Isabella atbildēja, ka, cik viņai zināms, šo senjoru Morelja tīkojis apprecēt, bet, kā pats apgalvojot, aiz pārpratuma apprecējis citu. Sī skaistule īstenībā esot saderināta ar apsūdzēto, kas stāvot viņu priekšā. Visi, kas dzirdēja karalienes atbildi, sāka smieties.
šai brīdī tiesas zālē ienāca marķīzs Morelja savu draugu un dažu garās mantijās tērpušos advokātu pavadībā, ģērbies kā parasti melnā samtā un izgreznojies ar spožiem ordeņiem. Galvā viņam bija melna samta cepure, no kuras nokarājās liela pērle. So cepuri viņš nenoņēma pat tad, kad paklanījās karalim un karalienei, jo bija viens no nedaudzajiem Spānijas grandiem, kas drīkstēja nenoņemt galvassegu viņu majestāšu priekšā. Tie atbildēja uz marķīza sveicienu — Ferdinands draudzīgi pamādams, Isabella vēsi palocīdamās —, un arī viņš apsēdās tam paredzētajā vietā. Tieši šai brīdī pūlis zāles viņā galā sakustējās un varēja dzirdēt vienu no tiesas kalpotājiem saucam:
— Ceļu! Atbrīvojiet ceļu marķīzei Moreljai!
Izdzirdis šo vārdu, marķīzs, kura acis kā piekaltas kavējās pie Margaretas, dusmīgi saviebās un piecēlās kājās, it kā gribētu protestēt, bet aiz muguras stāvošais advokāts viņam kaut ko pačukstēja, un viņš atkal apsēdās.
Ļaužu pūlis pašķīrās, un Margareta pagriezusies ieraudzīja procesiju, kas pa izveidojušos eju virzījās cauri zālei. Daži tur bija tērpušies bruņās, citi — baltās mauru drānās, ko rotāja marķīza Moreljas vapenis — sarkans ērglis. Pašā centrā soļoja slaida, skaista dāma, kuras trenu nesa divas maurietes. Virs viņas pieres mirdzēja diadēma, gaišie mati bija izlaisti, no pleciem lejup krita purpura apmetnis, daļēji aizsegdams krāšņo, ar pērlēm izšūto tērpu, ko Morelja bija dāvinājis Margaretai, un ap balto, atsegto kaklu vizēja pērļu virkne — marķīza kompensācija Betijai par nodarītajām pārestībām.
Margareta raudzījās, aiz brīnumiem acis ieplētusi, bet Kastels, kas sēdēja līdzās, nomurmināja:
— Tā ir mūsu Betija! Tik tiešām — drēbes ceļ cilvēku!
Jā, tā neapšaubāmi bija Betija, kaut arī, atceroties viņu vienkāršajā vilnas ģērbā vecajā namā Holbornā, nebija viegli pazīt nabaga radinieci šajā lepnajā, majestātiskajā dāmā, kas izskatījās tā, it kā visu mūžu būtu staigājusi pa piļu marmora grīdām un grozījusies augstmaņu un karalieņu sabiedrībā. Nesatricināmi mierīga viņa cēli soļoja cauri lielajai zālei, neskatīdamās ne pa labi', ne pa kreisi, ifeievērodama ļaužu sačukstēšanos visapkārt un nelikdamās redzam pat Morelju un Margaretu, kamēr nonāca brīvajā telpā viņpus barjeras, kur stāvēja Pīters un sargi, kas, blenzdami viņā, steigšus pavirzījās sānis. Tur Betija trīsreiz noliecās reveransā — divreiz karalienes priekšā, vienreiz karaļa, tās vīra, priekšā, tad pagriezās un paklanījās marķīzam, kurš nodūra acis un ignorēja viņas sveicienu, pēc tam palocījās Kastelam un Pīteram un beidzot, piegājusi pie Margaretas, pavērsa vaigu, lai māsīca to noskūpstītu. Margareta ar pienācīgu pazemību to izdarīja un iečukstēja Betijai ausī:
— Kā jūtas jūsu gaišība?
— Labāk, nekā justos tu manā vietā, —Betija čukstus atbildēja, mazlietiņ piemiegdama kreiso aci. Tad Margareta izdzirdēja karali paklusu sakām karalienei:
— Kāda krāšņa sieviete — gluži kā pāvs! Paraugieties uz viņas stāvu, uz šīm lielajām acīm! Morelja ir pārlieku izvēlīgs.
— Varbūt viņam gulbji tīk labāk par pāviem, — karaliene tāpat pusbalsī atteica, pamezdama skatienu uz Margaretu, kuras apgarotais un izsmalcinātais daiļums kontrastā ar staltās māsīcas žilbinošo ārieni šķita vēl jo pievilcīgāks. Tad Isabella ar rokas mājienu norādīja Betijai viņas vietu. Betija apsēdās, viņas svīta nostājās aizmugurē, un tulks novietojās līdzās.
— Es esmu mazliet nesaprašanā, — sacīja karalis, ļaudams skatienam pārslīdēt no Moreljas uz Betiju, tad no Margaretas uz Pīteru, jo acīmredzot situācijas komisms nepalika viņam nepamanīts. — Kas tad īsti mums šeit jāizspriež?
Piecēlās viens no likumzinātājiem jeb alkaldiem un pateica, ka viņu majestātēm jāizskata apsūdzība pret angli, kurš saukts tiesas priekšā par Svētās Ermandadas kareivja nogalināšanu, taču acīmredzot ar šo lietu esot saistītas vēl citas.
— Tā šķiet gan, — atteica karalis. — Piemēram, apsūdzība par mums draudzīgas zemes pavalstnieku aizvešanu no šīs zemes teritorijas, prasība anulēt kādas laulības, pretprasība pasludināt šīs laulības par likumīgām un dievs vien zina, kas vēl… Labi, ņemsim pēc kārtas. Sāksim ar šo garo angli.
Pirmais Pītera lietā uzstājās prokurors, izklāstīdams apsūdzību tādā pašā veidā, kā jau iepriekš bija stāstīts karalienei. Kapteinis Arrano nodeva liecību par kareivja nogalināšanu, bet, Pītera advokāta iztaujāts, acīmredzot neturēdams Jaunu prātu uz apsūdzēto, atzina, ka minētais kareivis izturējies rupji pret donju Margaretu un ka minētais Pīters, būdams šai. zemē svešinieks, varējis viegli noturēt viņus par laupītājiem vai pat mauriem. Turklāt viņš nevarot apgalvot, ka anglis šo kareivi nogalinājis ar nolūku.
Tad savu liecību nodeva Kastels, pēc tam Margareta, runādama vienkārši un aizkustinoši. Kad viņa pastāstīja, ka Pīters ir viņas saderinātais līgavainis, ar kuru viņa nākamajā dienā būtu salaulājusies, ja netiktu ļaunprātīgi aizvesta projām no Anglijas, un ka viņa saukusi Pīteru palīgā, kad kareivis viņu sagrābis un norāvis plīvuru, zālē atskanēja līdzjūtīga murdoņa un karalis ar karalieni sāka savā starpā sarunāties, vairs sevišķi neieklausīdamies Margaretas tālākajos vārdos.
Tad viņu majestātes apspriedās ar abiem tiesnešiem, kas sēdēja līdzās, pēc tam karalis pacēla roku un paziņoja, ka viņi pieņēmuši lēmumu, proti: ievērojot apstākļus, kādos kareivis nogalināts, anglis tiek attaisnots, jo nav nekādu pierādījumu, ka viņš būtu to darījis ar iepriekšēju nolūku vai zinājis, ka šis vīrs ir Svētās Ermandadas kareivis. Tādēļ yiņš tiek atbrīvots ar noteikumu, ka samaksās nogalinātā atraitnei zināmu naudas kompensāciju, kas, izrādās, ir jau izdarīts, un vēl nelielu summu, lai noturētu aizlūgumus par mirušā dvēseli.
Pīters sāka pateikties par žēlīgo spriedumu, bet karalis, līdz galam viņā nenoklausījies, jautāja, vai kādam no klātesošajiem būtu kas sakāms sakarā ar pārējām šodien izskatāmajām prasībām. Tūlīt piecēlās Betija un lūdza vārdu. Ar tulka starpniecību viņa paziņoja, ka saņēmusi viņu majestāšu pavēli ierasties galmā un ir gatava atbildēt uz jebkuru jautājumu vai pret viņu vērstu apsūdzību.
— Kāds ir jūsu vārds, senjora? — karalis vaicāja.
— Elizabete, marķīze Morelja, dzimusi Elizabete Dīna, no senās un dižciltīgās Dinu dzimtas, pēc tautības angliete, — Betija skaidrā un noteiktā balsī atbildēja.
Karalis pamāja un jautāja:
— Vai kāds apstrīd šās dāmas titulu un izcelšanos?
— Es! — sacīja marķīzs Morelja, kas visu laiku nebija bildis ne vārda.
— Kāds jums pamats to darīt, marķīz?
— Visai dibināts pamats, — atbildēja Morelja. — Viņa nav marķīze Morelja, jo, salaulādamies ar viņu, es biju pārliecināts, ka tā ir cita sieviete. Viņa nav no senas un dižciltīgas dzimtas, jo bija tikai kalpone šā tirgotāja Kastela mājā Londonā.