Pīters brīdi padomāja un atbildēja:
— Es dāvināšu viņam dzīvību, ja viņš atzīs šo dāmu par savu īsto un likumīgo sievu, apsolīsies dzīvot līdz mūža galam kopā ar to un vairs necelt pret viņu nekādas apsūdzības.
— Kā viņš to var izdarīt, muļķi, — iesaucās Betija, — ja jūs ar savu lielo zobenu esat izsitis Viņam visu sajēgšanu?
— Varbūt, — Pīters pazemīgi bilda, — kāds cits to izdarīs viņa vietā.
— Jā, — sacīja Isabella, pirmoreiz paceldama balsi, — es to darīšu. Marķīza Moreljas vārdā es visu šeit sapulcējušos ļaužu priekšā dodu jums šādu solījumu, don Pīter Broum. Un piebilstu: ja marķīzs paliks dzīvs un iedomāsies lauzt šo solījumu, kas dots, lai glābtu viņu no nāves, tad viņa vārds kritīs kaunā, tiks zaimots un apsmiets. Pasludiniet to, heraldi!
Heraldi nopūta taures, un viens no viņiem skaļā balsī paziņoja karalienes lēmumu. Skatītāji to uzņēma ar ovācijām, saukdami, ka izlemts labi un viņi esot šā solījuma liecinieki.
Tad Morelju, kas vēl arvien bija nesamaņā, viņa pavadoņi aiznesa projām, un Betija savā asinīm notraipītajā tērpā viņu pavadīja, soļodama līdzās. Pīteram pieveda klāt viņa zirgu, un, kaut arī ievainots, viņš uzlēca seglos un aulēkšos apjāja visapkārt arēnai, skanot tādai aplausu vētrai, kādu šī vieta vēl nebija piedzīvojusi. Tad, pacēlis sveicienā zobenu, viņš kopā ar saviem pavadoņiem pēkšņi nozuda vārtos, pa kuriem pirmīt bija iejājis.
Tik neparasti beidzās šī divkauja, kas vēlāk ieguva apzīmējumu «Ērgļa un angļu piekūna cīniņš».
XXV nodala Kā «MARGARETA» IZLAUZĀS UZ JūRU
Bija vakars. Pīters, vārgs no asiņu zaudējuma, tikko spēdams pakustēties, atvadījās no viņu majestātēm Spānijas valdniekiem. Tie apveltīja Pīteru ar daudziem laipniem vārdiem, nosauca par bruņniecības ziedu un piedāvāja viņam augstu stāvokli, ja viņš vēlētos stāties to dienestā. Bet Pīters pateicās un sacīja «nē», jo bija Spānijā pārāk daudz cietis, lai paliktu dzīvot šai zemē. Tad karalis un karaliene noskūpstīja viņa sievu, daiļo Margaretu, kas kļāvās pie sava ievainotā vīra kā efeja pie ozola, pat ne uz mirkli negribēdama šķirties no dārgā cilvēka, kuru gandrīz vairs nebija cerējusi apskaut dzīvu. Jā, viņu majestātes noskūpstīja Margaretu, un karaliene, noņēmusi no sava kakla dārgu rotu, aplika to viņai kā atvadu dāvanu un novēlēja būt laimīgai ar tādu drošsirdīgu vīru.
— Ak, jūsu majestāte! — Margareta sacīja, tumšajām acīm pie- riešoties ar asarām. — Kā es varu būt laimīga, ja man jādomā par rītdienu?
Isabellas vaigs sastinga, un viņa atbildēja:
— Donja Margareta Brouma, esiet pateicīga par to, ko šī diena jums devusi, un nezūdieties par rītdienu un to, ko tā taisnīgi atņems. Tagad ejiet, un lai dievs stāv jums abiem klāt!
Pīters ar Margaretu devās projām, un mazais pulciņš angļu jūrnieku, kas, ietinušies spāņu apmetņos, bija sēdējuši amfiteātrī, smagi pūtuši, kad ērglis uzbruka, un gavilējuši, kad piekūns uzvarēja, tumsas aizsegā aizveda vai drīzāk gan aiznesa Pīteru uz laivu turpat netālu no Plaza de Toros. Viņi iekāpa laivā neviena nepamanīti, jo publika un pat Pītera pavadoņi domāja, ka viņš ar sievu atgriezies pilī, kā bija teicies darīt. Tiklīdz viņi sasniedza «Margaretu», tā pacēla enkuru, it kā dotos projām, un patiešām arī pabrauca gabaliņu lejup pa straumi, taču aiz upes līkuma atkal noenkurojās un palika tur pa nakti.
Smaga bija šī nakts, un tajā neatradās vietas mīlestībai un mīlētāju maigumam. Vai gan par to varēja domāt Pīters un Margareta, kas bija pagalam nomocījušies šaubās un bailēs, dienā pārdzīvojuši tādus šausmu brīžus un tādu neizsakāmu prieku? Turklāt Pītera ievainojums bija smags un dziļš, kaut ari viņa vairogs bija mazinājis Moreljas cirtiena spēku un zobena gals laimīgā kārtā trāpījis plecā tā, ka nebija skartas artērijas vai kauls. Tomēr Pīters bija zaudējis daudz asiņu, un kapteinis Smits, kurš izrādījās labāks ķfrurgs, nekā varētu domāt, spriežot pēc viņa raupjajām rokām, atrada par vajadzīgu brūci izmazgāt ar spirtu, kaut arī tas sagādāja Pīteram sāpes, un aizšūt ar zīdu.T^īteram bija arī lieli zilumi uz roku dilbiem un gurniem, turklāt, krītot no baltā zirga kopā ar Morelju, sasista mugura.
Lielāko nakts daļu spēkus zaudējušais Pīters pavadīja pusmiegā, pusnomodā, un, kad uzlēca saule, viņš, ar pūlēm piecēlies no savas guļvietas, tik vien spēja kā nomesties ceļos līdzās Marga- retai un piebiedroties viņas lūgšanām, lai tēvs tiktu izglābts no nežēlīgo Spānijas garīdznieku rokām.
Pa nakti kapteinis Smits, izmantodams paisumu, bija atvedis savu kuģi atpakaļ un noenkurojis Pītera norādītajā vietā aiz pamestajiem vrakiem, pie tam iepriekš ar gudru ziņu licis aizkrāsot tā vārdu «Margareta» un uzkrāsot citu — «Santa Maria». Tā sauca apmēram tāda paša lieluma un veida burinieku, kuru, kā tika dzirdēts, gaidīja ienākam ostā. Vai nu tādēļ, vai tāpēc, ka tajā laikā upē bija daudz kuģu, neviens no ostas dienestniekiem neievēroja viņu atgriešanos vai, ja arī kāds ievēroja, neuzskatīja to par tik svarīgu notikumu, lai ziņotu priekšniecībai. Tik tālu viss gāja labi.
Pec Enrikes vārdiem, ko apstiprināja citur dabūtās ziņas, lielajai «Ticības akta» procesijai vajadzēja iznākt krastmalā ap pulksten astoņiem, kādus simt jardus virzīties pa to un tad iegriezties ielā, kas veda uz jau sagatavoto laukumu, kur tiks nolasīts sprediķis, noturēta mesa un «šķīstītie» ķeceri ieslodzīti būros, lai vestu sadedzināšanai uz Kvemadero.
Sešos no rīta Smits iesauca kajītē tos divpadsmit vīrus, ko bija izraudzījies sev par palīgiem. Pīters Margaretas klātbūtnē siki izstāstīja jūrniekiem rīcības plānu un Džona Kastela un viņa meitas lēdijas Margaretas vārdā lūdza viņus uzņemties šo risku un nežēlot pūliņu, lai glābtu no tik šausmīgas nāves savu saimnieku, ko viņi mīl un godā.
Jūrnieki visi kā viens zvērēja, ka izdarīs to, jo viņu angļu asinis kūsāja niknumā, un neviens pat nepieminēja lielo atlīdzību, kas bija apsolīta tiem, kuri paliks dzīvi, kā arī bojā gājušo ģimenēm. Tad viņi pabrokastoja, apjoza savus zobenus un dunčus un ietērpās spāniešu apmetņos, kaut gan, patiesību sakot, arī tajos šie Esek- sas un Londonas puiši pēc spāniešiem diezko vis neizskatījās. Kad laiva bija nolaista, Pīters uzstāja, lai viņu nones tajā, jo, lai cik slikti jutās, gribēja pats doties jūrniekiem līdzi. Taču kapteinis Smits, kuram Margareta laikam bija ko bildusi, piecirta kāju uz klāja un pateica, ka šeit noteicējs ir viņš un to nepieļaus. Ievainots cilvēks, viņš sacīja, būtu tikai par apgrūtinājumu pārējiem, kam jau tā mazajā laivā tik tikko pietiek vietas, un nespētu neko palīdzēt ne krastā, ne uz ūdens. Turklāt mastera Pītera seja esot pazīstama tūkstošiem ļaužu, kas vakar to redzējuši amfiteātrī, un viņu noteikti sazīmēšot, bet neviens šādā reizē īpaši neievērošot duci jūrnieku, kuri izcēlušies malā, lai noskatītos procesiju. Galu galā Pīters rīkošoties prātīgi, palikdams uz kuģa, jo tādā gadījumā, ja viņiem tur krastā kas misētos, te būšot par maz cilvēku, lai «Margaretu» ar vislielāko ātrumu aizvadītu līdz jūrai un pāri tai uz Angliju.
Taču Pīters palika pie sava. Nu Margareta apķērās viņam ap kaklu un jautāja, vai Pīters gan domājot, ka viņai būšot labāk zaudēt abus reizē — tēvu un vīru, kā varot notikt, ja glābšanas mēģinājums neizdotos. Tikai tad Pīters, būdams gauži vārgs un sāpju nomocīts, piekāpās. Kapteinis Smits nodeva pēdējos rīkojumus savam palīgam un, ar rokas spiedienu atvadījies no Pītera un Margaretas, kopā ar saviem divpadsmit vīriem nokāpa laivā. Turēdamies veco kuģu aizsegā, viņi apmeta līkumu un tad īrās uz krastu, it kā nāktu no pavisam cita kuģa.