— Tas neko nepierāda, marķīz, — karalis viņu pārtrauca. — Manu dzimtu, es domāju, var saukt par senu un dižciltīgu, — lai nu kurš, bet jūs to neapšaubīsiet, — un tomēr arī es esmu tēlojis kalpa lomu kādā notikumā, kuru droši vien mūsu karaliene atceras … — Sis publikai labi saprotamais mājiens izraisīja zālē skaļus smieklus, un līdz ar visiem pasmējās arī Isabella. [8] — Lai apstrīdētu laulību likumību un kādas personas dižciltību, — turpināja karalis, — jābūt pierādījumiem. Bet vai šī dāma tiek apsūdzēta tādā noziegumā, kas liegtu viņai aizstāvēties?
— Nē, — Betija aši atbildēja, — mana vienīgā vaina ir tā, ka esmu nabaga, un mans noziegums — ja to var uzskatīt par noziegumu — apprecēšanās ar šo cilvēku, marķīzu Morelju.
Zālē atkal atskanēja smiekli.
— Neliekas gan, kundze, ka jūs tagad būtu nabaga, — sacīja karalis, palūkodamies uz Betijas grezno, dārgakmeņiem rotāto tērpu. — Un mēs šeit precēšanos drīzāk sliecamies uzskatīt par ģeķību, nevis noziegumu. — Sie vieglprātīgie vārdi lika karalienei mazliet saraukt pieri. — Bet, — karalis tūlīt piebilda, — pierādiet savas tiesības, kundze, un piedodiet man, ka līdz tam es nesaucu jūs par marķīzi.
— Te ir mans pierādījums, majestāte, — sacīja Betija, izvilkdama laulību dokumentu un pasniegdama to apskatīšanai.
Tiesneši un viņu majestātes izlasīja dokumentu, un karaliene piezīmēja, ka tā dublikāts viņai jau uzrādīts un nodots attiecīgām instancēm.
— Vai garīdznieks, kas izdarīja laulāšanu, ir šeit? — jautāja karalis.
Piecēlās Bernaldess, Kastela pilnvarotais, un paziņoja, ka ga- rldznieks gaida ārpusē, taču noklusēja, cik dārgi nācies samaksāt par tā ierašanos.
Viens no tiesnešiem lika garīdznieku iesaukt iekšā, un drīz vien zālē klanīdamies ienāca lapsas ģīmis tēvs Enrike. Marķīzs dusmīgi nozibsnīja ar acīm uz viņa pusi. Nodevis zvērestu, tēvs Enrike pateica, ka viņš bijis garīdznieks Motrilā un marķīza Moreljas kapelāns, bet tagad esot svētās inkvizīcijas sekretārs Seviljā. Atbildot uz tālākiem jautājumiem, viņš liecināja, ka pēc paša līgavaiņa vēlēšanās un ar tā pilnīgu piekrišanu tādā un tādā datumā Granadā salaulājis marķīzu ar šo dāmu, kura tagad stāv viņu priekšā un kuras vārds, kā viņam zināms, ir Betija Dīna. Tā kā līgava katrā ziņā vēlējusies saņemt uz rokas laulību oficiālu apstiprinājumu, viņš izgatavojis to dokumentu, kas tagad šeit tiesā uzrādīts un ko tūlīt pēc ceremonijas marķīzs un pārējie parakstījuši turpat Moreljas pils kapelā Granadā. Pēc tam viņš atstājis Granadu un devies uz Sevilju, lai stātos inkvizīcijas sekretāra amatā, ko svētā baznīca viņam piešķīrusi kā apbalvojumu par veiksmīgi uzrakstīto traktātu pret ķeceriem. Tas būtu viss, kas viņam šai lietā zināms.
Nu piecēlās Moreljas advokāts un noprasīja tēvam Enrikem, kas viņam devis ar laulībām saistītos rīkojumus. Garīdznieks atbildēja, ka marķīzs pats ar viņu par šo jautājumu nekad tieši neesot runājis, vismaz līgavas vārdu nekad neesot pieminējis; visu kārtojusi Ineša.
Nu iejaucās karaliene, vaicādama, kur ir šī senjora Ineša un kas viņa tāda. Garīdznieks atbildēja, ka senjora Ineša ir spāniete, viena no marķīza Granadas pils kalpotājām, kas visnotaļ baudījusi sava pavēlnieka uzticību. Viņa esot jauna un skaista, bet nekā vairāk par šo sievieti viņš nevarot pastāstīt. Kur Ineša atrodoties patlaban, viņš nezinot, kaut gan abi kopā atjājuši uz Sevilju. Varbūt marķīzs to zinot.
Garīdzniekam ļāva atiet malā, un nu kā lieciniece uzstājās Betija, ar tulka palīdzību izstāstīdama tiesai visu no sākuma par savām attiecībām ar Morelju. Viņa iepazinusies ar šo cilvēku Londonā, kad dzīvojusi senjora Kastela namā, un viņš tūlīt sācis pievērst viņai uzmanību un iekarojis viņas sirdi, bet pēc tam aicinājis viņu bēgt tam līdzi uz Spāniju un solījies apprecēt. Kā pierādījumu saviem vārdiem Betija parādīja Moreljas rakstīto vēstuli. Tā tika pārtulkota un pasniegta tiesai ieskatam. Acīmredzot visiem šī vēstule šķita gaužām kompromitējoša, kaut arī nebija parakstīta ar marķīza īsto vārdu. Tad Betija pastāstīja, ar kādas blēdības palīdzību viņas abas ar māsīcu Margaretu aizvilinātas uz Moreljas kuģi un kā pēc tam marķīzs atteicies Betiju precēt, apgalvodams, ka mīlot Margaretu, nevis viņu, taču tā šķitusi tikai aizbildināšanās, lai izvairītos pildīt savu solījumu. Viņa nezinot, kāpēc marķīzs aizvedis projām arī māsīcu Margaretu, domājams, vienkārši tāpēc, ka nebijis vairs iespējams aizgādāt viņu malā no kuģa.
Tad Betija aprakstīja ceļojumu uz Spāniju, uzsvērdama, ka visu laiku turējusi marķīzu pienācīgā attālumā, jo uz kuģa nebijis garīdznieka, kas viņus varētu salaulāt, turklāt viņa sirgusi ar jūras slimību un ļoti kaunējusies par to, ka ievilkusi savu māsīcu un kundzi tādās nepatikšanās. Viņa izstāstīja, ka senjori Kastels un Broums ar citu kuģi dzinušies marķīzam pakaļ un vētras laikā abordējuši karavelu. Tālāk sekoja stāsts par karavelas bojā eju, viņu aizvešanu uz Granadu un dzīvi marķīza pilī. Beidzot Betija pastāstīja, kā pie viņas ieradusies Ineša ar precību priekšlikumu un kā viņa piekritusi laulībām ar tādu noteikumu, ka māsīca Margareta, senjors Kastels un senjors Broums tiks atlaisti brīvībā. Viņi aizjājuši no Granadas, un laulības notikušas, kā bijis norunāts. Pirms tām marķīzs apskāvis viņu vairāku cilvēku, proti, Inesas un divu savu sekretāru, klātbūtnē. Abi pēdējie atrodoties šeit un varot apliecināt, ka viņa runājot patiesību.
Pēc laulībām un dokumentu parakstīšanas Betija devusies līdzi marķīzam uz viņa apartamentiem, kur līdz tam nekad savu kāju nebijusi spērusi, bet no rīta, viņai par lielu pārsteigumu, marķīzs paziņojis, ka tam steidzīgi jāaizceļo viņu majestāšu uzdevumā. Taču pirms došanās ceļā marķīzs uzrakstījis Betijai, lūk, šo te dokumentu, kas pilnvaro marķīzi Morelju vīra prombūtnes laikā saņemt visus ienākumus un pārvaldīt viņa īpašumus Granadā. Tas ticis nolasīts priekšā pils ļaudīm paša marķīza klātbūtnē. Betija izpildījusi viņa norādījumus, pieņēmusi naudu, izsniegusi kvītis un vispār rīkojusies marķīza Granadas pilī kā pilntiesīga saimniece, kamēr saņēmusi viņu majestāšu pavēli ierasties Seviljā.
— Tam mēs varam ticēt, — karalis sausi piezīmēja. — Un tagad, marķīz, ko jūs uz to visu atbildēsiet?
— Mana atbilde neizpaliks, — atteica Morelja, viss trīcēdams aiz niknuma. — Bet vispirms atļaujiet manam advokātam uzdot šai sievietei dažus jautājumus.
Tā nu advokāts ķērās pie iztaujāšanas, taču nevarētu teikt, ka viņš dabūja virsroku pār Betiju. Pirmais jautājums attiecās uz Betijas apgalvojumu, ka viņa ir no senas un dižciltīgas dzimtas. Atbildot uz to, Betija, elpu neatvilkdama, noskaitīja tiesai veselu virkni savu senču, no kuriem pats pirmais, sjers Dīns de Dīns, ieradies Anglijā kopā ar Normandijas hercogu Vilhelmu Iekarotāju.
Tā pēcteči, viņa apzvērēja, minētie Dīni de Dīni, būdami Anglijas karaļu favorīti un paaudzi pēc paaudzes cīnīdamies par tiem, iemantojuši augstu stāvokli un lielu varu.
Soli pa solim Betija savā izklāstā nonāca līdz Baltās un Sarkanās rozes karam, kura laikā viņas vectēvs, uzticīgs sava karaļa bruņinieks, zaudējis visas savas zemes un titulus, tā ka viņas tēvs, kura vienīgais bērns Betija tagad ir dižciltīgās Dīnu de Dīnu dzimtas pēdējā atvase, nokļuvis nabadzībā un atstumtībā. Tomēr viņš apprecējis sievu, kas cēlusies no vēl ievērojamākas ģimenes nekā pats, dižciltīgas anglosakšu dzimtas tiešu pēcteci, kuras dzīslās ritējušas daudz senākas asinis nekā iekarotājiem normaņiem.