Kā Betijas un Margaretas aizstāvis Pīters izaicināja Morelju uz divkauju, un, kad tas atteicās cīnīties ar netitulētu pretinieku, karaliene Isabella, kas neapšaubāmi gribēja izmantot Pīteru kā ieroci pret Morelju, kura slepenos godkārīgos plānus Margareta bija tai atklājusi, piepeši piešķīra viņam augsto Svētā Jago ordeņa bruņinieka titulu, ko Pīters gan sevišķi nekāroja, bet nekādā citādā ceļā nebūtu varējis iegūt.
Vēl vairāk: beidzot piepildījās Pītera karstākā vēlēšanās — viņam tika dota iespēja godīgā, atklātā kaujā sastapties ar savu ienaidnieku, ko viņš pamatoti ienīda, un cīnīties ar to līdz nāvei bez jebkādas žēlastības. Turklāt Pīteram tika apsolīts, ka pēc dažām dienām Margareta kļūs viņa sieva, kaut arī varbūt jau pēc stundas būs jāšķiras uz mūžu, un ka līdz tam laikam viņi abi būs pasargāti no Moreljas ļaunprātības un nodevības. Karaliene arī apsolīja: lai kas notiktu, nekad un nevienā zemē pret viņiem vairs nevar celt apsūdzību par to, ko viņi izdarījuši Spānijā.^
Bet tad, kad viss šķita tik labi beidzies, — par priekšā stāvošo divkauju Pīters daudz nedomāja, jo bija pieradis būt allaž gatavs cīņai, — un viņa kauss, tīrs no dubļiem un mielēm, kūsāja līdz malām pilns ar sarkano kaujas prieka un mīlestības vīnu jau pie pašām lūpām, liktenis šo saldo malku pēkšņi pārvērta par indi un žulti. Kastels, viņa līgavas tēvs, cilvēks, ko viņš mīlēja, tika iemests inkvizīcijas pagrabos, no kurienes — Pīters to labi zināja — tas varēja iznākt vairs tikai vienreiz — dzeltenā ģērba, «atņemts laicīgai varai», lai lēnām mirtu uz sārta Kvemadero, kur sadedzināja ķecerus.
Ko gan dos uzvara pār Morelju, ja debesis viņam piešķirs spēku uzvarēt? Kas tās būs par kāzām, ko apzīmogos un svētīs līgavas tēva mokpilnā nāve inkvizīcijas sārta liesmās? Vai viņš jebkad spēs aizmirst šā upura dūmu smaku? Kastels bija drošsirdīgs vīrs, nekāda spīdzināšana nepiespiedīs viņu atteikties no savas pārliecības. Jāšaubās pat, vai viņš maz pūlēsies noliegt savu ticību, — viņš, kuru tēvs ar gudru ziņu bērnībā licis nokristīt un kurš šo apmānu turpinājis, lai varētu mierīgi tirgoties, apprecēt kristīgu sievieti un dzīvot ar to. Nē, Kastels bija nolemts nāvei, un Pīters nespēja glābt viņu no inkvizīcijas un karaļa, kā balodis nespēj glābt savu lizdu no izsalkušiem vanagiem.
Ak, šī pēdējā aina! Visu savu mūžu Pīters nespēs to aizmirst — milzīgā, ornamentiem rotātā zāle ar apgleznotajām arkām un marmora kolonnām; pēcpusdienas saules stari, kas iespīdēja pa logiem un plūsmoja kā asinis uz mūku melnajiem ģērbiem, kad viņi ar savu laupījumu atkal ienira arkādes puskrēslā, no kurienes bija tam uzglūnējuši; Margaretas izmisīgais kliedziens un pelnu pelēkā seja, kad tēvu atrāva no meitas un viņa ģībonī saļima uz Betijas dārgakmeņos mirdzošajām krūtīm; ļaunais smīns uz Moreljas lūpām; karaļa saltais smaids; žēlums karalienes acīs; pūļa satrauktā sačukstēšanās; ātrās, īsās advokātu replikas; rakstveža spalvas čirkstēšana, kad tas, vienaldzīgs pret visu, izņemot savu darbu, parakstīja spriedumu; un it kā pāri tam visam — nāves sūtņu ielenktais Kastels, nesaliekts, izaicinošs, nesatricināmi mierīgs, izgaistošs arkādes tumsā, nolemts kapa stingajām skavām.
XXIII nodaļa TĒVS ENRIKE UN MAIZNIEKA KRĀSNS
Bija pagājusi nedēļa. Margareta dzīvoja pilī, un Pīters bija viņu tur divreiz apciemojis. Margaretas sirds lūza aiz žēlabām, un pat tas, ka viņi tiks salaulāti nākamajā sestdienā, kad bija nolikta arī Pītera un Moreljas divkauja, nesagādāja viņai nekādu prieku vai mierinājumu, jo dienu vēlāk, svētdien, Seviljā vajadzēja notikt «Ticības aktam» jeb autodafē, kurā ļaunie ķeceri — ebreji, mauri un baznīcas zaimotāji — izpirks savus noziegumus: vieni uz sārta Kvemadero, ķeceru sadedzināšanas vietā ārpus pilsētas, citi ar sava smagā grēka publisku nožēlošanu, kam sekos mūža ieslodzijums viennlcā, bet daži tiks nožņaugti, pirms viņu miesas atdos liesmām. Bija zināms, ka Džonam Kastelam lemts būt par galveno personu šajā ceremonijā.
Raudādama rūgtas asaras, Margareta uz ceļiem lūdzās karalieni apžēloties. Taču šīs asaras neietekmēja Isabellas sirdi vairāk kā ūdens pilieni dimantu. Visos citos jautājumos karaliene mēdza būt diezgan pieļāvīga, bet, kad runa bija par ticības lietām, viņā pamodās lapsas viltība un tīģera nežēlība. Karaliene bija pat sašutusi par Margaretas uzvešanos. Vai tad viņas labā vēl neesot pietiekami daudz darīts? Vai viņa, Isabella, neesot devusi savu karalisko vārdu, ka apsūdzētajam, ja viņu atzīs par vainīgu, netiks atņemts īpašums, kas tam pieder Spānijā, un ka nekādas represijas, kas pēc likuma un paražām jācieš šādu noziedznieku bērniem, Margaretu neskars? Vai viņa netiks publiski salaulāta ar savu līgavaini, un vai nav apsolīts, ka viņa kopā ar Pīteru, ja tas divkaujā paliks dzīvs, varēs ar godu atstāt Spāniju? Netiek pat prasīts, lai Margareta noskatītos, kā viņas tēvs izpērk savu grēku. Kā krietnai kristietei Margaretai gan vajadzētu priecāties, ka tēvam tiek dota iespēja samierināt savu dvēseli ar dievu un kalpot par piemēru citiem viņa nolādētās ticības piederīgajiem. Vai tad arī viņa esot ķecere?
Sašutusi Isabella nevarēja vien rimties, un Margareta klusiņām aizslīdēja projām, pie sevis prātodama, vai var būt pareiza tāda ticība, kas liek bērnam apsūdzēt un nodot mokām savus vecākus. Kur tas ir teikts Pestītāja un viņa apustuļu rakstos? Un, ja nav2 kas to izdomājis?
— Glāb viņu! Glāb viņu! — Margareta izmisumā čukstēja Pīteram. — Glāb viņu, citādi, es zvēru, lai kā tevi mīlu, lai cik likumīgi mēs būtu salaulāti, tu nekad nebūsi mans vīrs!
— Tas ir cietsirdīgi, — atbildēja Pīters, bēdīgi šūpodams galvu, — jo es taču viņu nenodevu šiem velniem, un mēģinājums viņu glābt var beigties ar to, ka mani piemeklēs tāds pats liktenis. Taču es darīšu visu, kas cilvēka spēkos.
— Nē, nē! — Margareta izmisusi iesaucās. — Nedari neko tādu, kas tevi var novest briesmās!
Taču Pīters jau bija aizgājis, nenogaidīdams viņas atbildi.
Bija nakts, un Pīters sēdēja kādas Seviljas maiznīcas slepenā kambarītī. Bez viņa tur vēl atradās tēvs Enrike — tagad svētās inkvizīcijas sekretārs, bet ģērbies laicīgās drānās —, Inesa, Bernaldess un vecais ebrejs Izraels no Granadas.
— Es atvedu viņu šurp, nav svarīgi, kā, — sacīja Inesa, norādīdama uz Enriki. — Tas bija diezgan riskanti un nepatīkami. Un kāds no tā labums?
— Itin nekāda, — tēvs Enrike dzedri atbildēja. — Vienīgi tas, ka es dabūju desmit zelta gabalus.
— Tūkstoš dublonu, ja mūsu draugs tiks brīvībā sveiks un vesels, — vecais ebrejs Izraels iestarpināja. — Dievs augstais debesīs! Padomājiet tikai, tūkstoš dublonu!
Sekretāra acis alkatīgi iedzirkstījās.
— Man tie gluži labi noderētu, — viņš sacīja, — un elle jau varētu vēl kādus desmit gadiņus iztikt bez viena netīra ebreja, taču es nezinu, kā to izdarīt. Es zinu tikai to, ka jūs visi viņam piebiedrosieties. Tas ir liels noziegums — mēģināt uzpirkt svētās inkvizīcijas kalpotāju.
Bernaldess nobālēja, Izraels sāka kodīt nagus, bet Inesa uzsita garīdzniekam uz pleca.
— Vai jūs taisāties mūs nodot? — viņa maigā "balsī jautāja. — Paklausieties, draugs, es šo to saprotu no indēm un zvēru jums: ja jūs to mēģināsiet, tad nepaies ne nedēļa, kad būsiet pagalam, sarāvies deviņos līkumos, un neviens nekad neuzzinās, no kurienes inde nākusi. Vai ari es jūs noburšu — ne velti ilgus gadus esmu dzīvojusi starp mauriem —, tā ka jums uzblīdīs galva, miesas izdēdēs un jūs, neapjēgdams, ko runājat, zaimosiet baznīcu, kamēr arī jūs par ķecerību izcepinās uz sārta.