Krastmala nebija tālāk par loka šāviena attālumu, un no «Margaretas» klāja vienā vietā pa spraugu starp diviem vecajiem kuģiem to varēja gluži labi novērot. Pīters un Margareta apsēdās zemē aiz falšborta un ar neizsakāmām bažām raudzījās turpu, bet kāds acīgs matrozis uzrāpās novērošanas punktā mastā, no kura bija redzama lielākā daļa pilsētas un pat vecā mauru pils, kur tagad mitinājās inkvizīcija. Drīz vien matrozis ziņoja, ka procesija sākusi kustēties, — viņš redzot tās karogus un cilvēkus pie logiem un uz namu jumtiem. Arī katedrāles zvans sāka lēni zvanīt. Jāgaida bija ilgi ilgi. Pa to laiku mazais jūrnieku pulciņš spāniešu apmetņos izkāpa krastā un pievienojās nedaudzajiem skatītājiem, kas bija tur sapulcējušies. Vairums publikas — tūkstoši un atkal tūkstoši — drūzmējās lielajā laukumā un tam tuvējās ielās.
Beidzot, kad katedrāles pulkstenis nosita astoņi, tā dēvētais triumfa gājiens parādījās krastmalā. Pašā priekšā soļoja grupa kareivju ar šķēpiem; tiem sekoja garīdznieks, kas nesa ar melnu krēpu aizplīvurotu krucifiksu; aiz viņa gāja vairāki citi garīdznieki sniegbaltos tērpos, kuri simbolizēja viņu nevainojamo šķīstību. Tad nāca cilvēki ar koka vai ādas veidoliem, kas attēloja vīriešus un sievietes, kuri, aizbēgdami uz citām zemēm vai nāves valstībā, bija izglābušies no inkvizīcijas ķetnām. Tālāk sekoja četru vīru grupiņas, kas katra nesa zārku ar kāda miruša ķecera līķi vai kauliem; tā kā dzīvā grēcinieka vairs nebija, viņa mirstīgās atliekas, tāpat kā nenotverto ķeceru attēlus, vajadzēja nodot liesmām, lai parādītu, ko inkvizīcija būtu ar viņu izdarījusi, ja varētu, pie tam šis akts tai deva tiesības sagrābt ķecera mantu.
Tālāk soļoja grēku nožēlnieki ar noskūtām galvām un basām kājām, daži tumšos apmetņos, citi ar sarkanu krustu apzīmogotos dzeltenos ģērbos, ko sauca par sanbenito. Viņiem sekoja skumjš bariņš «šķīstījamo» ķeceru, kas bija nolemti sadedzināšanai vai nožņaugšanai pie kaunastaba. Šiem nabaga radījumiem mugurā bija zamarras — aitādas kaunasvārki, no vienas vietas apkrāsoti ar velniem un viņu pašu degošām sejām, galvā uzliktas tā sauktās korozas — ar liesmu mēlēm izzīmētas cepures, pēc formas līdzīgas bīskapu mitrām — un mutes aizbāztas ar koka sprūdiem, lai viņi ar savām ķecerīgajām runām nesamaitātu tautu. Rokās viņi nesa tievas vaska svecītes, ko līdzās ejošie mūki laiku pa laikam no jauna aizdedzināja, ja tās nodzisa.
Pīteram un Margaretai sirds salēcās, ieraugot šās ķēmīgās grupas beigās uz ēzeļa jājam kādu vīru tādā pašā kaunasvārkā un cepurē, bet vēl ar cilpu ap kaklu. Tātad tēvs Enrike brja runājis taisnību — tas neapšaubāmi bija Džons Kastels. Kā sapnī viņi redzēja to virzāmies uz priekšu šajā kaunaģērbā un aiz viņa grezni tērpušos ierēdņus, inkvizitorus, augstmaņus, inkvizīcijas padomes locekļus, kuriem aizmugurē plandījās karogs, tā dēvētais ticības svētais karogs.
Nu uz ēzeļa sēdošais cilvēks jau bija iepretim mazajam jūrnieku pulciņam, un, kā likās, kaut kas atgadījās ar ēzeļa apseglojumu, jo dzīvnieks apstājās un kāds vīrs sekretāra ģērbā piegāja tam klāt, laikam lai pievilktu atlaidušos siksnu. Tādējādi viss procesijas gals bija spiests apstāties, bet priekšējie aizsoļoja tālāk pa krastmalu un nogriezās gar ielas stūri. Lai nu kas tur bija noticis, ķecerim vajadzēja nokāpt zemē un viņš rupji tika norauts no lopiņa muguras. Ēzelis, iepriecināts, ka ticis vaļā no nastas, izslēja galvu un skaļi nobrēcās.
No nelielā skatītāju pūlīša, kas stāvēja malā, atdalījās vairāki cilvēki, it kā steigtos palīdzēt, un viņu vidū bija daži tādās cepurēs, kādas valkāja «Margaretas» matroži. Ierēdņi un augstmaņi aizmugurē kliedza: «Uz priekšul Uz priekšu!», ēzeli un ķeceri ielen- kušo ļaužu grupiņa pavirzījās vairāk uz upes pusi, bet sargi aizskrēja atpakaļ, lai paskaidrotu, kas lēcies. Tad piepeši izcēlās sajukums, kura cēloni no kuģa nebija iespējams noteikt. Nākamajā acumirklī Margareta un Pīters, vēl joprojām uztraukumā žņaugdami viens otra roku, redzēja, ka vīru, kas bija sēdējis uz ēzeļa, aši aizvelk lejā pa krastmalas kāpnēm, pie kurām stāv «Margaretas» laiva.
Arī kapteiņa palīgs pie stūres rata to redzēja. Viņš tūlīt iepūta savā svilpē, dodams zīmi pārcirst enkura ķēdi — pacelt enkuru nebija laika —, un matroži, kas gaidīja pie rājām, palaida vaļīgāk dažu buru saites, tā ka kuģis gandrīz tūlīt sāka kustēties.
Tagad krastmalā notika cīniņš. Kastels un lielākā daļa jūrnieku jau bija laivā, bet citi vēl kāvās ar garīdzniekiem un apbruņotajiem inkvizīcijas kalpotājiem, kas centās piekļūt nolaupītajam ķecerim.
Kāds garīdznieks ar zobenu rokā aizmanījās matrožiem garām un arī iemetās laivā. Beidzot visi angji bija ielēkuši laivā, izņemot vienu — pašu kapteini Džeikobu Smitu, kuram uzbruka trīs pretinieki. Airi bija izslieti, taču biedri viņu gaidīja. Smits cirta ar zobenu, un viens pretinieks nogāzās. Viņš pagriezās, lai skrietu uz laivu. Divi inkvizīcijas kalpotāji maskās metās viņam virsū, viens uzklupa mugurā, otrs ieķērās kaklā. Ar izmisīgu piepūli Smits ielēca ūdenī, ieraudams tos abus līdzi. Vienu viņi vairāk neredzēja, jo Smits to nodūra; otrs uzpeldēja līdzās laivai, kas bija jau dažus jardus no krasta, kāds no jūrniekiem tam iebelza ar airi pa galvu, un viņš nogrima.
Arī Smits bija nozudis, un Pīters ar Margaretu domāja, ka viņš ir noslīcis. Acīmredzot tā domāja arī jūrnieki, jo sāka irties pro-
jām, bet tad piepeši no ūdens izslējās liela, brūna roka, ieķērās laivas pakaļgalā, un rupja balss nobrēca:
— Airējiet vien, puiši! Ar mani viss kārtībā!
Jūrnieki airēja tik sparīgi, ka oškoka airi saliecās kā loki. Divi sagrāba garīdznieku, kas bija ielēcis laivā, un iesvieda upē. Kādu brīdi tas bļaudams vēl ķepurojās un grābstījās ar rokām pa gaisu, jo neprata peldēt, tad nogrima. Nu laiva bija sasniegusi upes vidus- teci un īrās apkārt pirmajam vrakam, aiz kura jau parādījās «Mar- garetas» priekšgals, jo pūta spēcīgs vējš un burinieka ātrums pieauga ar katru sekundi.
— Nolaidiet trapu un sagatavojiet tauvas! — Pīters kliedza.
Tas tika izdarīts, un bija arī pats pēdējais brīdis, jo nākamajā
acumirklī laiva jau atsitās pret kuģa sāniem. Vīri satvēra virves
un ieķērās tajās, bet kapteinis Smits turējās, iekrampējies laivas pakaļgalā, pa pusei slīkdams, jo ūdens šļācās viņam pār galvu.
— Vispirms glābiet viņu! — kliedza Pīters. Viens no matrožiem noskrēja pa trapu un pasvieda Smitam virvi ar cilpu galā. Smits to satvēra un pamazītiņām uzdabūja sev ap krūtīm. Tad komandas vīri ar joni ķērās pie virves un vilkšus izvilka kapteini augšā uz klāja, kur viņš palika guļam, smagi dvašodams un spļaudams ūdeni un putas. Tagad kuģis jau traucās uz priekšu tik ātri, ka Margaretai vai sirds stājās aiz bailēm, ka laivu neparauj apakšā un neno- gremdē.
Bet šie angļu jūrnieki prata savu amatu. Mazpamazām, manipulēdami ar tauvām, viņi laivu iegrozīja tā, ka tās priekšgals nonāca tieši pretī trapam. Tad viņi palīdzēja Kastelam aizkļūt līdz tam. Kastels ieķērās kāpšļos un, stipru roku balstīts, soli pa solim rāpās augšup, līdz beidzot viņa baismā, ar velniem izkrāsotā cepure, sakritusies seja ar baltu joslu noskūtās bārdas vietā un atvērtā mute, kurā vēl arvien rēgojās koka sprūds, parādījās virs falšborta, atgādinot no pekles izsprukuša velna ģīmi, kā vēlāk izteicās kapteiņa palīgs. Vīri pārcēla Kastelu pāri treliņiem, un viņš nemaņā ieslīga savas meitas rokās. Tad cits pēc cita uz kuģa uzkāpa pārējie — netrūka neviena, taču divi bija ievainoti un asinīm noplūduši. Jā, atgriezās it visi — dievs tos bija laimīgi atvedis atpakaļ uz «Margaretas» klāja.