— Nezinu, bet esmu pārliecināta, ka Pīters viņu kaut kā izpestīs. Uz Pīteru var paļauties. Ciets, nelokāms un mazrunīgs kā koka gabals, viņš ir drošs balsts grūtā brīdī. Bet paraugies — mēs jau tuvojamies katedrālei. Vai tā nav brīnišķīga? Un pie vārtiem gaida liels ļaužu pūlis. Smaidi, māsīc! Māj ar galvu un smaidi, tāpat kā es!
Viņi piejāja pie galvenās ieejas. Pīters, nolēcis no zirga, palīdzēja savai līgavai izkāpt no segliem. Sastājusies pienācīgā kārtībā, procesija, kuras priekšgalā soļoja baznīcas kalpotāji ar zižļiem, iegāja majestātiskajā celtnē. Margareta šajā katedrālē vēl nekad nebija bijusi un nekad vairāk to neredzēja, taču tā palika viņai atmiņā dzīvi un spilgti uz visu mūžu. Stingais vēsums un pēkšņā puskrēsla pēc saules spožuma, septiņi milzīgie jomi jeb ailes, kas aizstiepās bezgalībā pa labi un pa kreisi, skatienam gaistošās jumta velves, pret kurām kā milzīgi koki pret debesīm cita aiz citas augšup tiecās kolonnas, drūmās ēnas, šķeltas gaismas strēlēm no augstajiem, šaurajiem logiem, altāru zaigojošais zelts, dziedāto psalmu skaņas, mirušo kapenes — tas viss valdonīgi apņēma viņu, saviļņoja prātu un iespiedās uz laiku laikiem neizdzēšamā atmiņā.
Lēnām viņi devās uz priekšu garām korim un tuvojās katedrāles centrālās kapelas lielā altāra pakāpieniem. Seit, starp kori un altāri, bija sapulcējusies draudze jo kuplā skaitā, un pašā priekšā pa labi goda krēslos plecu pie pleca sēdēja viņu majestātes Spānijas karalis un karaliene, kas bija nolēmuši pagodināt šo ceremoniju ar savu klātbūtni. Vēl vairāk: kad pienāca līgava, karaliene Isabella, parādīdama īpašu žēlsirdību, piecēlās no savas vietas un, paliekusies uz priekšu, noskūpstīja viņu uz vaiga. Koris dziedāja, svinīgi skanēja mūzika. Tā bija varen spoža izrāde — šīs viņas laulības, kas notika varbūt pašā slavenākajā Eiropas dievnamā. Taču Margareta, raudzīdamās uz mirdzošajās sutanās tērptajiem bīskapiem un garīdzniekiem, kas bija te sapulcēti viņai par godu un slīdēja šurpu turpu noslēpumainajās laulību rituāla izdarībās, domāja par citu tikpat svinīgu ceremoniju, kas notiks rīt Seviljas lielākajā laukumā, kur šie paši augstie baznīcas vīri saviem līdzcilvēkiem — varbūt arī viņas tēvam — pasludinās nežēlīgo spriedumu tikt salaulātiem ar liesmām.
Plecu pie pleca līgava un līgavainis nometās ceļos greznā altāra priekšā, vīraka dūmu mākulīšiem uzvirmojot augšup no kvēpināmajiem traukiem un izgaistot krēslainajās velvēs, tāpat kā rītdienas upuru dūmi pacelsies augšup un izgaisīs debesīs. Nu viņi tiek salaulāti, beidzot Pīters ir Margaretas vīrs, ko viņa ieguvusi pēc tik daudzām briesmām, lai varbūt atkal pazaudētu, pirms vēl pār zemi satumsīs vakars. Garīdznieki skandēja psalmus, grezni tērptais bīskaps noliecās pār viņiem un nomurmināja laulību ceremoniāla vārdus, Margaretai pirkstā tika uzmaukts gredzens, jaunlaulātie deva uzticības zvērestu, saņēma svētību un bija vīrs un sieva, līdz nāve tos šķirs — nāve, kas stāvēja viņiem tik tuvu šai dzīves piepildījuma stundā. Tad viņi abi, grēkus izsūdzējuši jau no paša rīta, palika vieni uz ceļiem altāra priekšā un baudīja svēto vakarēdienu, vienu noslēpumainu rituālu apzīmogodami ar otru tādu pašu.
Viss bija galā. Piecēlušies kājās, Pīters un Margareta pagriezās un roku rokā brīdi palika stāvam, kamēr koris saldās balsīs dziedāja brīnumjauku melodiju. Margareta pārlaida acis draudzei un pēkšņi ieraudzīja Moreljas melnīgsnējo seju. Viņš stāvēja mazliet atstatu no pārējiem savu pavadoņu vidū un vēroja Margaretu. Tad marķīzs pienāca klāt un, zemu paklanījies, čukstēja viņai:
— Mēs spēlējam dīvainu spēli, lēdij Margaret, un es sev jautāju: kā tā beigsies? Vai es šovakar būšu miris, vai jūs būsiet atraitne? Un kur sākās šī spēle? Ne šeit, es domāju. Un kur, ak, kur gan šīs sēklas, ko mēs sējam, nesīs augļus? Nedomājiet par mani pārāk ļauni, jo es jūs mīlēju, bet jūs mani ne.
Un, atkal paklanījies, vispirms Margaretai, tad Pīteram, Morelja devās projām, nepievērsdams uzmanību Betijai, kas stāvēja turpat blakus, vērdamās viņā ar savām lielajām acīm, it kā arī viņa minētu, kāds būs šās spēles iznākums.
Karalis un karaliene galminieku pavadībā izgāja no katedrāles; jaunlaulātie viņiem sekoja. Viņi atkal sēdās savos zirgos un dienvidu saules spozmē jāja caur uzgavilējošo pūli atpakaļ uz pili. Tur tos gaidīja kāzu mielasts, kurā jaunā pāra galds bija novietots tikai mazliet zemāk par viņu majestāšu galdu. Mielasts bija ilgs un bagātīgs, taču Pīters un Margareta tikpat kā nekā neēda, un, izņemot pirmo tradicionālo kausu, viņu lūpas vīnam nepie- skārās. Beidzot nopūta taures, viņu majestātes piecēlās un karalis savā augstajā, skanīgajā balsī paziņoja, ka viņš no saviem viesiem neatvadās, jo ļoti drīz visi atkal satiksies citā vietā, kur drosmīgais jaunais vīrs, muižnieks no Anglijas, aizstāvēs savas radinieces un tautietes godu, cīnīdamies divkaujā ar vienu no pirmajiem Spānijas grandiem, kurš šo sievieti apvainojis. Tas vis nebūs turnīrs tāpat prieka pēc, bet cīņa līdz viena pretinieka nāvei, jo abu šo bruņinieku naids ir dziļš un nesamierināms un tādi viņu divkaujas noteikumi. Viņš, karalis, nevar vēlēt panākumus ne vienam, ne otram, bet ir pārliecināts, ka visā Seviljā neatradīsies tādas sirds, kas neizjustu vienlīdz lielu cieņu kā pret uzvarētāju, tā uzvarēto, un ir ari pārliecināts, ka abi pretinieki cīnīsies godprātīgi, kā drosmīgiem Spānijas un Anglijas bruņiniekiem piedienas.
Tad atkal nopūta taures, un daži augstmaņi, kas bija izvēlēti par Pītera pavadoņiem, klanīdamies pienāca viņam klāt un sacīja, ka laiks posties. Jaunlaulātie piecēlās un, kad apkārtējie ļaudis, ziņkārām acīm viņus vērodami, bija pagājuši nostāk, pārmainīja dažus vārdus.
— Mums jāšķiras, — Pīters sacīja, — un es nezinu, ko tev teikt.
— Nesaki nekā, vīrs, — atbildēja Margareta, — lai tavi vārdi nepadara mani vāju. Ej tagad un esi drosmīgs — tu cīnīsies par savu, Anglijas un manu godu. Dzīvs vai miris — tu paliksi man dārgs, un dzīvi vai miruši mēs atkal reiz satiksimies un būsim kopā uz visiem laikiem. Lai manas lūgšanas tevi pavada, ser Pīter,
manas lūgšanas un mana mūžīgā mīlestība, un lai tās dod spēku tavai rokai un drošību tavai sirdij.
Tad, nevēlēdamās Pīteru apskaut visu acu priekšā, Margareta noliecās dziļā reveransā, tā ka celis gandrīz skāra grīdu, bet Pīters savukārt zemu paklanījās viņai. Tā bija savāda un cēla šķiršanās — vismaz tā šķita klātesošajiem. Un, paņēmusi Betiju aiz rokas, Margareta aizgāja.
Bija pagājušas divas stundas. Plaza de Toros, kur vajadzēja cīnīties Pīteram ar Morelju, jo pilsētas lielo laukumu, kurā parasti notika turnīri, baznīcas kalpi jau gatavoja rītdienas autodafē, bija ļaužu pārpildīts kā reti kad. Sajā milzīgajā amfiteātrī, ko varbūt bija uzbūvējuši vēl romieši, mēdza rīkot daždažādas spēles, arī tais laikos visai iecienītās vēršu cīņas un citas pusmežonīgas izpriecas. Divpadsmit tūkstoš skatītāju varēja apsēsties uz soliem, kas loku aiz loka pacēlās visapkārt plašajai arēnai, bet šodien tur diez vai būtu iespējams atrast kādu brīvu vietu. Pati arēna, pietiekami gara, lai zirgi varētu ieskrieties un pret vidu sasniegt pilnu ātrumu, bija nokaisīta ar baltām smiltīm, kā tas droši vien tika darīts arī tajos laikos, kad te cīnījās gladiatori. Virs galvenās ieejas iepretī arēnas centram savas goda vietas bija ieņēmuši karalis un karaliene ar galminiekiem, un to vidū, tikai mazliet aizmugurē, aizsegusi seju ar savu līgavas plīvuru, sēdēja Margareta, cēla un nekustīga kā statuja. Tieši viņiem pretī arēnas otrā galā, ložā savu kalpotāju vidū, laistīdamās zeltā un dārgakmeņos, lepna un nesatricināmi mierīga sēdēja Betija — dāma, kuras goda dēļ bija jānotiek šai divcīņai līdz nāvei. Visu šeit sapulcējušos ļaužu tūkstošu acis šķita pievērstas viņai, un, gaidot turnīra sākumu, visi runāja par viņu, daudzajām balsīm saplūstot dobjā murdoņā, kas atgādināja viļņu murdoņu jūras krastā naktī.