— Kur jums jāsteidzas? — vaicāja Betija.
— Teiksim, sastapt Inesu.
— Ko? — viņa iesaucās. — Jūs jau gribat atkal sākt lakstoties ar šo sievieti? Vai tik ātri jau aizmirsis, ka esat precējies?
— Rādās, ka man nebūs ļauts to aizmirst. Labi, runāsim lietišķi. Es vēlos uz kādu laiku atstāt Granadu un bez skandāla. Kādi ir jūsu noteikumi? Atcerieties, divām prasībām es nepiekritīšu: es nepalikšu šeit kopā ar jums, un jūs mani nepavadīsiet. Un vēl atcerieties: kaut gan jums ir duncis, no jūsu puses nebūs prātīgi pārlieku ar to jokoties.
— Tāpat kā no jūsu puses nebija prātīgi aizmānīt mani uz «San Antonio», — atbildēja Betija. — Neko darīt, mūsu medus mēnesis nav sācies visai saldi, un es neiebildīšu, ja jūs uz kādu laiku aizceļosiet …, lai sameklētu Inešu. Zvēriet, ka jums nav ļaunu nolūku pret mani, ka jūs nemēģināsiet man laupīt dzīvību vai godu un ka nekādā veidā neierobežosiet manu brīvību un varu šeit Granadā. Zvēriet to pie Kristus krusta!
Viņa noņēma sudraba krucifiksu, kas karājās pie sienas virs gultas, un pasniedza to marķīzam. Betija zināja, ka Morelja ir ļoti ticīgs un, ja būs zvērējis pie krusta zīmes, tad neuzdrošināsies lauzt savu zvērestu.
— Bet ja es nezvērēšu? — viņš īgni jautāja.
— Tad, — atbildēja Betija, — jūs paliksiet šeit, līdz to darīsiet, lai arī jums nezkā gribētos tikt projām. Es esmu šorīt paēdusi, jūs neesat, man ir duncis, jums nav. Un esmu pārliecināta, ka pašreizējā situācijā neviens neuzdrošināsies mūs traucēt, bet pa to laiku Ineša un jūsu draugs garīdznieks būs tikuši tik tālu, ka jūs tos vairs nespēsiet panākt.
— Labi, es zvērēšu, — sacīja Morelja, noskūpstīja krucifiksu un nosvieda to zemē. — Jūs varat palikt šeit un valdīt manā mājā
Granadā. Es nedarīšu jums nekā jauna un nekādā veidā jūs netraucēšu. Bet, ja jūs atstāsiet Granadu, tad mēs krustosim zobenus.
— Jūs gribat teikt, ka esat nolēmis pamest šo pilsētu? Labi, šeit ir papīrs un tinte. Esiet tik laipns un uzrakstiet pavēli savu mauru karaļa teritorijā atrodošos muižu pārvaldniekiem jūsu prombūtnes laikā visus ienākumus nodot man un rīkojumu kalpotājiem it visās lietās man paklausīt.
— Tūlīt redzams, ka jūs esat uzaugusi tirgotāja namā, — sacīja Morelja, kodīdams spalvu un vērodams šo sievieti, kas bija vai nu vanags, vai balodis, bet lieliski prata vīt sev siltu lizdu.
— Ja es garantēšu jums šīs tiesības un ienākumus, vai tad jūs liksiet mani mierā un nekādas citas prasības neuzstādīsiet?
Nu Betija, nospriedusi, ka Kastels un Margareta paši zinās, kā vajadzības gadījumā izmantot dokumentus, ko Inesa bija aizvedusi sev līdz, un saprazdama — ja pašā sākumā prasīs no marķīza pārāk daudz, tad var pēkšņi nomirt, kā ar dažu labu Granadā gadījies, — atbildēja:
— Jūs gribat lēti atpirkties no pieviltas sievietes, taču man arī ir savs lepnums un es nebāzīšos, kur mani negrib. Lai tad paliek tā. Līdz tam brīdim, kamēr jūs pats mani uzmeklēsiet vai aicināsiet pie sevis, es jūs netraucēšu, ja vien turēsiet mūsu norunu. Tagad uzrakstiet man pilnvaru, parakstiet to un paaiciniet savus sekretārus, lai apstiprina jūsu parakstu.
— Kāds vārds man tajā jānorāda? — viņš jautāja.
— Marķīzes Moreljas, — atbildēja Betija, un marķīzs, iedomājies, ka šādam dokumentam nebūs nekādas vērtības, ja izdosies pierādīt, ka viņa nav tā sieva, paklausīja.
Kaut kā viņam bija jātiek vaļā no šīs sievietes. Protams, viņš varētu likt slepus Betiju nogalināt, bet pat Granadā tā izrīkoties ar sievieti, ko pats tikko apprecējis, nebija iespējams bez nepatikšanām. Turklāt Betijai bija draugi un viņam netrūka ienaidnieku, kas noteikti saceltu troksni, ja viņa nozustu. Nē, viņš parakstīs papīru un cīnīsies ar šo sievieti vēlāk, jo patlaban nedrīkst zaudēt laiku. Margareta bija izslīdējusi no viņa rokām, un, ja viņai izdosies aizbēgt no Spānijas, tad skaidrs, ka viņš to nekad vairs neredzēs. Kas zina, varbūt viņa jau ir aizbēgusi vai salaulājusies ar Pīteru Broumu. Sī doma Morelju padarīja vai traku. Pret viņu sarīkota sazvērestība; viņš ir piekrāpts, aplaupīts, piemuļķots. Taču — viņam vēl paliek cerība … un atriebība. Viņš vēl var cīnīties ar Pīteru un to nogalināt. Viņš var nodot Kastelu, šo ebreju, inkvizīcijai. Viņš var atrast iespēju vienoties ar garīdznieku
Enriki un Inesu un, ja liktenis būs labvēlīgs, dabūt Margaretu atkal savā varā.
O, jā, viņš parakstīs jebkuru papīru, ja vien tas dos viņam brl. vību un uz kādu laiku paglābs no šās kalpones, kas sevi dēvē par viņa sievu, no šās stūrgalvīgās, stiprās un viltīgās anglietes, kuru viņš bija gribējis izmantot par ieroci un kura nu viņu pašu bija par tādu padarījusi.
Tātad — Betija diktēja un Morelja rakstīja, jā, tik tālu nu bija nonācis, ka viņa diktēja, viņš rakstīja un arī parakstījās. Dokuments bija visaptverošs. Tas deva augsti godājamajai marķīzei Moreljai tiesības vīra prombūtnes laikā šeit, Granadā, it visās lietās rīkoties viņa vārdā. Tajā bija noteikts, ka visi ienākumi un pejņa, kas pienākas marķīzam, jānodod viņai, ka visiem kalpotājiem un padotajiem jāklausa viņai kā pašam marķīzam un ka viņas parakstam ir tāds pats spēks kā viņējam.
Kad dokuments bija uzrakstīts un Betija to rūpīgi izburtojusi, lai pārbaudītu, vai viss ir pareizi un nekas nav izlaists, viņa atslēdza durvis un ar gonga sitienu aicināja šurp Moreljas sekretārus, kam vajadzēja apliecināt sava kunga parakstu. Tie tūlīt ieradās un klanīdamies izteica savus laimes vēlējumus, ko Morelja klusībā nozvērējās tiem vēl kādreiz bargi pieminēt.
— Man uz kādu laiku jāaizceļo, — viņš sacīja. — Aplieciniet manu parakstu uz šā dokumenta, kas dod tiesības pārvaldīt manu māju un rīkoties ar manu īpašumu, kamēr es pats būšu projām.
Sekretāri izbrīnījušies pavērās marķīzā un paklanījās.
— Vispirms izlasiet to skaļi, — sacīja Betija, — lai mans vīrs un pavēlnieks var būt drošs, ka tajā nav kļūdu.
Viens no sekretāriem sāka lasīt. Viņš vēl nebija beidzis, kad saniknotais Morelja no gultas uzkliedza:
— Lasiet ātrāk un aplieciniet parakstu, tad ejiet un lieciet sagatavot man zirgus un eskortu, jo es tūliņ došos ceļā!
Sekretāri lielā steigā apstiprināja parakstu un izgāja po istabas.
Betija ar dokumentu rokā sekoja viņiem. Lielajā hallē, kur bija sapulcējušies pils ļaudis, gaidīdami iznākam savu kungu, viņa lika vienam no sekretāriem to nolasīt priekšā, kā arī pārtulkot mauru valodā, lai it visi saprastu. Tad viņa noglabāja šo papīru blakus laulību dokumentam un, atsēdusies ļaužu vidū, vēlēja tiem sagatavoties augsti godājamā marķīza sumināšanai.
Ilgi nebija jāgaida. Drīz vien Morelja izdrāzās no guļamistabas kā vērsis arēnā. Betija piecēlās un ar reveransu sveicināja viņu. Paklausot Betijas mājienam, visi klātesošie pēc austrumnieku paražas zemu noliecās sava pavēlnieka priekšā. Morelja uz mirkli sastinga, atkal atgādinādams vērsi, kad tas ierauga pikadorus un grasās mesties tiem virsū, tad apvaldīja niknumu un, klusu lādēdamies, aizslāja ļaudīm garām.
Desmit minūtes vēlāk — jau trešo reizi pēdējo divdesmit četru stundu laikā — no Moreljas pils aizauļoja zirgi Seviljas virzienā.