet uzdrošinājies atkal ar mani izspēlēt ļaunu joku!
— Joku! — Morelja nomurmināja. — Ko šī sieviete runā! Vai tas viss ir sapnis, vai arī es esmu sajucis prātā?
— Sapnis, man šķiet. Jā, noteikti sapnis, jo cilvēks, ar kuru es vakar tiku salaulāta, nepavisam nebija jucis. Paskatieties! — Betija atrullēja viņa priekšā laulību dokumentu, ko bija parakstījuši garīdznieks, Morelja un viņa pati un kas apliecināja," ka Karloss, marķīzs Morelja, tādā un tādā datumā Granadā likumīgi salaulāts ar senjoru Elizabeti Dīnu no Londonas, Anglijā.
Morelja to divreiz izlasīja, tad novaidēdamies atslīga spilvenos. Betija atkal noglabāja pergamentu uz savām krūtīm.
Pēc brīža šķita, ka marķīzs patiešām jūk prātā. Viņš ārdījās, lādējās, grieza zobus, grābstījās pēc zobena, ar ko nogalināt Betiju
vai pats sevi, taču neatrada to. Betija visu laiku sēdēja klusu un tikai raudzījās viņā kā dzīvs likteņa iemiesojums.
Beidzot viņš aprimās. Nu bija pienākusi Betijas kārta.
— Paklausieties! — viņa sacīja. — Tur Londonā jūs apsolījāties mani precēt. Man ir paglabāts šis solījums, rakstīts ar jūsu paša roku. Paklausot jūsu aicinājumam, es atbēgu kopā ar jums uz Spāniju. Ar jūsu sakarnieces un bijušās mīļākās starpniecību mēs slepus sazinājāmies un vienojāmies par šīm laulībām. Man tika paskaidrots, ka jūs kaut kādu savu apsvērumu dēļ nevēlaties runāt par šo jautājumu manas māsīcas Margaretas klātbūtnē un nevarat ar mani salaulāties, iekams viņa, viņas tēvs un līgavainis nav atstājuši Granadu. Tā nu es teicu viņiem ardievas un aiz mīlestības pret jums paliku šeit viena, tāpat kā aiz mīlestības pret jums aizbēgu no Londonas. Un vakarvakarā mēs tikām savienoti. To zina visi jūsu kalpotāji, jo nupat es pabrokastoju kopā ar viņiem un pieņēmu apsveikumus. Un tagad jūs uzdrošināties … jūs uzdrošināties man sacīt, ka es, jūsu sieva, es, marķīze Morelja, neesmu jūsu sieva! Labi, ejiet un pasakiet to saviem ļaudīm, tad dzirdēsiet, kā šie jūsu vergi kliegs jums: «Kauns, kauns!» Ejiet un pasakiet to savam karalim un saviem bīskapiem, jā, un arī viņa svētībai pašam pāvestam un uzklausiet, ko viņi atbildēs. Lai cik varens, lai cik bagāts jūs esat, viņi ieslodzīs jūs trako mājā vai cietuma.
Morelja klausījās, klanīdamies gultā šurpu turpu, tad pietrūkās un lādēdamies metās Betijai virsū, bet pēkšņi viņa acu priekšā pazibēja dunča asmens.
— Uzklausiet mani! — Betija turpināja, kad viņš bailēs no saltā tērauda atsprāga atpakaļ. — Es neesmu verdzene un neesmu vaja sieviete. Jūs mani nenogalināsiet un arī nepadzīsiet. Es esmu jūsu likumīga sieva un tagad vienlīdzīga ar jums, jā, miesā un garā pat stiprāka nekā jūs, un es visiem spēkiem aizstāvēšu savas tiesības dieva un cilvēku priekšā.
— Protams, — Morelja sacīja, negribot apbrīnodams Betijas dūšu, — protams, jūs neesat vāja. Un esat atmaksājusi man par visu ar uzviju. Bet varbūt jūs nemaz neesat tāda gudriniece, kā es domāju, tikai stūrgalvīga muļķe, un šī nolādētā Inesa ir sadomājusi nokārtot ar mani savus rēķinus. Ak, tas nav izturams! — viņš pakratīja gaisā dūri. — Es biju pārliecināts, ka tieku salaulāts ar donju Margaretu, un tagad viņas vietā ieraugu jūs … jūs!
— Apklustiet! — Betija uzkliedza. — Jūs, nekauņa! Vispirms jūs metaties pie rīkles savai jaunajai sievai un pēc tam apvainojat viņu, teikdams, ka gribētu būt salaulāts ar citu. Apklustiet, vai arī es atslēgšu durvis, sasaukšu visus pils ļaudis un viņu priekšā atkārtošu jūsu briesmīgos vārdus! — Un, izslējusies visā augumās Betija izaicinoši nostājās līdzās marķīza gultai.
Morelja, kura pirmais niknums bija noplacis, domīgi un pat ar zināmu cieņu lūkojās viņā.
— Man liekas, — viņš sacīja, — ka jūs, mana brašā Betija, būtu ļoti noderīga sieva jebkuram vīrietim, kas grib dzīvē tikt uz augšu, ja vien viņš nemīlētu citu sievieti un nebūtu pārliecināts, ka ir apprecējis to. No jūsu vārdiem es sapratu, ka durvis ir aizslēgtas, un, ja drīkstu minēt, — atslēgu jūs esat noglabājusi pie sevis. Un arī duncis jums ir. Bet man ir smacīgi šai istabā, un es gribu tikt laukā.