— Taču es atļauju viņiem tikties ik dienas cietuma dārzā.
Margareta noliecās reveransā un pateicās karalienei. Tā ļoti žēlsirdīgi sacīja:
— Nāciet šurp, senjora, un pasēdiet brītiņu pie manisl — Isabella norādīja uz zemu soliņu līdzās tronim. — Kad būšu tikusi galā ar tiesas lietām, vēlos ar jums mazliet parunāties.
Margareta uzkāpa uz paaugstinājuma un apsēdās uz grezni izšūtā soliņa pie viņas majestātes kreisās rokas. Kā brīnumdaiļa parādība viņa tur pacēlās pāri pūlim, tik karaliska savā skaistumā un cēlumā. Bet Kastelu un Pīteru aizveda atpakaļ uz cietumu, kaut gan, redzot visapkārt tik daudz galantu augstmaņu, Pīteram nepavisam negribējās aiziet.
Pēc kāda brīža, kad tiesāšana bija galā, karaliene atlaida visus galminiekus, vēlēdama palikt tikai dažiem virsniekiem, kas stāvēja attālāk no troņa, un pievērsās Margaretai:
— Tagad, daiļā jaunava, izstāstiet man visu kā sieviete sievietei un nebaidieties, ka jūsu atklātība tiks izmantota, kad spriedīs tiesu par jūsu līgavaini. Pret jums pašu, vismaz pagaidām, nekādas apsūdzības nav. Vispirms pasakiet man, vai jūs patiesi esat saderināta ar šo garo džentlmeni un vai patiesi viņam pieder jūsu sirds?
— Jā, tā ir, jūsu majestāte, — atbildēja Margareta, — un mēs viens otra dēļ esam daudz cietuši. — Tad iespējami īsos vārdos Margareta pastāstīja, ko viņi pārdzīvojuši, un karaliene nopietni klausījās.
— Ļoti dīvains stāsts, un, ja tā ir patiesība, tad marķīzs Morelja patiešām rīkojies apkaunojoši, — viņa sacīja, kad Margareta bija beigusi. — Bet kā gan varēja notikt tā, ka Morelja, kas gribēja piespiest jūs kļūt par viņa sievu, tagad ir salaulājies ar jūsu māsīcu? Jus kaut ko no manis slēpjat, — karaliene cieši paraudzījās Margaretā.
— Jūsu majestāte, — Margareta atbildēja, — man bija kauns stāstīt pārējo, taču es uzticēšos jums un to darīšu, lūgdama jūsu karalisko piedošanu, ja jūs atzīsiet, ka mēs, atrazdamies bezizejas stāvoklī, esam rīkojušies slikti. Mana māsīca Betija Dīna atmaksāja Moreljam ar viltu pret viltu. Viņš iekaroja Betijas sirdi un solījās viņu apprecēt, un Betija, riskēdama ar savu dzīvību, nostājās pie altāra manā vietā, tā dodama mums iespēju aizbēgt.
— Drosmīga rīcība, kaut arī ne visai godīga, — sacīja karaliene. — Es tikai šaubos, vai šādas laulības būs spēkā. Bet par to lai spriež baznīca, tā nav mana darīšana. Protams, ir grūti dusmoties uz jums. Kā jūs teicāt: ko Morelja jums solīja, kad Londonā lūdza jūsu roku?
— Jūsu majestāte, viņš solīja pacelt mani augstā godā, varbūt pat… — Margareta saminstinājās, — tajā tronī, kur sēžat jūs.
Isabella sarauca pieri, tad pasmējās un, noskatīdama Margaretu no galvas līdz kājām, sacīja:
— Jums tas lieliski piederētos, tik tiešām varbūt labāk nekā man. Bet ko viņš vēl teica?
— Jūsu majestāte, viņš sacīja, ka ne visi mīlot karali, viņa tēvoci, bet viņam, marķīzam, esot daudz draugu, kas atceroties, ka karaļa tēvs, Moreljas vectēvs, noindējis viņa tēvu. Un vēclass="underline" ka viņa māte esot mauru princese un viņš varot izmantot mauru palīdzību vai arī kādā citā ceļā sasniegt savu mērķi.
— Tā, tā, — karaliene noteica. — Kaut arī Morelja ir krietns baznīcas dēls un mans vīrs viņu ļoti mīl, man viņš nekad nav paticis, un es pateicos jums par brīdinājumu. Taču man neklājas runāt ar jums par tādām augstām lietām, kaut gan šķiet, ka vienam otram šai ziņā ir citādi uzskati. Daiļā Margareta, vai jūs nevēlaties man kaut ko lūgt?
— Jā, jūsu majestāte. Es lūdzu jūs būt žēlsirdīgai pret manu mīļoto līgavaini, kad viņš stāsies jūsu tiesas priekšā. Viņam it strauja daba un smaga roka, un tādi cilvēki kā viņš, kam bruņnie- ciskums ir asinīs, nespēj mierīgi noskatīties, ka rupji vīrieši apvaino viņu dāmas un rauj tām nost drēbes. Un vēl es lūdzu aizsargāt mani pret Morelju, lai viņam netiktu atļauts ne man pie
skarties, ne pat runāt ar mani; jo, lai cik augstdzimis un dižmanīgs viņš ir, es viņu ienīstu kā indīgu čūsku.
— Es teicu, ka gribu noskaidrot patiesību un lemt taisnu tiesu, daiļā Anglijas Margaret, — karaliene smaidīdama sacīja, — taču domāju, ka tas, ko jūs lūdzat, neliks noslīdēt apsējam no taisnības dievietes acīm. Ejiet un esiet mierīga! Ja jūs esat teikusi man patiesību, par ko es nešaubos, un ja lēmēja būs Spānijas Isabella, senjorām Broumam sods nebūs bargs un marķīzs Morelja-,' šis spāņu prinča un kaut kādas neticīgo princeses ārlaulības dēls, — šos vārdus karaliene izrunāja ar lielu rūgtumu, — pat ar savu ēnu jūs neapgrūtinās. Taču es brīdinu jūs, ka karalis, mans vīrs, gluži dabiski, mīl šo cilvēku un nelabprāt vērsīsies pret viņu. Sakiet man, jūsu līgavainis taču ir drošsirdīgs vīrs, vai ne?
— Ļoti drošsirdīgs, — Margareta smaidīdama atbildēja.
— Un viņš varētu, jājot zirgā, rīkoties ar šķēpu, ja šis strīds būtu jāizšķir cīņā?
— Jā, jūsu majestāte, un cilāt zobenu arī, tikpat labi kā citi bruņinieki, kaut gan tikai nesen ir atspirdzis no slimības. Ne viens vien par to pārliecinājās Bosvortas kaujā.
— Labi. Bet tagad atvadīsimies, — karaliene pasniedza Margaretai roku skūpstam. Tad, pasaukusi divus virsniekus, lika tiem pavadīt Margaretu uz cietumu un tur pateikt, ka jaunajai dāmai ir atļauts sūtīt vēstis un rakstīt karalienei, kad vien viņa vēlas.
Tās pašas dienas vakarā Morelja ieauļoja Seviljā. Viņš būtu tur ieradies jau daudz ātrāk, bet, tā kā mauri, kas bija pavadījuši Pīteru, Margaretu un Kastelu līdz ceļu krustojumam, stāstīja, ka redzējuši viņus aizjājam Malagas virzienā, tad vispirms devās uz šo pilsētu. Tur bēgļus neatradis, viņš griezās atpakaļ un sadzina viņu pēdas līdz Seviljai. Te viņš drīz vien uzžināja visu, kas noticis, arī to, ka pirms desmit stundām uz Granadu nosūtīti jātnieki ar pavēli marķīzam Moreljam ierasties Seviljā kopā ar Betiju, ko viņš apprecējis.
Nākamajā rītā Morelja lūdza audienci pie karalienes, bet tika noraidīts, un karalis, viņa tēvocis, bija aizceļojis. Tad Morelja mēģināja dabūt atļauju apmeklēt Margaretu cietumā, taču ne augstais stāvoklis, ne vara, ne arī nauda neatslēdza viņa priekšā tā durvis. Tāda esot karalienes pavēle, viņam paskaidroja, un viņš saprata, ka turpmāk jārēķinās ar Isabellu kā ar ienaidnieku. Tad Moreljā pamodās atriebības tieksme, un viņš sāka meklēt Inešu un Motrilas garīdznieku Enriki, taču izrādījās, ka Inesa bija nozudusi bez pēdām, bet svētais tēvs atradās drošībā aiz inkvizīcijas sienām. Ārpus tām viņš nerādījās, un nepiederīgais, lai cik augstu stāvokli tas ieņemtu, iekļūt inkvizīcijā un tikt klāt tās amatpersonai nevarēja. Pārskaities un sarūgtināts, Morelja apspriedās ar advokātiem un draugiem, jo saprata, ka pret viņu tiks celta apsūdzība un jābūt gatavam aizstāvēties. Vēl joprojām viņš cerēja, ka varbūt tomēr izdosies atdabūt Margaretu. Moreljas rokās bija viena laba kārts, ko viņš tagad nolēma izspēlēt. Viņš zināja, ka Kastels ir ebrejs, kas ilgus gadus izlicies par kristīgo, un pret tādiem Seviljā žēlastības nebija. Varbūt, izmantojot bailes par tēva likteni, viņš spēs ietekmēt Margaretu, kuru iegūt tagad kāroja kar- stāk nekā jebkad.