Klusumā, kas iestājās pēc Betijas vārdiem, atskanēja Pītera balss:
— Es lūdzu jūsu majestāšu atļauju būt par šo aizstāvi. Jūsu majestātes pēc viņa paša stāsta būs sapratušas, ka šis marķīzs ir nodarījis man vislielāko pārestību, kādu viens cilvēks otram var nodarīt. Turklāt viņš nekrietni meloja, sacīdams, ka es neesot uzticīgs savai saderinātajai līgavai, donjai Margaretai, un man noteikti ir tiesības atmaksāt viņam par šiem meliem. Visbeidzot — es paziņoju, ka uzskatu senjoru Betiju par krietnu un godīgu sievieti, ko nekad nav skārusi kauna ēna, un, būdams viņas tautietis un radinieks, vēlos aizstāvēt viņas labo vārdu visas pasaules priekšā. Es šeit esmu svešzemnieks, kam maz draugu, varbūt pat neviena, taču negribu ticēt, ka jūsu majestātes liegs man tiesības uz gandarījumu, ko visā pasaulē šādā gadījumā viens muižnieks var prasīt no otra. Es izaicinu marķīzu Morelju uz nāvīgu cīņu bez žēlastības uzvarētajam, un šeit ir manu vārdu apliecinājums!
Šķērsodams brīvo telpu aiz barjeras, Pīters novilka savu ādas cimdu un iesvieda to Moreljam tieši sejā, pārliecināts, ka pēc šāda apvainojuma tas nevarēs atteikties no cīņas.
Morelja izgrūda lāstu un tvēra pēc sava zobena, bet nepaguva to izraut, jo tiesas kalpotāji metās viņu savaldīt un karalis bargā balsī pavēlēja izbeigt ķildošanos valdnieku klātbūtnē.
— Lūdzu jūsu piedošanu, majestāte, — Morelja izdvesa, — bet jūs taču redzējāt, kā šis anglis izturējās pret mani, Spānijas grandu.
— Jā, — iejaucās karaliene, — bet mēs ari dzirdējām, kā jūs, Spānijas grands, esat izturējies pret šo Anglijas muižnieku un kādu apsūdzību pret viņu izteicāt. Šķiet, donja Margareta tai netic.
— Protams, nē, jūsu majestāte, — Margareta sacīja. — Ļaujiet arī man liecināt, es varu daudz ko paskaidrot par marķīza stāstīto. Es nekad neesmu gribējusi precēt ne viņu, ne kādu citu, izņemot šo vienu, — viņa pieskārās Pītera rokai, — un viss, ko mans' līgavainis vai es darījām, tika darīts tālab, lai izkļūtu no ļaunajām lamatām, kurās bijām ievilināti.
— Mēs tam ticam, — karaliene pasmaidot atbildēja un sāka apspriesties ar karali un alkaldiem.
Ilgu laiku viņi sarunājās tik klusu, ka zālē neviens nevarēja nekā sadzirdēt, un šad tad palūkojās gan uz vienu, gan otru šās dīvainās prāvas dalībnieku grupu. Apspriešanā tika pieaicināti arī daži garīdznieki, un Margaretai tā šķita slikta zīme. Beidzot lēmums bija pieņemts, un viņas majestāte Kastīlijas karaliene, runādama paklusā, mierīgā balsī un nosvērtā tonī, pavēstīja spriedumu. Vispirms pievērsusies Moreljam, viņa sacīja:
— Mans kungs marķīz, jūs izvirzījāt ļoti smagu apsūdzību pret dāmu, kas apgalvo, ka esot jūsu sieva, un pret angli, kura saderināto līgavu jūs, kā pats atzināties, ar varu un viltu nolaupījāt. Sis džentlmenis savā un abu šo dāmu vārdā nepārprotamā veidā izaicināja jūs uz cīņu līdz nāvei. Vai jūs pieņemat šo izaicinājumu?
— Es būtu gatavs ar prieku to pieņemt, jūsu majestāte, — Morelja nīgri atbildēja. — Manu drošsirdību līdz šim neviens nav apšaubījis, taču es nedrīkstu aizmirst, ka esmu … — viņš saminsti- nājās, tad turpināja: — … Kā jūsu majestātēm zināms, es esmu spāņu grands un vēl kas vairāk, tādēļ man nepiedienas krustot zobenus ar ebreju tirgotāja klerku — tāds bija šā vīra tituls un stāvoklis Anglijā.
— Uz sava kuģa <San Antonio» jūs varējāt cīnīties ar mani! — Pīters skarbi iesaucās. — Kādēļ tad jūs kaunāties pabeigt to, ko nekaunējāties iesākt? Turklāt es nesu vārdu, kas ticis turēts godā manā zemē, un uzskatu, ka mīlestībā un kaujā esmu cienīgs, būt par pretinieku jebkuram sieviešu zaglim un bastardam šai karalistē.
Karalis un karaliene atkal apspriedās par šo kārtu starpības jautājumu, kas tajos laikos viņu zemē bija visai svarīgs. Tad Isabella sacīja:
— Tas ir tiesa, nevar prasīt, lai spāņu grands cīnītos divkaujā ar vienkāršu ārzemnieku. Reiz marķīzs Morelja ir cēlis šādu iebildumu, mēs to atbalstām un paziņojam, ka viņa gods liek noraidīt šo izaicinājumu. Taču mēs redzam viņa vēlēšanos to pieņemt un esam gatavi darīt visu, kas mūsu spēkos, lai dotu viņam iespēju cīnīties un lai neviens nevarētu sacīt, ka spānietis, kas ļauni izturējies pret angli un savu valdnieku klātbūtnē publiski uzaicinats dot gandarījumu ar ieročiem rokās, savas augstās kārtas dēļ atteicies no divkaujas. Senjor Pīter Broum, ja jūs pieņemtu no mūsu rokām to, ko citi jūsu tautieši ar lepnumu ir pieņēmuši, mēs, ticēdami, ka esat drošsirdīgs un krietns vīrs no dižciltīgas dzimtas, iecelsim jūs Svētā Jago ordeņa bruņinieku kārtā, līdz ar to piešķirot jums tiesības kā līdzīgam satikties un arī cīnīties ar jebkuru Spānijas augstmani, ja vien viņš nav tiešs karaļu pēctecis, uz ko, mūsuprāt, visvarenais un lepnais marķīzs Morelja nepretendē.
— Es pateicos jūsu majestātēm, — Pīters pārsteigts sacīja, — par godu, ko man parādāt. Ja mans tēvs būtu lauzis uzticības zvērestu un kaujā pie Bosvortas cīnījies otrā pusē, tad man par bruņinieku nebūtu jākļūst aiz jūsu majestāšu žēlastības. Taču savā pašreizējā stāvoklī esmu jums ļoti pateicīgs, jo tagad augstdzimu- šais marķīzs Morelja neuzskatīs par pazemojumu izšķirt mūsu ilgo strīdu tā, kā viņš vēlētos.
— Nāciet šurp un nometieties ceļos, senjor Pīter Broum! — sacīja karaliene, kad Pīters bija beidzis runāt.
Viņš paklausīja, un Isabella, paņēmusi karaļa zobenu, iesvētīja viņu par bruņinieku, trīsreiz uzsizdama ar to pa Pītera labo plecu un sacīdama:
— Piecelieties, ser Pīter Broum, Svētā Jago ordeņa bruņiniek un Spānijas don!
Pīters piecēlās, paklanījās un, atkāpdamies atmuguriski, kā prasīja etiķete, gandrīz novēlās no paaugstinājuma. Daži to uzskatīja par labu zīmi Moreljam.
— Ser Pīter, — karalis sacīja, — mūsu ceremonijmeistars noteiks jūsu divcīņas laiku un veidu, kāds jums abiem ar marķīzu būtu visērtākais. Līdz tam mēs pavēlam jums abiem atturēties no nepiedienīgiem vārdiem vai rīcības vienam pret otru, jo drīz jums būs jātiekas vaigu vaigā, lai nāvīgā cīņā uzzinātu dieva spriedumu. Tā kā vienam no pretiniekiem tajā būs jāmirst, mēs liekam jums pie sirds: sagatavojiet savas dvēseles stāties tā kunga troņa priekšā. Mēs esam visu pateikuši.
Publika acīmredzot domāja, ka tiesa beigusies, un daudzi jau grasījās atstāt zāli, taču karaliene pacēla roku un sacīja:
— Ir vēl citi jautājumi, par kuriem mums jāpaziņo spriedums. Sī senjora, — Isabella norādīja uz Betiju, — kā mēs sapratām, lūdz, lai viņas laulības ar marķīzu Morelju atzīst par likumīgām, bet marķīzs savukārt prasa, lai viņa laulības ar minēto senjoru pasludina par spēkā neesošām. Taču šo jautājumu izšķirt nav mūsu varā, jo laulības ir baznīcas sakraments. Tādēļ mēs atstājam tā izlemšanu viņa svētībai pašam pāvestam vai viņa legātam, kas ar savu gudrību atradīs vispareizāko spriedumu, ja ieinteresētās puses vēlēsies savu strīdu nodot viņa tiesai. Pagaidām mēs pasludinām un pavēlam: līdz tam laikam, kamēr viņa svētība pāvests nebūs izlēmis citādi, šī senjora, dzimusi Elizabete Dīna, it visur mūsu pārvaldītajās zemēs jāatzīst par marķīzi Morelju un attiecīgi jāuzņem, bet viņas godājamam vīram visu savu dzīves laiku jāsagādā tai pienācīgi līdzekļi. Pēc marķīza nāves, ja no Romas netiktu saņemts nekāds spriedums šai lietā, viņa mantos un iegūs savā valdījumā to daļu marķīza zemju un īpašumu, kas pēc šīs karalistes likumiem sievai pienākas.