— Bet mēs taču neesam ķeceri, ser!
— Nē, ķeceri varbūt ne, bet mēs esam bagāti, un mans tēvs bija ebrejs. Pie tam šajā mājā ir vēl kaut kas, ko pat svētās baznīcas uzticams dēls var iekārot. — Un Kastels palūkojās uz durvīm, pa kurām Margareta bija aizgājusi uz savu istabu.
Pīters saprata. Viņa garās rokas nemierīgi sakustējās un pelēkās acis nozibsnīja.
— Es došos pie miera, — viņš sacīja. — Es gribu padomāt.
— Nē, manu zēn, — Kastels bilda. — Piepildi savu glāzi un paliec vēl brīdi šeit. Man tev ir kas sakāms, un negribu to atlikt uz citu reizi. Kas zina, ko mums var atnest rītdiena?
III nodaļa PĪTERS LASA VIJOLĪTES
Pīters paklausīja, apsēdās lielā ozola krēslā pie dziestošā kamīna un klusēdams gaidīja.
— Pirms piecpadsmit mēnešiem mums bija kāda saruna, vai atceries? — Kastels iesāka.
Pīters pamāja ar galvu.
— Ko tu man toreiz teici?
— Es atzinos, ka mīlu māsīcu Margaretu, un lūdzu jūsu atļauju viņai to pateikt.
— Un ko es atbildēju?
— Jūs aizliedzāt man to darīt, jo neesot vēl mani pietiekami pārbaudījis un viņa neesot sevi pārbaudījusi. Un vēl jūs sacījāt, ka Margareta būšot ļoti bagāta un ar savu skaistumu varot cerēt uz augstām precībām, kaut arī esot tikai tirgotāja meita.
— Nu un tālāk?
— Vairāk nekā. — Pīters lēnām iesūca vīna malku un nolika glāzi uz galda.
— Tu esi ļoti skops vārdos pat tad, kad runa ir par tavu mīlestību, — sacīja Kastels, ar savu aso skatienu pētījoši lūkodamies viņā.
— Tāpēc, ka man vairāk nav ko teikt. Jūs vēlējāt man klusēt, un es klusēju.
— Ko?! Pat tad, kad redzēji šos jautros lordus aplidojam Margaretu un kad viņa, sadusmota par to, ka tu nekā neizrādi, bija gatava pieņemt viena vai otra šā pielūdzēja bildinājumu?
— Jā, pat tad. Tas bija grūti, bet arī tad es klusēju. Vai es neēdu jūsu maizi? Vai gan es varēju jūs apkrāpt un pārkāpt aizliegumu?
Kastels atkal paraudzījās uz Pīteru, un tagad viņa skatiens pauda cieņu un mīlestību.
— Kluss un nopietns, bet godīgs, — viņš noteica it kā pie sevis un tūlīt piebilda: — Es sapratu, ka tas ir grūts pārbaudījums, un palīdzēju tev, aizsūtīdams šos preciniekus — nekādi vērtīgie jau tie nebija — garu ceļu. Nu,. bet pasaki, vai tu vēl arvien esi tādās pašās domās attiecībā uz Margaretu?
— Es reti mainu savas domas, ser, un šādā jautājumā nekad.
— Labi! Tad es tev atļauju noskaidrot, ko domā viņa.
Pītera seja pietvīka nevaldāmā priekā. Tad, it kā sakaunējies par savu jūtu izrādīšanu pat šādā brīdī, viņš paņēma glāzi, iedzēra mazliet vīna un tikai tad atbildēja:
— Pateicos jums! Tas ir vairāk, nekā es uzdrīkstējos cerēt. Bet man jāsaka jums godīgi, ser, ka es neesmu piemērots līgavainis māsīcai Margaretai. Zemes, ko es būtu mantojis, ir gājušas pazudā, un man nepieder nekas, izņemot to, ko jūs maksājat par manu piepalīdzēšanu tirdzniecībā, turpretī viņa ir vai kādreiz būs ļoti bagāta.
Kastela acis iedzirkstījas. Sī atbilde viņu uzjautrinaja.
— Toties tev ir godīga sirds, '— viņš sacīja. — Kurš cits šādā gadījumā runātu sev par sliktu? Tu esi arī no dižciltīgas dzimtas un diezgan glīts, jaunavām tavs izskats var patikt. Bet bagātība … Kā teica manas tautas gudrais ķēniņš? Ka bagātie bieži vien pieliek sev spārnus un aizlaižas projām. Tu esi iemantojis manu cieņu un mīlestību, un nevienam Anglijas lordam es savu vienīgo bērnu neatdotu labprātāk kā tev.
— Es nezinu, ko teikt, — Pīters nomurmināja.
— Tad nesaki nekā. Tu esi paradis tikai klausīties, un tas ir labs tikums. Nupat tu pieminēji savas Eseksas zemes skaistajā De- demas ielejā kā zudušas. Redzi, tās ir dabūtas atpakaļ. Pirms mēneša es nopirku visus jūsu dzimtas vecos īpašumus, gan par augstāku cenu, nekā būtu gribējis, bet nekā nevarēja darīt, jo arī citi pēc tiem tīkoja. Nupat šodien es samaksāju zeltā un saņēmu īpašuma tiesību dokumentu. Tajā ir ierakstīts tavs vārds, Pīter Broum, un, vai tu apprecēsi manu meitu, vai ne, pēc manas nāves šīs zemes piederēs tev. Es apsolīju savai nelaiķei sievai, ka gādāšu par tevi, un bērna dienās viņa dzīvoja jūsu Dedemas pilī.
Jaunais vīrietis, dziļi aizkustināts, pielēca kājās un pēc tolaiku dievbijīgā paraduma steidzās pateikties savam svētajam patronam, kura dienā bija piedzimis.
— Svētais Pēter, es pateicos tev…
— Es lūdzu tevi klusēt, — Kastels strupi viņu pārtrauca, — jo vairāk tālab, ka pēc dieva tev pienāktos pateikties vienīgi Džonam, nevis svētajam Pēterim, kam ar šīm zemēm nav vairāk sakara kā tēvam Ābramam vai pacietīgajam Ijabam. Bet, pateicies vai nepateicies, šīs muižas ir tavas. Es gan biju domājis pagaidām to vēl neteikt, bet tagad man ir tev kāds priekšlikums. Vispirms pasaki, ko domā Margareta par šo tavu kokaino, ģīmi un noslēgtajām lūpām?
— Kā es to varu zināt? Es nekad neesmu viņai jautājis, jo jūs man aizliedzāt runāt.
— Eh, tu! Dzīvojot vienā mājā, es gan tavā vecumā būtu ticis par visu skaidrībā, nepārkāpdams doto vārdu. Bet asinis ir dažādas, un tu esi mazliet par godīgu mīlētāja lomai. Saki, vai viņa bija nobaidījusies par tevi, kad tas nelietis metās tev virsū ar zobenu?
Pīters padomāja un atbildēja:
— Nezinu. Es neskatījos uz Margaretu. Es skatījos uz skotu un viņa zobenu, jo, ja nebūtu to darījis, tagad beigts būtu es, nevis viņš. Bet, kad tas nekauņa viņu sagrāba, tad gan viņa bija nobijusies un skaļi sauca mani palīgā.
— Tas neko nenozīmē. Kura sieviete Londonā, nokļuvusi briesmās, nesauktu palīgā tādu puisi kā Pīters Broums? Labi, tev ar Margaretu jāparunājas, un dari to, cik drīz vien vari. Mācies no tā spāņu dona, klanies, lokies, glaimo, kavē laiku ar stāstiem par karu un saceri pantus par viņas acīm un matiem. Ak, Pīter! Vai tu esi muļķis, ka man, vecam vīram, jāmāca tev, kā iegūt sievietes labvēlību.
— Varbūt, ser. Es neko tādu neprotu darīt, un dzejoļus man ir grūti lasīt, kur nu vēl rakstīt! Bet es varu viņai pajautāt un uzklausīt atbildi.
Kastels nepacietīgi papurināja galvu.
— Nu tad jautā, ja gribi, bet neuzklausi un nepieņem noraidošu atbildi, Labāk pagaidi un pajautā vēlreiz …
— Un, — Pīters pārtrauca Kastelu, pelēkajām acīm spēji iedegoties, — vajadzības gadījumā es varu salauzt šā smalkā spānieša kaulus kā sausus žagarus.
— Ak! — iesaucās Kastels. — Varbūt patiešām pienāks tāds brīdis, kad tev šie vārdi būs jāpārvērš darbos. Bet es gan domāju, ka viņa kauli nav tik viegli salaužami. Labi, tad pajautā Margaretai, kā proti, taču noteikti pajautā un līdz rītvakaram pasaki man viņas atbildi. Ir jau vēls, un es gribu tev vēl ko pateikt. Man draud briesmas. Par manu bagātību zina ārzemēs, un daudzi, to vidū dažas augsti stāvošas personas, tīko pēc tās. Pīter, es esmu nolēmis atmest ar roku tirdzniecībai, nozust ļaužu acīm un pavadīt klusas vecumdienas tavā Dedemas muižā, ja tu man dosi tur patvērumu. Jau kādu gadu vai ilgāk — kopš tās mūsu sarunas par Margaretu — es savus preču krājumus Spānijā un Anglijā pārvēršu naudā, ieguldu to pa mazām summām drošos darījumos, uzpērku dārglietas vai aizdodu to citiem tirgotājiem, kuriem uzticos un kuri nepiekrāps mani un manus mantiniekus. Pīter, tu esi bijis man labs palīgs, bet nekāds veikalnieks no tevis neiznāks, tas nav tev asinīs. Un, tā kā mums mantas pietiek un vēl pāri paliek, es gribu nodot šo uzņēmumu un tā klientūru citās rokās, lai vada un rīkojas savā vārdā, man izmaksājot daļu peļņas. Ja dievs vēlēs, nākamos ziemsvētkus mēs svinēsim Dedemā.