— Var jau būt. Bet kā lai es satiekos ar de Puevlu, senjor?
— Ar jūsu atļauju es uzņemos visu nokārtot. Cik jūs būtu ar mieru izdot, lai glābtu mūsu draugu no nepatikšanām? Piecdesmit zelta angelu?
— Tas ir par daudz, — Kastels sacīja, — tāds nelietis kā tas skots nav tā vērts. Patiesībā taču viņš bija uzbrucējs, un vispār neko nevajadzētu maksāt.
— Ak, senjor, patlaban jūsos runā tirgotājs un arī bīstams cilvēks, kas domā, ka pasaulē vajadzētu valdīt taisnībai, nevis karaļiem — tas ir, varai. Sis nelietis nav ne graša vērts, bet de Puevlas vārds Henrija ausī ir daudz ko vērts.
— Lai tad būtu piecdesmit angelu, — Kastels sacīja. — Es pateicos jums, senjor, par jūsu laipnību. Vai jūs naudu tūlīt ņemsiet līdz?
— Nekādā gadījumā! Tikai tad, kad atnesīšu apžēlošanas vēsti. Es atkal atnakšu, senjor, un paziņošu jums, kāds ir stāvoklis. Palieciet sveika, daiļā lēdija! Lai svētie aizliek labu vārdu par šo mirušo nekauņu, kura dēļ es nonācu jūsu, jūsu tēva un jūsu drošsirdīga, izveicīgā brālēna sabiedrībā! Uz redzēšanos! — Un, vēl arvien murminādams laipnības, d'Agilars palocījās un sulaiņa pavadībā izgāja no istabas.
— Tomas, — Kastels sacīja sulainim, kad tas atgriezās,- — .tu esi prātīgs puisis. Apģērbies un seko šim spānietim, noskaties, kur viņš apmeties, un uzzini par viņu visu, ko vien vari. Aši!
Sulainis paklanījās un izgāja, un drīz vien Kastels dzirdēja noklaudzam aiz viņa mājas sāndurvis. Tad viņš pagriezās pret Mar- garetu un Pīteru un sacīja:
— Man tas viss gaužām nepatīk. Es nekā laba neparedzu, un arī šis spānietis man nepatīk.
— Viņš liekas ļoti galants un dižciltīgs kungs, — Margareta iebilda.
— Jā, ļoti_ galants, pat pārlieku, un dižciltīgs … pārāk dižciltīgs, ja nekļūdos. Tik galants un dižciltīgs … — Kastels aprāvās pusvārdā. Tad sacīja Margaretai: — Meitiņ, ar savu stūrgalvību tu esi izkustinājusi lielu akmeni. Ej tagad pie miera un lūdz dievu, lai šis akmens neuzgāžas mūsu namam un nesagrauj to un mūs pašus.
Margareta nobijusies klusiņām aizslīdēja projām, juzdamās arī mazliet apvainota, jo galu galā — ko sliktu viņa bija izdarījusi? Un kādēļ tēvsi neuzticējās šim izskatīgajam spāņu kavalierim?
Kad viņa bija aizgājusi, Pīters, kas visu laiku tika runājis ļoti maz, pacēla acis un bez aplinkiem jautāja:
— No kā jūs baidāties, ser?
— No daudz kā, Pīter. Pirmkārt, šis gadījums tiks izmantots, lai izspiestu no manis lielu naudu, jo ir taču zināms, ka es esmu bagāts vīrs, un naudas izspiešana skaitās piedodams grēks. Otrkārt, ja es atteikšos maksāt, mani sāks tirdīt par citām lietām.
— Par ko tad?
— Vai tu, Pīter, esi kādreiz dzirdējis par jaunajiem kristiešiem, ko spānieši dēvē par marāniem?
Pīters pamāja.
— Tad tu zini, ka marāns ir kristīgo ticību pieņēmis ebrejs. Es tev tagad atklāšu kādu noslēpumu, jo tu proti tos glabāt. Mans tēvs bija marāns. Kā viņu sauca, taš nav svarīgi, jo šis vārds ir sen aizmirsts. Bet šādu vai tādu iemeslu dēļ viņš no Spānijas atbēga uz Angliju un pieņēma tās zemes* vārdu, no kuras bija nācis —
Kastils jeb Kastels. Un, tā kā ebrejiem Anglijā dzīvot nav atļauts, viņš pieņēma ari kristīgo ticību. Nejautā, kādi bija viņa rīcības motīvi, tie ir apglabāti kopā ar viņu. Viņš lika nokristīt arī mani, savu vienīgo dēlu, kad es biju tikai desmit gadu vecs, taču sevišķi nevēroja, vai es piesaucu «tēvu Ābramu» vai «svēto Mariju». Kristīšanas apliecība vēl arvien glabājas manā tērauda lādē. Tēvs bija gudrs vīrs, viņa veikali zēla, un pirms divdesmit pieciem gadiem viņš mierīgi nomira, atstādams man jau lielu bagātību. Tai pašā gadā es apprecēju anglieti, tavas mātes otrās pakāpes māsīcu, dzīvoju ar viņu laimīgi, mīlēju viņu un devu tai visu, ko vien sirds vēlējās. Bet pēc Margaretas piedzimšanas —Jcopš tā laika tagad pagājuši divdesmit trīs gadi — viņa vairs nekad tā īsti neatspirga un pirms astoņiem gadiem nomira. Tu viņu atceries, viņa atveda tevi šurp, kad biji vēl tāds ducīgs puišelis, un vēlāk lika man apsolīt, ka vienmēr rūpēšos par tevi, jo, izņemot tavu tēvu, seru Pīteru, no jūsu senās, dižciltīgās dzimtas neviens cits vairs nebija dzīvs. Sers Pīters neklausīja mani un atdeva visu savu bagātību tam blēdim un uzurpatoram Ričardam, kas solīja viņam augstus amatus un iztērēja viņa naudu. Kad tavs tēvs pie Bosvortas krita, atstādams tevi bez zemes, bez penija kabatā, un sāka valdīt karalis, uz kura labvēlību tev nebija ko cerēt, es piedāvāju tev mājas un pajumti. Tu, būdams prātīgs jauneklis, novilki bruņukreklu, ietērpies vadmalas drānās un kļuvi par tirgotāja kompanjonu, kaut arī tava daļa peļņā bija niecīga. Tagad tu atkal esi nomainījis spieķi pret tērauda asmeni, — Kastels uzmeta skatienu skota zobenam, kas vēl arvien gulēja uz blakus galda, — un Margareta, kā jau es viņai teicu, ir izkustinājusi akmeni.
— Kas ir šis akmens, ser?
— Tas spānietis, ko viņa atveda šurp un atzina par tik patīkamu viesi.
— Kas viņš ir?
— Pagaidi mazliet, es tev pastāstīšu. — Un, paņēmis lampu, Džons Kastels izgāja no istabas. Drīz vien viņš atgriezās, nesdams rokā šifrā rakstītu vēstuli un vēl otru papīra lapu, uz kuras bija tās tulkojums paša Kastela rokrakstā.
— So te, — viņš sacīja, — sūta mans draugs un partneris Huans- Bernaldess, marāns, kas dzīvo Seviljā, kur atrodas Ferdinanda un Isabellas galms. Starp citu, viņš raksta tā: «Es brīdinu visus brāļus Anglijā, lai ir piesardzīgi. Man nācis zināms, ka kāds cilvēks, kura vārdu es negribu minēt pat slepenrakstā, ļoti ietekmīgs un augst- dzimis vīrs, kas gan izliekas meklējam tikai izpriecas un tiešām dzīvo netikli, bet pieder pie Spānijas lielākajiem fanātiķiem, ir nosūtīts vai tuvākajā laikā tiks nosūtīts no Granadas, kur viņa misija ir novērot maurus, uz Anglijas galmu, lai noslēgtu ar Anglijas karali slepenu kontraktu. Saskaņā ar šo kontraktu tiks sastādīts saraksts ar visu bagāto marānu vārdiem, kuri šeit ir jau labi zināmf, lai tad, kad sāksies ebreju un marānu vajāšana, viņus varētu saņemt ciet un nogādāt uz Spāniju, kur tiem būs jāstājas inkvizīcijas tiesas priekšā. Sim cilvēkam uzdots panākt vienošanos arī par to, ka nevienam ebrejam vai marānam netiks dots patvērums Anglijā. Es rakstu šo jūsu zināšanai, lai jūs varētu brīdināt visus, uz ko tas attiecas.» .
— Vai jūs domājat, ka d'Agilars ir šis cilvēks? — jautāja Pīters, kad Kastels salocīja vēstuli un npglabāja kabatā.
— Jā gan. Es jau tiku dzirdējis, ka apkārt ložņājot lapsa un vajagot uzmanīt savas vistu kūtis. Vai tu redzēji, ka viņš krustījās kā garīdznieks, un dzirdēji to piezīmi par atrašanos krietnu kristiešu vidū? Patlaban ir lielais gavēnis, bet, kā par nelaimi, kaut gan mēs neviens to neēdām, uz galda bija gaļa, jo, kā tu zini, — Kastels steigšus piebilda, — es baznīcas priekšrakstus un ceremonijas diezcik stingri neievēroju. Viņš noteikti pamanīja gaļu un pats pieskārās tikai zivij, taču saldo vīnu gan iebaudīja krietni. Nav šaubu, ka jau ar nākamo vēstnesi uz Spāniju tiks nosūtīts ziņojums par šo gavēņa pārkāpumu.
— Un, ja arī, kas par to? Mēs dzīvojam Anglijā, un angļi nav pakļauti Spānijas likumiem un paražām. Šķiet, pats d'Agilars šovakar pie banketu zāles par to pārliecinājās. Sakarā ar šo nelāgo notikumu man tepat mājās var draudēt nepatikšanas, bet, kamēr mēs dzīvojam Londonā, no Spānijas nav ko baidīties.
— Es neesmu gļēvulis, Pīter, bet, manuprāt, ir ļoti nopietns pamats baidīties. Pāvesta roka ir gara, un viltīgā Ferdinanda roka vēl garāka, un abas tās snaikstās pēc ķeceru rīklēm un naudas makiem.