Kamēr Betija pateicībā klanījās viņu majestātēm, tā ka dārgakmeņi uz viņas ņiebura trīsuļoja, bet Morelja dusmīgi viebās, līdz viņa seja kļuva līdzīga melnam negaisa mākonim virs kalniem, publika sačukstēdamās atkal sāka celties augšā no krēsliem, lai izklīstu. Karaliene vēlreiz pacēla roku, jo spriedums vēl nebija galā.
— Mums jāuzdod viens jautājums drosmīgajam seram Pīteram Broumam un donjai Margaretai, viņa saderinātajai. Vai jūs joprojām vēlaties stāties laulībā viens ar otru?
Pīters palūkojās uz Margaretu, Margareta — uz Pīteru, viens otra domas izlasīdami acīs, un Pīters skanīgā balsī atbildēja:
— Jūsu majestāte, tā ir mūsu abu karstākā vēlēšanās.
Karaliene mazliet pasmaidīja, tad jautāja:
— Un vai jūs, senjor Džon Kastei, piekrītat un atļaujat savai meitai precēties ar šo bruņinieku?
— Jā, protams, piekrītu, — Kastels nopietni atbildēja. — Ja nebūtu iejaucies šis cilvēks, — viņš pameta spīva naida pilnu skatienu uz Morelju, — viņi jau sen būtu vīrs un sieva. Tādēļ arī, — Kastels nozīmīgi piebilda, — visa nelielā mantība, kas man Anglijā piederēja, ir nodota uzticamu aizbildņu rokās un novēlēta viņiem abiem un viņu bērniem, tā ka es tagad esmu atkarīgs no viņu žēlastības.
— Labi, — karaliene sacīja. — Ir palicis vēl tikai viens vienīgs jautājums. Vai jūs abi vēlaties tikt salaulāti pirms marķīza Moreljas un sera Pītera Brouma divkaujas? Padomājiet, donja Margareta, iekams atbildat, jo, ja jūs salaulāsieties, tad drīz vien varat
kļūt atraitne, bet, ja atliksiet laulības, tad varbūt nekad nebūsiet viņa sieva.
Margareta ar Pīteru pārmija dažus vārdus, tad Margareta atbildēja abu vārdā.
— Ja mans mīļotais kritīs, — viņa sacīja, maigajai balsij aizkustinājumā trīcot, — mana sirds tik un tā slīgs sērās un būs salauzta. Es vēlos nodzīvot atlikušās mūža dienas, nesdama viņa vārdu, lai, zinot manas neremdināmās bēdas, neviens mani vairs neapgrūtinātu ar savu mīlestību. Es gribu palikt viņam uzticīga arī debesīs.
— Labi teikts, — karaliene sacīja. — Mēs paziņojam, ka jūs tiksiet salaulāti mūsu Seviljas katedrālē tajā pašā dienā, kad marķīzs Morelja un sers Pīters Broums cīnīsies divkaujā. Lai nenotiktu nekādi mēģinājumi nodarīt jums vienam vai otram ko ļaunu, — Isabella pašķielēja uz Morelju, — jūs, senjora Margareta, būsiet mana viešņa līdz tam brīdim, kad dosieties pie altāra, bet jūs, ser Pīter, atgriezīsieties Svētās Ermandadas cietumā un jūsu paša drošības labad paliksiet mūsu apsardzībā, taču jums būs atļauts satikties, ar ko vien vēlaties, un iet, kad un kurp vēlaties.
Karaliene apklusa, un tūlīt negaidīti atskanēja karaļa asā, smalkā balss.
— Mēs esam izlēmuši bruņniecības un laulību jautājumus, — viņš sacīja, — bet ir vēl viens jautājums, par kuru es negribu ļaut runāt mūsu karalienes maigajām lūpām. Tas skar augstākas sfēras nekā abi iepriekšējie — proti, cilvēku dvēseļu mūžīgo dzīvošanu un Kristus baznīcas nesatricināmību zemes virsū. Mums tika paziņots, ka šis te cilvēks, Džons Kastels, tirgotājs no Londonas, ir nešķīstenis ebrejs, kas pašlabuma dēļ visu mūžu izlicies par kristieti un izmanījies apprecēt kristīgu sievieti. Turklāt viņš ir mūsu pavalstnieks, jo dzimis Spānijā, un tādēļ padots šās karalistes laicīgai un garīgai jurisdikcijai.
Karalis ieturēja pauzi. Margareta un Pīters izbijušies vērās viens otrā. Vienīgi Kastels stāvēja kluss un mierīgs, kaut gan viņš labāk par tiem nojauta, kas sekos.
— Mēs viņu netiesāsim, — karalis turpināja, — jo neesam pilnvaroti izspriest šādus augstus jautājumus, taču mēs darīsim to, kas mums jādara, — nodosim viņu svētajai inkvizīcijai, lai tur viņš stājas tiesas priekšā!
Margareta skaļi iekliedzās. Pīters lūkojās apkārt, it kā palīdzību meklēdams, kaut gan zināja, ka velti to gaidīt. Nekad savā mūžā viņš nebija juties tik satriekts. Morelja pirmoreiz šajā dienā pasmaidīja. Vismaz no viena ienaidnieka viņš nu tiks vaļā. Bet Kastels piegāja pie Margaretas un maigi noskūpstīja viņu. Tad paspieda roku Pīteram un sacīja:
— Nogalini to zagli, — viņš pameta skatienu uz Morelju. — Es zinu, tu to izdarīsi un izdarītu arī tad, ja tev būtu jācīnās ar desmit tādiem kā viņš. Un esi labs vīrs manai meitai — ak, es jau zinu, ka tu tāds būsi, jo es prasīšu tev norēķinus par visu, kad tiksimies tur, kur nav ne ebreju, ne kristīgo, ne garīdznieku, ne karaļu. Tagad stāvi kluss un samierinies ar nenovēršamo, kā to daru es. Man vēl ir kas sakāms, pirms es šķiros no jums un šīs pasaules. Jūsu majestātes, es nedomāju taisnoties, un, kad mani pratinās jūsu inkvizīcijas tiesneši, to uzdevums būs viegls, jo es nevēlos neko noliegt un runāšu patiesību, taču ne aiz bailēm vai tāpēc, ka bītos ciešanu. Jūsu majestātes, jūs teicāt, ka šie divi cilvēki, kas kopš dzimšanas ir pietiekami labi kristieši, tiks salaulāti. Es gribētu jautāt, vai mans noziegums pret baznīcu, kurā tieku apsūdzēts, nevar būt par iemeslu viņu izšķiršanai vai kā citādi viņiem kaitēt.
— Sai ziņā jūs varat būt mierīgs, Džon Kastei, — karaliene steigšus atbildēja, it kā gribētu pateikt savu, iekams karalis vai kāds cits pagūst ko iebilst, — jo mēs esam devuši savu karalisko vārdu. Ar jūsu nodarījumu viņiem nav nekāda sakara, un, lai kāds būtu spriedums jums, tas neapdraudēs ne viņus pašus … ne ari viņu īpašumu, — Isabella lēni piemetināja.
— Liels solījums, — nomurmināja karalis.
— Tas ir mans solījums, — Isabella noteikti atbildēja, — un es to turēšu par katru cenu. Sie divi tiks salaulāti, un, ja sers Pīters divkaujā paliks dzīvs, viņi sveiki un veseli atstās Spāniju. Nekādu jaunu apsūdzību pret viņiem nedrīkst izvirzīt nevienā mūsu karalistes tiesā, un nevienam arī nav brīv, atsaucoties uz mums vai mūsu pilnvarotu personu, tos vajāt vai aizturēt kādā citā valstī vai uz jūras. Lai šie mani vārdi tiek uzrakstīti, viena kopija parakstīta un noglabāta arhīvā, bet otra izsniegta donjai Marga- retai.
— Jūsu majestāte, — Kastels sacīja, — es pateicos jums! Tagad, ja man būs jāmirst, es miršu laimīgs. Taču es uzdrošinos pateikt: ja jūs nebūtu to apsolījusi, mans nolūks bija nogalināt sevi šeit jūsu acu priekšā, jo par tādu grēku var likt ciest vienīgi pašam grēciniekam, nevienam citam. Un vēl es saku: šī inkvizīcija, ko jūs esat nodibinājuši, iznīcinās Spāniju un sagraus pīšļos tās varenību!
Kastels apklusa, un, kad publika aptvēra viņa pārdrošo vārdu jēgu, zāli pāršalca tāda kā baiļu nopūta. Tad pūlis viņam aiz muguras pašķīrās, un atbrīvotajā ejā, soļodami pa divi blakus, parādījās ar kapucēm un maskām aizsegusies mūki un grupiņa sargkareivju, kas acīmredzot bija jau tepat kādā stūrī gaidījuši. Tie pienāca klāt Džonam Kastelam, pieskārās viņa plecam, saslēdzās ap viņu ciešā lokā, it kā paslēpdami pasaules acīm, un pēc brīža viņš jau bija nozudis.
Pītera atmiņas par šo savādo dienu Alkasaras pilī Seviljā uz visiem laikiem palika diezgan miglainas un izplūdušas. Un tas nebija nekāds brīnums. Dažu stundu laikā tur izšķīrās viņa liktenis — viņš stājās tiesas priekšā, sagatavojies uz visbargāko spriedumu, un tika attaisnots. Viņš redzēja Betiju, kas no necilas kalpones bija pārvērtusies par majestātisku un lepnu marķīzi, kā kāpurs pārvēršas par košu tauriņu, dzirdēja, cik pašapzinīgi viņa šai dīvainajā prāvā izklāstīja savas prasības pret vīru, kurš bija viņu piekrāpis un kuru tā savukārt bija piekrāpusi, un kā galu galā, pateicoties savai atjautībai un rakstura stingrībai, vismaz pagaidām guva uzvaru.