— Nobursiet mani? — Enrike nodrebēdams sacīja. — Jūs to esat jau izdarījusi, citādi manis šeit nebūtu.
— Nu tad, ja nevēlaties nokļūt viņpasaulē pirms laika, — Inesa turpināja, vēl arvien mīlīgi plikšķinādama viņam pa plecu, — domājiet un atrodiet izeju, uzticamais svētās inkvizīcijas kalpotāj!
— Tūkstoš dublonu! Tūkstoš zelta dublonu! — ķērca vecais Izraels. — Bet, ja jūs mūs piekrāpsiet, tad agrāk vai vēlāk, tūlīt vai pēc mēneša, šogad vai nākamgad — nāve, lēna un mokpilna nāve!
Nu Enrike gauži notrūkās. Niknie skatieni, kas urbās viņā, iedvesa bijāšanu. Ar šiem cilvēkiem jokoties nedrīkstēja.
— Jums no manis nav jābaidās, — viņš sacīja.
— Priecājos, ka beidzot jūs saprotat, dārgais draugs, — teica Inesas maigā, izsmējīgā balss. Viņa stāvēja mūkam aiz muguras kā ļaunais ģēnijs un atkal mīlīgi uzsita viņam uz pleca, šoreiz ar dunča kailo asmeni. — Un nu aši izklāstiet savu plānu! Ir jau vēls, un visiem svētiem vīriem laiks būt gultā.
— Man nav nekāda plāna. Lieciet mani mierā! — Enrike dusmīgi atbildēja.
— Ļoti jauki, dārgais draugs, ļoti jauki! Tad es teikšu jums arlabunakti vai labāk gan ardievu, jo šai pasaulē mēs laikam vis vairs neredzēsimies.
— Kurp jūs dosieties? — mūks bažīgi vaicāja.
— Uz pili, lai satiktu marķīzu Morelju un vienu viņa draugu, pareizāk sakot, radinieku. Uzklausiet, ko es teikšu. Man ir cerības izpelnīties piedošanu par savu līdzdalību tajās viltus laulībās, ja spēšu pierādīt, ka kāds nekrietns garīdznieks gluži labi zināja, ko viņš salaulā. Nu, es varu to pierādīt — jūs droši vien atceraties zīmīti, ko man rakstījāt, — un, ja es to izdarīšu, kas tad notiks ar šo garīdznieku, kurš iemantojis Spānijas granda un viņa augst- dzimušā radinieka naidu?
— Es esmu svētās inkvizīcijas sekretārs, neviens neuzdrošināsies aizskart mani, — Enrike izdvesa.
— Oho! Man šķiet, ka atradīsies cilvēki, kas uzņemsies šo risku. Piemēram, karalis.
Tēvs Enrike atslīga krēslā. Tagad viņš saprata, ko Ineša domājusi, runājot par Moreljas augstdzimušo radinieku, un saprata arī, ka ir notverts lamatās.
— Svētdienas rītā, — viņš dobjā čukstā iesāka, — procesija virzīsies pa pilsētas ielām uz laukumu, kur tiks nolasīts sprediķis tiem, ko vedīs tālāk uz Kvemadero. Ap pulksten astoņiem tā nogriezīsies uz krastmalu un nelielu gabaliņu ies gar upi. Skatītāju tur būs maz, jo šai vietā tiem nav ērti pulcēties, un arī ceļš nebūs apsargāts. Nu, ja kāds ducis apņēmīgu vīru, pārģērbušies par zemniekiem, tur gaidītu ar laivu, varbūt viņiem izdotos … — Enrike aprāvās.
Nu pirmoreiz ierunājās Pīters, kas visu laiku bija tikai vērojis un klausījies.
— Tādā gadījumā, jūsu svētība, kā šie apņēmīgie vīri varēs pazīt, kurš ir tas upuris, kas viņiem jāglābj? — viņš jautāja.
— Ķeceris Džons Kastels, — atbildēja Enrike, — sēdēs ēzeļa mugurā, ieģērbts aitādas kaunasvārkā, uz kura uzkrāsoti velni un viņa paša degoša galva — ļoti izteiksmīgi zīmējumi, jo es, pie- prazdams šo māku, pats tur pieliku savu roku. Turklāt Kastelam vienīgajam būs cilpa ap kaklu, pēc kuras viņu varēs pazīt.
— Kāpēc viņš sēdēs uz ēzeļa? — Pīters nikni jautāja. — Vai tāpēc, ka jūs savu upuri esat tiktāl nomocījuši, ka viņš nespēj paiet?
— Nē, nē! — mūks iesaucās, saraudamies no Pītera zvērojošā skatiena. — Kastels vispār netika pratināts, moku rats nevienu pašu reizi Uepagriezās, zvēru jums, ser bruņiniek! Kam gan tas būtu vajadzīgs, ja viņš vaļsirdīgi atzīst sevi par nešķīsteni ebreju?
— Esiet piesardzīgāks savos izteicienos, draugs! — iejaucās Inesa, atkal familiāri uzsizdama Enrikem uz pleca. — šeit klāt ir tādi cilvēki, kas par ebrejiem nedomā tik slikti kā jūs tur savā svētajā namā, bet arī prot rīkoties ar moku ratu un var iztaisīt visai parocīgu rīku no dēļa un pāris tapām, kas atrodas blakus istabā. Izturieties pieklājīgi, augsti mācītais priesteri, citādi var gadīties, ka jūs izstiepsieties par krietnu pēdu garāks, iekams atstāsiet šo māju.
— Turpiniet! — Pīters norūca.
— Bez tam, — tēvs Enrike drebelīgi piebilda, — pienāca pavēle, ka viņu nedrīkst spīdzināt. Inkvizitori gan gribēja to darīt, jo domāja — protams, maldīgi —, ka viņam ir līdzdalībnieki, kuru vārdi jādabū zināt, bet pavēlē bija sacīts: tā kā Kastels tik ilgus gadus dzīvojis Anglijā un Spānijā ieradies tikai nesen, viņam tādu nevarot būt. Tādēļ viņš ir sveiks un vesels kā rutks. Stāsta, ka vēl nekad neviens grēkus nenožēlojis ebrejs, lai cik bagāts un cienījams, neesot devies uz sārtu tik labā stāvoklī.
— Jo labāk jums, ja jūs nemelojat, — noteica Pīters. — Turpiniet!
— Nekā vairāk man nav ko sacīt. Varu tikai vēl piebilst, ka es procesijā soļošu līdzās viņam kopā ar diviem sargiem un, ja viņu mums nogrābs un pie rokas nebūs laivas, kurā dzīties pakaļ, mēs, protams, nekā nespēsim izdarīt. Mēs, garīdznieki, taču esam miera ļaudis un varam pat mesties bēgt, redzot rupju vardarbību.
— Es ieteiktu jums mesties projām labi ātri un tālu, — sacīja Pīters. — Bet, Inesa, kāda jums garantija, ka šis jūsu draugs mūs nenodos? Viņš ir spējīgs piekrāpt jebkuru.
— Tūkstoš dublonu… tūkstoš dublonu! — vecais Izraels murmināja kā miegains papagailis.
— Viņam var ienākt prātā izspiest vēl vairāk no mūsu līķiem. Nu, Inesa, jūs vislabāk izprotat šo spēli. Sakiet, kā lai mēs piespiežam viņu turēt vārdu?
— Ar nāvi, man šķiet, — iejaucās Bernaldess, saprazdams, kādas briesmas viņam draud kā Kastela kompanjonam un draugam un bēgšanai sagatavotā kuģa <rMargareta» formālajam īpašniekam. — Mēs tagad zinām visu, kas vajadzīgs. Ja ļausim viņam aiziet, agri vai vēlu viņš mūs nodos. Novāksim viņu no ceļa, es saku, un līķi sadedzināsim krāsnī.
Nu Enrike nokrita ceļos un, stenēdams un asaras liedams, sāka lūgties žēlastības.
— Kāpēc jūs tā vaimanājat? — jautāja Inesa, vērdamās viņā ar domīgu skatienu. — Sī nāve būs daudz vieglāka nekā tā, kādā jūs, paštaisnie, liekat mirt daudziem par jums krietnākiem vīriešiem, jā, un sievietēm arī. Es domāju, ka senjors Bernaldess dod prātīgu padomu. Labāk būs, ja mirsiet jūs viens, nevis mēs visi un vēl citi. Jūs taču saprotat, ka mēs nevaram jums uzticēties. Vai kādam ir virve?
Enrike nometās uz grīdas Inesas priekšā un, skūpstīdams viņas tērpa malu, visu svēto vārdā lūdzās apžēloties par cilvēku, kas iekļuvis šajās briesmās aiz mīlestības pret viņu.
— Aiz mīlestības pret naudu, jūs gribējāt sacīt, riebekli! — Inesa sacīja, iesperdama mūkam ar kāju. — Es biju spiesta klausīties jūsu mīlas šļupstos, kad mēs kopā ceļojām šurp, un arī agrāk, bet šeit man tas nav jādara, un, ja jūs vēlreiz par to bildīsiet, tad dzīvs nonāksiet maiznieka krāsnī. Jūs esat daudz ko aizmirsis, bet man ir liels rēķins ar jums kārtojams. Pirms Morelja, atalgodams par cītību, iecēla jūs Motrilas garīdznieka amatā un pieņēma par savu kapelānu, jūs kalpojāt svētajā inkvizīcijā šeit Seviljā, vai ne tā? Bet man bija māsa … — Inesa nometās ceļos un iečukstēja viņam ausī kādu vārdu.