— Vai dārzā, — Margareta piemetināja.
— Brīnums ir tas, — Pīters turpināja, neievērodams Margaretas dzēlienu, — ka Betija vispār bija ar mieru skūpstīt šo cilvēku. Divkosīgais nelietis! Vai Inesa tev stāstīja, kā Morelja ar viņu apgājies? To iedomājoties vien, mani pārņem niknums.
— Bet, Pīter, tev taču viņš nebija jāskūpsta. Un par pāridarī- jumiem Inesai, kaut gan tu, protams, par tiem zini vairāk nekā es, domāju, viņa ir marķīzam atmaksājusi ar uzviju. Bet paskaties — tur priekšā ir Alkasara. Vai tā nav brīnišķīga pils? Zini, to uzcēluši mauri.
— Man vienalga, kas to cēluši, — Pīters atteica, — un man tā šķiet tāda pati kā jebkura cita pils, tikai lielāka. Es zinu vienīgi to, ka mani tur tiesās par tā rupjā tēviņa galvas pāršķelšanu … un ka varbūt mēs abi redzamies pēdējo reizi, jo droši vien mani nosūtīs uz galerām, ja ne vēl ļaunāk.
— Ak, nerunā tā! Man tāda doma ne prātā nav nākusi. Tas nav iespējams! — Margareta iesaucās, un viņas tumšās acis pieriesās asarām.
— Pagaidi, kad ieradīsies šis tavs marķīzs un apsūdzēs mūs, tad redzēsi, kas ir un kas nav iespējams, — Pīters pārliecināti sacīja. — Taču mēs esam izturējuši ne vienu vien vētru, nezaudēsim arī tagad cerību.
šai brīdī viņi sasniedza Alkasaras pili, uz kuru viņu ceļš no cietuma bija vedis cauri apelsīnu dārziem. Te pie vārtiem sargi viņus izšķīra. Tad cauri pagalmam, kur šurpu turpu tekalēja ļaudis, viņus ieveda milzīgā zālē ar marmora kolonnām un zeltītiem greznojumiem — tā sauktajā Taisnības zālē. Telpas viņā galā tronī, kas bija novietots uz .grezniem tepiķiem noklāta paaugstinājuma, augstmaņu un padomnieku vidū sēdēja krāšņi tērpta dāma pusmūža gados. Viņai bija zilas acis un rudi mati, gaiša, atklāta seja, bet ļoti atturīgas un nosvērtas manieres.
— Karaliene, — sargs nočukstēja, atdodams godu. Kastels un Pīters zemu paklanījās, Margareta noliecās reveransā.
Tikko bija izskatīta kāda lieta, un karaliene Isabella, apspriedusies ar saviem padomniekiem, rāmā balsī īsos vārdos pasludināja spriedumu. Runājot viņas maigās, zilās acis apstājās pie Margaretas un, it kā tās daiļuma savaldzinātas, bridi uzkavējās, tad pārslīdēja Pītera garajam stāvam un turpat līdzās stāvošajam Kastelam. Ieraugot melnīgsnējo, ebrejam līdzīgo vīru, karaliene mazliet sarauca uzacis.
Iepriekšējā lieta bija pabeigta, un piecēlās nākamie prasītāji, bet karaliene, noraidoši pamājusi ar roku un vēl arvien lūkodamās uz Margaretu, noliecās, kaut ko pajautāja vienam no tiesas sekretāriem un deva tam kādu rīkojumu. Sekretārs piecēlās un uzaicināja «Džonu Kastelu, Margaretu Kastelu un Pīteru Broumu no Anglijas» stāties tiesas priekšā, lai atbildētu par Luisa Basa, Svētās Ermandadas kareivja, nogalināšanu.
Viņi tūlīt tika izvesti priekšā un visi trīs nostājās rindā iepretim paaugstinājumam. Sekretārs sāka lasīt apsūdzību.
— Pagaidiet, mans draugs! — karaliene viņu pārtrauca. — Sie apsūdzētie ir mūsu labā brāļa Anglijas Henrija pavalstnieki un varbūt nesaprot mūsu valodu, kaut gan viens no viņiem, man šķiet, — Isabella uzmeta ašu skatienu Kastelam, — nav dzimis Anglijā vai vismaz pēc izcelšanās nav anglis. Pajautājiet, vai viņiem ir vajadzīgs tulks.
Jautājums tika uzdots, un viņi visi atbildēja, ka prot spāņu valodu, tikai Pīters vēl piebilda, ka runā spāniski diezgan vāji.
— Acīmredzot jūs esat tas bruņinieks, kas tiek apsūdzēts šā nozieguma izdarīšanā, — Isabella sacīja, lūkodamās Pīterā.
— Jūsu majestāte, es neesmu bruņinieks, esmu tikai vienkāršs eskvairs, Pīters Broums no Dedemas, Anglijā. Mans tēvs, sers Pīters Broums, gan bija bruņinieks, bet viņš krita kaujā manā acu priekšā, kad mēs cīnījāmies par Ričardu pie Bosvortas. Tur es dabūju šo ievainojumu, — Pīters norādīja uz rētu savā sejā, — taču bruņinieku kārtā iecelts netiku.
Isabella mazliet pasmaidīja un jautāja:
— Un kā jūs nokļuvāt Spānijā, senjor Pīter Broum?
— Jūsu majestāte, — atbildēja Pīters, kam Margareta šad un tad nāca talkā, kad viņš nezināja kādu spāņu vārdu, — šī lēdija man līdzās ir tirgotāja Džona Kastela meita un mana saderinātā …
— Tad jūs esat iekarojis ļoti daiļas jaunavas mīlestību, senjor, — karaliene viņu pārtrauca. — Bet turpiniet!
— Viņu un viņas māsīcu, senjoru Dīnu. Londonā nolaupīja kāds cilvēks, kurš, cik saprotu, ir karaļa Ferdinanda brāļadēls un bija sūtnis Anglijas galmā. Tur viņš saucās par senjoru d'Agilaru, bet šeit, Spānijā, ir marķīzs Morelja.
— Nolaupīja! Marķīzs Morelja! — iesaucās karaliene.
— Jā, jūsu majestāte, viņš tās aizvilināja uz savu kuģi un nolaupīja. Mēs ar senjoru Kastelu sekojām viņām, abordējām marķīza kuģi un mēģinājām sievietes atbrīvot, bet kuģis pie Motrilas nogrima. Marķīzs viņas aizveda uz Granadu, un arī mēs devāmies uz turieni, kaut gan es, kuģim bojā ejot, tiku smagi ievainots. Tur, marķīza pilī, mēs daudzas nedēļas bijām gūstekņi, bet galu galā izbēgām. Mēs gribējām nokļūt līdz Seviljai un lūgt jūsu majestāšu aizstāvību. Lai izbēgtu, mēs bijām pārģērbušies par mauriem, un ceļā mums uzbruka bars vīru, kurus mēs noturējām par laupītājiem, jo bijām brīdināti no šādiem ļaundariem. Viens no tiem rupji uzmācās donjai Margaretai, es viņam bliezu ar zobenu un nelaimīgā kārtā viņu nogalināju. Par šo netīšo slepkavību es tagad stāvu jūsu priekšā. Jūsu majestāte, es nezināju, ka viņš ir Svētās Ermandadas kareivis, un lūdzu piedot manu pārkāpumu, kas izdarīts aiz nezināšanas, bailēs un dusmās. Mēs labprāt samaksāsim kompensāciju par šo nelaimīgo nāves gadījumu.
Zālē kāds iesaucās:
— Labi teikts, angli!
Tad karaliene sacīja:
— Ja tas viss ir patiesība, tad es domāju, ka mēs nedrīkstam jūs pārāk bargi tiesāt, senjor Broum. Bet kā lai mēs zinām, vai jūs runājat patiesību? Jūs, piemēram, teicāt, ka augstdzimušais marķīzs Morelja nolaupījis divas dāmas, bet man šķiet neticami, ka viņš būtu spējīgs tā rīkoties. Kur tad ir tā otrā dāma?
— Es domāju, — Pīters atbildēja, — viņa tagad ir marķīza Moreljas sieva.
— Sieva?! Kas to var apliecināt? Marķīzs nav mums darījis zināmu savu nodomu precēties, kā tas ir pieņemts.
Tad priekšā izgāja Bernaldess, nosauca savu vārdu un nodarbošanos, pateica, ka viņš ir angļu tirgotāja Džona Kastela kompanjons, un, izvilcis Moreljas, Betijas un garīdznieka Enrikes parakstīto laulību apliecību, pasniedza to karalienei, piebilzdams, ka saņēmis šā dokumenta divus eksemplārus ar sūtni no Granadas un vienu nodevis Seviljas arhibīskapam.
Karaliene, ielūkojusies dokumentā, pasniedza to saviem padomniekiem. Viņi ļoti vērīgi to izpētīja, un viens no viņiem sacīja, ka dokuments izskatoties neparasts pēc formas un varot būt viltots.
Karaliene bridi padomāja un tad teica:
— Tā tas ir, un mēs varam noskaidrot patiesību tikai vienā ceļā. Mēs pavēlam ataicināt šurp mūsu brālēnu, augstdzimušo marķīzu Morelju, senjoru Dīnu, kas it kā esot viņa sieva, un Motrilas garīdznieku Enriki, kurš viņus salaulājis. Kad viņi visi būs ieradušies, mans vīrs karalis un es izskatīsim šo lietu, bet, lai tad varētu spriest taisnu tiesu, līdz tam mēs nevēlamies nekā vairāk par to dzirdēt.
Nu priekšā iznāca cietuma komandants un jautāja, ko lai dara ar apcietinātajiem angļiem, kamēr ieradīsies liecinieki no Granadas. Karaliene atbildēja, ka tiem jāpaliek viņa uzraudzībā, un vēlēja ar ieslodzītajiem apieties labi. Pīters lūdza, vai viņu nevarētu pārvietot uz ērtāku kameru, kur būtu mazāk žurku un vairāk gaismas. Karaliene pasmaidīja un to apsolīja, taču piebilda, ka Pīteram joprojām jābūt atšķirtam no viņa līgavas, kura var dzīvot kopā ar savu tēvu. Tad, ievērojusi sarūgtinājuma izteiksmi Margaretas un Pītera sejā, Isabella piemetināja: