Pīters un Margareta pārsteigti klausījās Betijas daiļrunībā, bet šajā vietā pēc karalienes mājiena iejaucās apmulsusi tiesa, ar galvenā alkalda starpniecību lūgdama liecinieci neturpināt savas ģenealoģijas izklāstu, jo visiem esot pilnīgi skaidrs, ka viņas dzimta tikpat dižciltīga kā citas angļu dzimtas.
Tālāk advokāts Betijai jautāja par viņas attiecībām ar Morelju Londonā, un viņa tik sīki un tēlaini aprakstīja marķīza izdarības, ka galu galā arī šo stāstu viņai neļāva pabeigt, Gluži tāpat gāja ar nākamajiem jautājumiem. Lai cik gudrs bija Moreljas advokāts, Betija, brīžiem runādama angliski, brīžiem spāniski, bērtin apbēra viņu ar vārdiem un trāpīgām atbildēm, tā ka nabaga vīrs, nespēdams tikt ar viņu nekādā galā, apsēdās savā vietā, pieri slaucīdams un pie sevis lādēdamies.
Tad tika nopratināti marķīza sekretāri, pēc tam vairāki viņa kalpotāji. Kaut arī diezgan nelabprāt, tie apstiprināja visu Betijas stāstīto, arī to, ka marķīzs pirms laulībām līgavu apskāvis un tobrīd plīvurs bijis pacelts.
Tā Betija beidza savu aizstāvību, lūgdama tiesības vēlreiz izteikties, pēc tam kad būs noklausījusies marķīza liecību.
Karalis, karaliene un alkaldi kādu brīdi apspriedās, jo acīmredzot viņu vidū nebija vienprātības: vieni domāja, ka šī lieta jāizbeidz un jānodod citam tribunālam, citi uzskatīja par pareizāku turpināt. Beidzot karaliene sacīja, ka vismaz marķīzam Moreljam vēl vajadzētu dot vārdu, jo varbūt viņš varēšot pierādīt, ka viss šis dīvainais stāsts ir tīrā falsifikācija un ka viņš nemaz nav atradies Granadā laikā, kad it kā notikušas šīs laulības.
Karalis un alkaldi piekrita. Marķīzs nodeva zvērestu un, sākot savu stāstījumu, atzina, ka šis atgadījums viņa dzīvē gan nepiederot pie tādiem, ko varētu ar lepnumu publiski izklāstīt. Viņš pastāstīja, kā pirmoreiz sastapis Margaretu, Betiju un Pīteru publiskas ceremonijas laikā Londonā, kā no pirmā acu uzmetiena iemīlējies Margaretā un pavadījis viņu mājup uz viņas tēva, tirgotāja Džona Kastela namu.
Vēlāk viņš atklājis, ka šis Kastels, kas bērnībā kopā ar tēvu aizbēdzis no Spānijas, ir nekristīts ebrejs, bet izliekas par kristieti. (Sis paziņojums izraisīja tiesā lielu sensāciju, un karalienes seja kļuva barga.) Tiesa, Kastels apprecējis kristīgu sievieti, viņa meita Margareta tikusi kristīta, audzināta kristīgā ticībā un esot uzticama tās piederīgā. Margareta arī nemaz neesot zinājusi, ka viņas tēvs ir ebrejs, — par to marķīzs bijis pārliecināts, citādi, protams, būtu atmetis nodomu viņu apprecēt. Viņu majestātes gan sapratīšot, ka zināmu iemeslu dēļ viņš centies izdibināt visu patiesību par Anglijā dzīvojošajiem ebrejiem. Viņš par to jau rakstījis viņu augstīfiām, tikai sakarā ar kuģa bojā eju un sarežģījumiem mājas dzīvē vēl nepaguvis personiski ziņot par savas misijas rezultātiem.
Turpinādams savu stāstu, marķīzs atzinās, ka patiešām uzsācis flirtu ar kalponi Betiju, lai piekļūtu Margaretai, kuras tēvs, kaut ko nojauzdams par viņa misiju, izturējies pret viņu ar neuzticību. Taču šās sievietes tikumība esot apšaubāma.
Nu Betija pietrūkās kājās un skaļi sacīja:
— Es paziņoju, ka marķīzs Morelja ir nelietis un melis! Manā mazajā pirkstiņā ir vairāk tikumības nekā visā viņa miesā … un viņa mātes arī! — Sis mājiens lika marķīzam tumši pietvīkt, bet Betija, pagaidām apmierināta ar šo trāpīgo dzēlienu, atkal apsēdās.
Morelja bildinājis Margaretu, bet tā atteikusies kļūt par viņa sievu, — kā noskaidrojies, tāpēc, ka bijusi saderināta ar savu attālu radinieku — senjoru Pīteru Broumu, trakgalvi un kausli, kas jau Londonā iekļuvis nepatikšanās, jo nogalinājis kādu cilvēku, un tagad Spānijā nokāvis Svētās Ermandadas kareivi. Tad nu savā izmisumā, būdams dziļi iemīlējies un apzinādamies, ka varēs Margaretai piedāvāt augstu stāvokli un bagātību, marķīzs nācis uz domām nolaupīt viņu, bet, lai to izdarītu, bijis spiests pret savu gribu aizvest līdz arī Betiju.
Pēc daudziem piedzīvojumiem viņi nonākuši Granadā. Tur marķīzam radusies izdevība parādīt donjai Margaretai, ka šis senjors Pīters Broums, atrazdamies ieslodzījumā, uzsācis mīlas sakarus ar viņa kalpotāju Inešu, kas te tikusi pieminēta, bet tagad bez pēdām nozudusi.
Nu Pīters vairs neizturēja, pielēca kājās un, visiem dzirdot, nosauca marķīzu par meli, piebilzdams, ka ir gatavs to pierādīt cīņā,
ja vien būtu izdevība, taču karalis pavēlēja viņam apsēsties un klusēt.
Pārliecinājusies par sava iemīļotā neuzticību, marķīzs turpināja, donja Margareta beidzot piekritusi kļūt par viņa sievu ar tādu noteikumu, ka viņas tēvam, senjoram Broumam un viņas kalponei Betijai Dinai tiks atļauts atstāt Granadu …
— Kur viņus aizturēt, — piezīmēja karaliene, — jums nebija nekādu tiesību, marķīz. Izņemot varbūt vienīgi tēvu — Džonu Kastelu, — viņa zīmīgi piebilda.
Jā, tik tiešām viņam nebijis tiesību to darīt,— marķīzs godbijīgi atzina.
— Tātad šim solījumam precēties nebija ne likumīga, ne morāla pamata, — karaliene skarbi sacīja, un alkaldi piekrītoši pamāja, apstiprinādami viņas secināijumu.
Marķīzs tomēr uzdrošinājās pret to iebilst, sacīdams, ka donja Margareta pati tā vēlējusies. Dienā, kad noliktas laulības, gūstekņi atlaisti brīvībā un, pārģērbušies mauru drānās, aizjājuši no Grana- das, bet tagad viņš zinot, ka viltīgā Ineša, droši vien Kastela un viņa draugu ebreju uzpirkta, slepus izkārtojusi tā, ka aizbēgusi donja Margareta, nevis kalpone Betija, ar kuru viņš pēc tam ticis salaulāts, būdams pārliecināts, ka tā ir Margareta.
Līgavas apskaušana pirms ceremonijas notikusi patumšā telpā, un viņš domājot, ka Betijas seja un mati bijuši nokrāsoti, lai tā izskatītos līdzīga Margaretai. Viņš esot arī pārliecināts, ka tradicionālais vīna kauss, ko viņš izdzēris pirms došanās pie altāra, bijis sazāļots, jo pašu laulību ceremoniju viņš atceroties ļoti miglaini un tālāk vispār neatceroties vairs nekā līdz brīdim, kad nākamajā rītā pamodies ar sāpošu galvu un ieraudzījis Betiju sēžam blakus gultai. Tad marķīzs paskaidroja, kā Betija tikusi pie pilnvaras, ko te uzrādījusi, — proti, būdams tobrīd traks aiz dusmām un sarūgtinājuma un apzinādamies, ka, paliekot tur vēl ilgāk, izdarīs noziegumu un nogalinās šo sievieti, kas viņu tik nelietīgi piekrāpusi, viņš uzrakstījis šo papīru vienīgi tāpēc, lai varētu no tas aizbēgt. Viņu majestātes būšot ievērojušas, ka pilnvara izdota uz marķīzes Moreljas vārda. Tā kā šīs laulības neesot spēkā, tādas marķīzes Moreljas vispār neesot. Tādēļ arī šis dokuments neko nenozīmējot. Tāda esot patiesība, un tas viss, kas viņam sakāms.
XXII nodala DŽONA KASTELA LIKTENIS
Pabeidzis savu liecību, marķīzs Morelja apsēdās. Karalis un karaliene brīdi sačukstējās, tad galvenais alkalds jautāja Betijai, vai viņai būtu kādi jautājumi marķīzam.
Betija cienīgi piecēlās un mierīgā balsī pateica savu atbildi, ko tulks atkārtoja spāniski.
— Jā, man ir daudz jautājumu, — viņa sacīja, — taču es nepazemošu sevi, uzdodama kaut vienu vienīgu, iekams dubļi, ar ko marķīzs mani apmētāja, nebūs nomazgāti, bet tos, manuprāt, var nomazgāt tikai ar asinīm. Viņš apšaubīja manu tikumību un pēc tam paziņoja, ka mūsu laulības nav spēkā. Būdama sieviete, es nevaru prasīt, lai viņš apstiprina savus apgalvojumus cīņā ar zobeniem, taču domāju, ka pēc visiem goda likumiem man ir tiesības lūgt atļauju meklēt sev aizstāvi — ja vientuļai sievietei svešā zemē izdotos tādu atrast —, kas aizstāvētu manu labo vārdu pret zemiskiem un neģēlīgiem apmelojumiem.