— Draugi, — kad Morelja bija aizjājis, Betija sacīja savā lauzītajā spāņu valodā, — manu vīru marķīzu ir piemeklējušas bēdas. Sieviete, vārdā Ineša, kam viņš, šķiet, ļoti uzticējās, ir aizbēgusi un nozagusi viņa vislielāko dārgumu, un tā nu es, marķīza jaunlaulātā sieva, esmu pamesta šeit viena un nelaimīga, kamēr viņš sadzīs zaglei pēdas.
XX nodaļa SPĀNIJAS ISABELLA
Nākamās dienas otrā pusē Kastela kompanjons Bernaldess atkal ieradās Ermandadas cietumā, atvezdams līdz drēbnieku, kādu sievieti un ar drēbēm pilnu lādi. Komandants lika abiem pavadoņiem pagaidīt, kamēr viņa paša uzraudzībā šīs drēbes pārmeklēs, bet Bernaldesu atļāva tūlīt aizvest pie ieslodzītajiem. Tiklīdz viņi palika vieni, Bernaldess pavēstīja:
— Jūsu marķīzs ir salaulāts.
— Kā jūs to zināt? — Kastels vaicāja.
— No sievietes, vārdā Ineša, kas kopā ar garīdznieku pagājušo nakti ieradās Seviljā un iedeva man paša Moreljas parakstītu dokumentu par viņa laulībām ar Betiju Dinu. Es to līdz nepaņēmu, jo, ja mani pārmeklētu, tas tiktu atņemts. Bet Inesa pati, pārģērbusies par šuvēju, ir atnākusi šurp. Ja viņu te ielaidīs, neizrādiet pārsteigumu. Varbūt viņa varēs donjai Margaretai šo to pastāstīt, ja viņām atļaus, tērpus pielaikojot, palikt divatā. Pēc tam Inesai jānoslēpjas, lai paglābtos no Moreljas atriebības, taču es zināšu, kur viņu sameklēt, ja būs vajadzīgs. Jūs visi rīt stāsieties karalienes tiesas priekšā, ari es tur būšu un tad uzrādīšu šo dokumentu.
Tikko Bernaldess bija paguvis to pateikt, ienāca cietuma komandants kopā ar drēbnieku un Inesu. Inesa noliecās reveransā un, slepus uzmetusi Margaretai savu maigo acu skatienu, nolūkojās viņos ar ziņkāri, it kā nekad nebūtu šos cilvēkus ne redzējusi, ne pazinusi.
Kad drēbes bija izkravātas, Margareta lūdza komandantu atļaut viņām abām iziet blakus istabā, lai tās pielaikotu, jo iepriekš viņai mērs neesot noņemts.
Komandants atbildēja, ka, tā kā gan šuvēja, gan drēbes jau pārmeklētas, viņam iebildumu neesot. Margareta kopā ar Inešu, kas stiepa veselu klēpi drānu, devās uz otru istabu.
Viņas nevarēja būt drošas, ka pa kādu slepenu lodziņu netiek novērotas, tādēļ tūlīt ķērās pie uzlaikošanas, un Ineša, turēdama mutē alojes ērkšķus, ko tajos laikos šuvējas lietoja spraudadatiņu vietā, izstāstīja Margaretai visu, kas noticis līdz tam brīdim, kad viņa aizbēgusi no Granadas. Kad Inesa aprakstīja, kā viltus līgava pacēlusi plīvuru un noskūpstījusi līgavaini, Margaretai izbrīnā aizrāvās elpa.
— Ak, kā viņa to spēja! — Margareta nočukstēja. — Es uz vietas būtu noģībusi.
— Viņai ir liela dūša, šai Betijai… lūdzu, pagriezieties pret gaismu, senjora … es pati nebūtu notēlojusi labāk… šķiet, kreisais plecs ir mazliet uzrauts … Viņš, apreibušais muļķis, neko nenojauta, kaut tobrīd vēl nebija iedzēris manu vīnu, un pēc tam jau nu vairs neapjēdza ne tik… Senjora saka, ka tērps padusēs par ciešu? Nu, varbūt mazliet, bet šī drāna stiepjas. Man tikai gribētos zināt, kas notika pēc tam. Jūsu māsīca ir tas vērsis, uz kuru es lieku savu naudu, un es ticu, ka viņa uzvarēs. Tā ir sieviete ar dzelzs nerviem. Bijuši man tādi, es jau sen būtu kļuvusi par marķīzi Morelju vai arī dabūjusi sev citu marķīzu … Svārki sēž lieliski. Senjoras augums šai tērpā izskatās daiļāks nekā jebkad. Nu, gan jau, gan mēs uzzināsim visu, nav velti ko raizēties.. Starp citu, Bernaldess man samaksāja, turklāt prāvu summu, tā ka jums nevajag man pateikties. Es to darīju tikai naudas dēļ… un aiz naida. Tagad es paslēpšos, jo negribu, ka man apgriež sprandu, bet Bernaldess zinās, kur mani atrast, ja būšu vajadzīga. Garīdznieks? Ah, viņš nav bīstams. Mēs piespiedām viņu parakstīt kvīti par naudas saņemšanu. Turklāt man liekas, ka viņš jau ir dabūjis kāroto inkvizīcijas sekretāra vietu un tūlīt ķēries pie savu pienākumu pildīšanas, jo inkvizitoriem darba atliku likām, spīdzinot ebrejus un ķecerus, laupot viņu mantu, un abas šīs nodarbības viņam būs īsti pa prātam. Visu ceļu līdz Seviljai es jāju kopā ar viņu, un šis glumais neģēlis mēģināja ap mani lakstoties, bet es viņam pienācīgi sadevu, — Ineša pasmaidīja, it kā atcerēdamās ko patīkamu. — Taču gluži sanīsties es negribēju, jo — kas zina? — viņš var vēl būt noderīgs. Klau, komandants mani sauc. Vienu mirkli, ekselence, vienu mirklīti vēl! Jā, senjora, daži sīki labojumi, un šis tērps jums būs kā uzliets! Jau šovakar jūs to saņemsiet atpakaļ pilnīgā kārtībā, un pēc šā parauga ēs piegriezīšu pārējos, ko esat pasūtījusi. Ak, pateicos jums, senjora, jūs esat pārāk laipna pret nabaga meiteni! — Tad Inesa nočukstēja: — Lai svētā dievmāte jūs pasargā un turpmāk dod Pīteram lielāku dedzību mīlestībā! — un, apkrāvusies ar drānām, klanīdamās izgāja pa durvīm, kuras komandants jau bija atvēris.
Ap pulksten deviņiem nākamajā rītā ieradās viens no cietumsargiem un paziņoja, ka Margaretai un viņas tēvam jādodas uz tiesu. Margareta bažīgi jautāja, vai turp vedīs arī senjoru Broumu, bet cietumsargs -atbildēja, ka viņam par to nekas neesot zināms, jo senjors Broums atrodoties bīstamu noziedznieku kamerā, kuru viņš neapkalpojot.
Tā nu, apģērbušies savās jaunajās drēbēs, kas bija vissmalkākās, kādas vien varēja dabūt, un šūdinātas pēc pēdējās Seviljas modes, Margareta un Kastels sekoja cietumsargam un tika izvesti pagalmā. Sev par lielu prieku, Margareta tur ieraudzīja Pīteru, kas sargu pavadībā viņus gaidīja, arī ģērbies kristiešu drēbēs, ko viņi bija lūguši tam sagādāt uz Kastela rēķina. Margareta pieskrēja Pīteram klāt — neviens viņu neaizkavēja — un, aizmirsusi kautrību, ļāva sevi apskaut visu acu priekšā. Uz Margaretas jautājumu, kā Pīteram klājies, kopš viņi izšķirti, tas drūmi atbildēja:
— Ne visai labi, jo es nezināju, vai mēs jebkad vairs tiksimies. Turklāt mans cietums ir pazemē, kur caur restēm iespraucas tikai nedaudz gaismas, un tajā ir žurkas, kas neļāva man gulēt, tā ka es gandrīz visu nakti pavadīju nomodā, domājot par tevi. Bet uz kurieni mūs tagad vedīs?
— Karalienes tiesas priekšā, man šķiet. Ņem manu roku un turies cieši man blakus, tikai neskaties manī, acis iepletis. Vai kaut kas nav kārtībā ar manu apģērbu?
— Nē, — Pīters atbildēja, — es tā raugos tāpēc, ka tu tajā izskaties tik daiļa. Vai tu nevarēji uzlikt plīvuru? Sajā galmā noteikti ir vēl arī citi marķīzi.
— Tikai maurietes nēsā plīvurus, Pīter, un tagad mēs atkal esam kristīgie. Paklausies — šķiet, neviens no sargiem nesaprot angliski —, es tikos ar Inešu, un viņa ļoti mīļi apvaicājās par tevi. Nesarksti, nesarksti, vīrietim tas neklājas! Vai arī tu viņu redzēji? Ak, nē? Nu, viņa ir aizbēgusi no Granadas, kā bija nodomājusi, un Betija ir salaulāta ar marķīzu.
— šīs laulības nebūs spēkā, — Pīters sacīja, galvu kratīdams, — jo ir notikusi krāpšana, un es baidos, ka Betijai, nabadzītei, būs par to jāsamaksā! Taču viņa mums ļoti palīdzēja, kaut gan, ja runājam par cietumiem, tad Granadā man klājās labāk nekā šajā žurku bedrē.
— Jā, protams, — Margareta nevainīgi atteica, — tur tev bija dārzs, kur pastaigāties, vai ne tā? Nē, neskaisties uz mani! Vai zini, ko Betija izdarījusi? — Un Margareta pastāstīja Pīteram, kā Betija pacēlusi plīvuru un noskūpstījusi Morelju, bet šis pat neno- jautis, ka tiek apmānīts.
— Tas nav nekāds brīnums, — Pīters sacīja, — jo jaunas sievietes, ja nokrāsojušās, izskatās gaužām līdzīgas pustumšā telpā …