— Jā, — kapteinis atbildēja, — še jums mana roka! Tik tiešām, kā mani sauc Smits, mēs viņu izrausim no tās elles, ja cilvēku spēkos ir to izdarīt, un ne jau nu naudas dēļ. Ak, Pīter, gaidīdami jūs un mūsu kundzi, mēs esam tik ilgi te kvernējuši dīkā, ka būsim tīri priecīgi izlocīt kaulus. Katrā gadījumā tur daži spānieši atstieps kājas, iekams tiks galā ar mums, un, ja mēs ciestu sakāvi, uz kuģa būs palicis mans palīgs un pietiekami daudz matrožu, kas to sveiku un veselu aizvedīs līdz Tilberijai. Taču mēs uzvarēsim. Pēc nedēļas mēs visi jau zēģelēsim mājup pāri Biskajam, un trīssimt jūdžu atstatumā nebūs neviena spānieša. Visi — jūs, jūsu kundze un ari masters Kastels. Es to zinu! Kad es jums saku: zinu!
— Kā jūs to zināt? — Pīters ieinteresēts jautāja.
— Vakarnakt nosapņoju. Es redzēju jūs un mistris Margaretu sēžam mīļi apskāvušos kā divus balodīšus, bet pats runājos ar saimnieku. Rietēja saule, un pūta spēcīgs dienvidu dienvidrietumu vējš, vēstīdams vētru. Kad es jums saku: es redzēju tādu zīmīgu sapni, bet man sapņi rādās reti.
XXIV nodaļa PIEKŪNS UZBRŪK
Bija Margaretas un Pītera kāzu diena. Tērpies baltās bruņās, ko viņam bija atsūtījusi karaliene kā dāvanu un zīmi, ka vēlē veiksmi cīņā ar Morelju, Pīters izjāja no savas mītnes cietumā un karaliskās gvardes eskorta pavadībā devās uz pili. Ap kaklu viņam bija lentē iekārts Svētā Jago bruņinieka ordenis, vairogu un balta apmetni rotāja vapenis ar uzbrūkoša piekūna attēlu, bet aiz muguras jāja ieroču nesējs — kāds augsts virsnieks —, kas turēja rokā viņa šķēpu un spalvām greznoto ķiveri. Nonācis pie pils vārtiem, Pīters apstājās un gaidīja, kā bija vēlēts. Drīz vien vārti atvērās un parādījās Margareta, kas sēdēja stalta aidinieka mugurā un bija ģērbusies baltā, ar sudrabu bagātīgi izrakstītā tērpā. Plīvurs bija pacelts, tā ka varēja redzēt viņas seju. Margaretu pavadīja grupa jaunu meiteņu baltos zirgos, un blakus viņai, ārējā spožumā gandrīz aizēnodama līgavu, ar visu savu svītu jāja Betija jeb — vismaz pagaidām — marķīze Morelja.
Kaut Margareta nekad nevarēja būt citāda kā daiļa, šobrīd, apsveicinoties ar savu līgavaini pils vārtu priekšā, viņa izskatījās nomākta un bāla. Un kāds gan brīnums, jo viņa taču zināja, ka pēc dažām stundām Pītera dzīvība tiks likta uz spēles visspīvākajā cīniņā un rīt viņas tēvu dzīvu sadedzinās uz sārta Kvemadero.
Viņi satikās un sasveicinājās; tad, sudraba taurēm skanot, spožā procesija sāka virzīties cauri Seviljas šaurajām ielām. Margareta un Pīters nepārmija gandrīz ne vārda, jo viņu sirdis bija pārāk pilnas, lai runātu, un viss, kas sakāms, jau pasacīts, tagad atlika tikai nogaidīt, kā risināsies notikumi. Turpretī Betija, kuru prāva daļa skatītāju noturēja par līgavu, tāpēc ka viņa izskatījās daudz laimīgāka par Margaretu, negribēja klusēt. Viņa pārmeta Margaretai, ka tā savā kāzu dienā nemaz neesot priecīga.
— Ak, Betij, Betij! — Margareta atteica. — Kā es varu būt priecīga, ja manu sirdi māc rītdienas smagums?
— Rauj jupis to rītdienas smagumu! — iesaucās Betija. — Man pietiek ar šodienas nastu, un tā nav nemaz tik nepatīkama. Nekad mēs vairs nepiedzīvosim šādu reizi, kad jājam, ļaužu apbrīnojošo skatienu pavadītas, un visas Seviljas sievietes apskauž mūs, mūsu skaistumu un karalienes labvēlību pret mums.
— Man šķiet, tā esi tu, ko tauta apbrīno un apskauž, — sacīja Margareta, pamezdama skatienu uz krāšņo sievieti sev līdzās, kuras skaistums aizēnoja viņas pašas neparasto daiļumu, vismaz šādā ielas procesijā, gluži kā saules gaismā roze aizēno liliju.
— Nu, — atbildēja Betija, — ja tas ir tā, tad tikai tāpēc, ka es visu uzņemu vieglāk un smaidu, kaut arī mana sirds asiņo. Galu galā tev ir vairāk cerību nekā man. Tavam vīram jācīnās divkaujā līdz nāvei, manējam arī, bet, starp mums runājot, es domāju, ka Pīteram ir lielākas izredzes uzvarēt. Viņš ir ļoti nepiekāpīgs, šis tavs Pīters, un brīnum stiprs, pārāk spīvs un stiprs pretinieks jebkuram spānietim.
— Nu, tā jau arī vajadzētu notikt, — Margareta sacīja, vāri
pasmaidīdama. — Pīters ir tavs aizstāvis, un, ja viņš zaudēs, tavs gods būs apkaunots ar kalpones un vieglas sievietes zīmogu.
— Kalpone es biju vai kaut kas tamlīdzīgs, — Betija domīgi atbildēja, — un gar manu tikumu ir daļa tikai man pašai un dievam debesīs, taču ar to es varu iespraukties pa tādām durvīm, kas citiem paliek slēgtas. Tā ka tas mani diezko neuztrauc. Es vairāk raizējos par citu: ja mans aizstāvis uzvarēs, viņš nokaus manu vīru.
— Tātad tu nevēlies, lai Morelja tiek nogalināts? — vaicāja Margareta, uzmezdama Betijai ašu skatienu.
— Nē, nevēlos vis, — Betija atbildēja, balsij mazliet ietrīcoties, un uz mirkli novērsa seju. — Zinu, ka viņš ir nelietis, bet, saproti, es no sākta gala esmu šo nelieti mīlējusi, tāpat kā tu ienīduši, un nespēju citādi. Es gribētu, kaut viņam būtu jācīnās ar pretinieku, kam mazliet vieglāka roka nekā Pīteram. Turklāt, ja Morelja būs miris, viņa mantinieki noteikti sāks ar mani tiesāties.
— Lai nu kā, taču tavs tēvs rīt netiks sadedzināts, — sacīja Margareta, pavērsdama citā virzienā šo sarunu, kas, patiesību sakot, bija diezgan kutelīga.
— Nē, māsīc, ja mans tēvs saņēma par visu pēc nopelniem, — kaut arī tas, ko stāstīju par mūsu senčiem, ir tīrā patiesība, — tad viņš jau sen ir sadedzināts un vēl joprojām deg šķīstītavas ugunīs … taču, dievs mans liecinieks, es ne žagariņa negribu piemest viņa sārtā. Bet masters Kastels nemaz netiks sadedzināts, tā ka par to nevajag tik gauži bēdāties.
— Kāpēc tu tā runā? — vaicāja Margareta, kas par Kastela glābšanas plānu Betijai nebija stāstījusi.