Katrā ziņā Morelja bija gatavs to izmēģināt un laist darbā jebkurus, pat viszemiskākos līdzekļus, lai tikai nepieļautu, ka Margareta apprecas ar viņa sāncensi Pīteru Broumu. Bija vēl arī cerība, ka šo Pīteru par Ermandadas kareivja nogalināšanu ieslodzīs cietumā vai pat sodīs ar nāvi.
Tā nu Morelja nopietni gatavojās lielajai cīņai un gaidīja Betijas ierašanos Seviljā, jo aizkavēt to nespēja.
XXI nodala BETIJA AIZSTĀV SAVAS TIESĪBAS
Bija pagājušas septiņas dienas. Visu šo laiku Margareta un viņas tēvs mierīgi pavadīja cietumā, juzdamies tur gandrīz kā viesi, nevis ieslodzītie. Pie viņiem brīvi drīkstēja nākt apmeklētāji, to vidū arī Huans Bernaldess, Kastela draugs un kompanjons, kurš viņiem pastāstīja visu, kas notika ārpusē. Ar Bernaldesa starpniecību Kastels nosūtīja Betijai pretī vēstnešus, kam bija uzdots viņai pastāstīt, kāds ir stāvoklis, un brīdināt par tiesu, kur tiks izskatīta viņas lieta.
Drīz vien vēstneši atgriezās un ziņoja, ka «marķīze Morelja» ceļo uz Sevilju ar lielu greznību, spožas svītas pavadīta, pateicas par brīdinājumu un cer godam sevi aizstāvēt.
To dzirdot, Kastels iepleta acis un Margareta nosmējās, jo, kaut arī viņa nezināja visu, kas norisinājās Granadā, bija pārliecināta, ka Betijai kaut kādā veidā izdevies Morelju piespiest pie sienas un tam nebūs viegli ar viņu spēkoties. Taču, kā Betija tikusi pie lielas svītas, to Margareta nevarēja iedomāties. Tomēr, baidīdamās, ka Betijai ceļā neuzbrūk vai kā citādi nenodara ļaunu, viņa uzrak
stīja karalienei pazemīgu vēstulīti, kurā lūdza aizsargāt viņas māsīcu no visām iespējamām briesmām, kas tai varētu draudēt, iekams viņa stājusies majestāšu priekšā un nodevusi savu liecību.
Pēc stundas Margareta saņēma atbildi, kas pavēstīja, ka šī dāma atrodas karalienes aizbildnībā un jau nosūtīta apsardze, kas viņu pavadīs un aizsargās pret jebkuru uzbrukumu; lai sagādātu dāmai lielākas ērtības, viņai sagatavota mītne cietoksnī ārpus Seviljas, kuru apsargās dienu un nakti un no kurienes viņu atvedīs uz tiesu.
Pīters joprojām tika turēts atsevišķā kamera, bet ik dienas pusdienlaikā Margaretai un Kastelam bija atļauts ar viņu satikties mūra žoga ieskautajā cietuma dārzā, kur tie varēja izrunāties pēc sirds patikas. Tur Pīters arī katru dienu vingrinājās visās vīru cīņas mākslās, it īpaši paukošanā, kur par partneriem viņam bija citi cietumnieki un zobenu vietā kalpoja nūjas.
Bez tam Pīters drīkstēja izmantot savu zirgu, ar kuru bija atjājis no Granadas. Cietuma pagalmā viņš sacentās turnīros ar komandantu un citiem džentlmeņiem un pierādīja, ka šai cīņas veidā ir pārāks par visiem. Pīters vingrinājās aizrautīgi un ar lielu dedzību, jo Margareta bija viņam pastāstījusi, kādu mājienu devusi karaliene, un viņš gribēja atgūt savu bijušo izveicību, kā arī izkopt līdz pilnībai māku rīkoties ar visiem ieročiem, kādus lietoja Spānijā.
Tā ritēja laiks, līdz kādā pēcpusdienā cietuma komandants viņiem pavēstīja, ka Pītera tiesāšana notiks nākamajā dienā un ka Kastelam ar Margaretu arī jāierodas tiesā kā lieciniekiem. Mazliet vēlāk atnāca Bernaldess un pastāstīja, ka karalis atgriezies Seviljā un kopā ar karalieni būs klāt šai tiesas procesā, par kuru pilsētā jau tiekot daudz runāts, jo Moreljas laulības izraisījušas vispārēju ziņkāri un par tām klīstot dažnedažādas baumas.
Bernaldess nešaubījās, ka Margareta un viņas tēvs tiks atbrīvoti un Avarēs doties uz savu kuģi, kas gatavs aizbraukšanai; turpretī par Pītera izredzēm viņš nekā nezināja sacīt, jo viss bija atkarīgs no tā, kā karalis skatīsies uz Pītera nodarījumu, pie tam Morelja bija karaļa brāļadēls, kaut arī neatzīts, un baudīja viņa labvēlību.
Pēc tam Kastels ar Margaretu izgāja dārzā un sastapa tur Pīteru. Viņš tikko bija atgriezies no turnīra, pietvīcis aiz piepūles, un izskatījās ļoti vīrišķīgs un skaists. Margareta paņēma viņu aiz rokas, paveda sānis urn izstāstīja jaunās vēstis.
— Es priecājos par to! — Pīters sacīja. — Jo drīzāk šī jezga sāksies, jo drīzāk tā beigsies. Bet, mana dārgā, — viņa seja kļuva ļoti nopietna, — Moreljam ir liela vara šai zemē, un es esmu pārkāpis tās likumus, tā ka neviens nezina, kāds būs iznākums. Mani var notiesāt uz nāvi vai ilgu ieslodzījumu, vai ari, ja man dos iespēju cīnīties, es varu krist kaujā. Jebkurā gadījumā mēs tiksim izšķirti uz kādu laiku vai pavisam. Ja tā notiktu, lūdzama, nepaliec šeit ne cerībā mani izglābt, ne cita iemesla dēj, jo, kamēr tu būsi Spānijā, Morelja neliksies mierā un mēģinās dabūt tevi savā varā, turpretī Anglijā tu būsi droša no viņa.
Dzirdot šos vārdus, Margareta skaji iešņukstējās, jo doma, ka Pīteram var klāties ļauni, lika viņas sirdij sažņaugties.
— Es tev allaž paklausīšu, — viņa sacīja, — bet kā gan es varu atstāt tevi, dārgais, kamēr tu esi dzīvs? Un, ja tev, pasarg dievs, būtu jāmirst, kā lai es spēju dzīvot tālāk bez tevis? Tad labāk es drīz vien tev sekošu.
— Es to negribu, — sacīja Pīters. — Es gribu, lai tu nodzīvotu savas dienas līdz galam un sastaptos ar mani mūžībā, kad pienāks laiks, bet ne ātrāk. Un vēl es teikšu tev: ja kādreiz pēc gadiem tu sastaptu krietnu cilvēku un vēlētos ar viņu apprecēties, tad dari to, jo.es zinu, ka tu nekad neaizmirsīsi mani, savu pirmo mīlestību, un ka bez šīs pasaules ir vēl citas pasaules, kur nav ne precēšanās, ne laulības saišu. Lai mana mirusī roka smagi negulst pār tevi, Margaret!
— Tomēr, — Margareta cēlā sašutumā atbildēja, — tas tā būs, jo mana sirds pieder tev. Tu vari būt drošs, Pīter, — kaut arī nāve mūs šķirtu, es palikšu mūžam tev uzticīga.
— Paldies tev! — Pīters sacīja, atviegloti nopūzdamies, jo doma, ka Margareta varētu kļūt par sievu kādam citam pat pēc viņa nāves, bija tam nepanesama, kaut arī savā godīgumā un vienkāršībā pats bija viņai to vēlējis, baidīdamies, ka citādi Margaretas turpmākā dzīve būs bez jebkāda prieka.
Tad ziedoša krūma pavēnī viņi apskāvās, kā apskaujas cilvēki, kas nezina, vai kādreiz vēl skūpstīs viens otru, un šķīrās, jo saule jau tuvojās rietam.
Nākamajā rītā Kastelu un Margaretu atkal veda uz Alkasaras pili, bet šoreiz Pīters negāja kopā ar viņiem. Lielā Taisnības zāle jau bija pilna ar padomniekiem, virsniekiem, ziņkārības šurp atvilinātiem augstmaņiem un dāmām, kā arī citiem interesentiem un personām, kam bija kāds sakars ar izskatāmo lietu. Taču pagaidām Margareta nekur neredzēja ne Morelju, ne Betiju, un arī karalis un karaliene vēl nebija ieņēmuši savas vietas uz troņa. Pīters jau stāvēja aiz barjeras, no abām pusēm sargu ielenkts, un, kad Kastelu un Margaretu veda uz viņiem norādītajiem krēsliem turpat līdzās, ar smaidu un galvas mājienu viņus sveicināja. Tiklīdz viņi bija nonākuši pie savām vietām, atskanēja fanfaras un pa durvīm zāles dibensienā roku rokā iesoļoja Spānijas valdnieki Ferdinands un Isabella. Visi klātesošie piecēlās kājās, zemu paklanījās un palika stāvam, kamēr viņu majestātes apsēdās.
Karalis, kuru mūsu varoņi tagad redzēja pirmo reizi, bija drukns, enerģiska izskata vīrietis ar gaišu vaigu, laipnām acīm un augstu pieri, taču Margaretai viņa seja šķita mazliet viltīga — tāda cilvēka seja, kurš nekad neaizmirst savas intereses. Tāpat kā karaliene, viņš bija ģērbies greznā, ar zeltu izšūtā tērpā, ko rotāja Aragonas ģerboņi, rokā viņam bija zelta scepteris ar briljantu galā, un pie sāniem kā apliecinājums tam, ka viņš ir karotājs valdnieks, karājās garš zobens ar krustveida rokturi. Smaidot viņš atbildēja uz savu pavalstnieku goddevīgo sveicienu, paceldams roku pie cepures un palocīdamies. Tad karaļa skatiens apstājās pie daiļās Margaretas, un pagriezies viņš augstā, spalgā balsī jautāja karalienei, vai šī esot tā dāma, ko Morelja apprecējis, un, ja tā būtu, kādēļ gan marķīzs gribot no viņas atbrīvoties.