Bērni pa galvu pa kaklu metās skriet un, tā kā koks nebija augsts, sāka rāpties tajā pakaļ vāverei. Pa tam Džons Kastels, jo tas bija viņš, izgāja caur parka vārtiem un tuvojās nelielai mājiņai ceļa malā. Tās priekšā uz sola sēdēja drukns vīrs, rāmi vērdamies pasaulē. Acīmredzot viņš bija gaidījis šo ciemiņu, jo norādīja tam vietu sev blakus uz sola un, kad Kastels apsēdās, vaicāja:
— Kāpēc jūs neatnācāt vakardien, saimniek?
— Mani mocīja reimatisms, draugs, — Kastels atbildēja. — Es dabūju šo kaiti tajos nolādētajos inkvizīcijas pagrabos Seviljā, un ar katru gadu tā kļūst ļaunāka. Tie bija ļoti mitri un auksti, šie pagrabi, — viņš domīgi piemetināja.
— Daudziem tie šķita gana karsti, — Smits norūca, — turklāt ieslodzījums tajos parasti beidzās ar pamatīgu sārtu. Dīvaini, ka mūs pēc aizbēgšanas tā ari lika pilnīgi mierā. Man šķiet, tas tāpēc, ka mūsu Margareta bija tik labās attiecībās ar karalieni Isabellu, kura negribēja kašķēties ar Angliju un maisīt duļķainu ūdeni.
— Varbūt, — noteica Kastels. — Bet ūdens bija gan duļķains, vai ne?
—- Kā uz Temzas sērēm bēguma laikā. Gudra sieviete šī Isabella. Nevienam citam nebūtu ienācis prātā padarīt cilvēku smieklīgu, kā viņa izrīkojās ar Morelju, atdāvādama tā dzīvību Betijai un marķīza vārdā apsolīdama, ka viņš to atzīs par savu likumīgu sievu.
Pēc tam karalienei vairs nebija jābaidās no marķīza sazvērestībām pret troni vai tamlīdzīgiem plāniem. Viņš taču neizbēgami kļuva par apsmieklu visai zemei, un tāds apsmiets cilvēks neko vairs nevar uzsākt. Atcerieties spāņu sakāmvārdu: «Karaļu zobeni nogalma, un garīdznieku sārti sadedzina, bet ielas dziesmiņas nokauj visātrāk!» Man — un jums taču arī, saimniek, vai ne? — tomēr gribētos uzzināt, kas notika tālāk ar viņiem visiem, izņemot, protams, Bernaldesu, kas visus šos gadus ir pavadījis drošībā Parīzē un, kā dzird, dzīvojot labi.
— Jā, — mazliet pasmaidīdams, atteica Kastels, — gribētos gan, bet doties uz Spāniju, lai to uzzinātu, man nav ne mazākās vēlēšanās.
Sai brīdī pa vārtiņiem iedrāzās visi trīs bērni un lēkšiem metās pie viņiem.
— Izbradājiet tikai manu puķu dobi, mazie rakari! — kliedza kapteinis Smits, draudēdams bērniem ar spieķi, bet tie aizlīda viņam aiz muguras un draiskodamies taisīja grimases.
— Kur ir vāvere, Pīter? — Kastels jautāja.
— Mēs viņu notramdījām no koka, vectētiņ, dzināmies pakaļ pa pļaviņu un strauta malā ielencām, bet tad …
— Kas tad? Vai jūs to noķērāt?
— Nē, vectētiņ, kad vāvere jau gandrīz bija mums rokā, tā ielēca ūdenī un aizpeldēja.
— Ari daži cilvēki izmisuma brīdī ir tā darījuši, — Kastels smiedamies sacīja un atcerējās seno notikumu kādas upes krastmalā.
— Tas nebija godīgi, — sašutis iesaucās puisēns. — Vāverēm nav jāpeld, un, ja es viņu noķeršu, tad ielikšu būri.
— Es domāju, Pīter, ka šī vāvere savu mūžu vairs nerādīsies laukā no meža.
— Vectētiņ! Vectētiņ! — iesaucās mazākā meitene, kas, apnikusi klausīties par vāveri, bija aizgājusi pie vārtiem. — Pa ceļu šurpu jāj vesels pulks ļaužu, tādi varen smalki! Nāc paskaties!
Sī vēsts pamodināja vecā džentlmeņa ziņkārību, jo smalki ļaudis reti kad iegriezās Dedemā. Viņi abi ar kapteini Smitu mazliet stīvi piecēlās kājās un devās uz vārtiem paskatīties. Jā, bērnam bija taisnība: kādu divsimt jardu attālumā no vārtiem pa ceļu uz šo pusi virzījās impozanta kavalkāde. Pašā priekšā uz skaista zirga sēdēja vēl skaistāka dāma, stalta un krāšņa, tērpusies melnā zīdā, ar melnu mežģīņu plīvuru pār galvu. Viņai līdzās uz ponija jāja mazs, grezni ģērbts puisēns un tam blakus — otra dāma, savīstījusies tā, it kā šejienes klimats tai būtu par aukstu. Sai trijotnei sekoja vīriešu un sieviešu kārtas kalpotāji, kādi seši vai astoņi pavisam, un pašās beigās četri spēcīgi flāmu zirgi vilka lielus, ar bagāžu piekrautus ratus.
— Kas gan tie tādi varētu būt? — iesaucās Kastels, blenzdams uz svešajiem.
Ari kapteinis Smits lūkojās jo vērīgi un skaļi ierāva nāsīs gaisu, kā nereti bija darījis uz sava kuģa klāja miglainā rītā.
— Šķiet, es saožu spāniešus, — viņš sacīja. — Un šī smaka man nepatīk. Paraugieties uz viņu zirglietām! Nu, master Kastei, ko šis trīsmastu kuģis ar visām savām burām jums atgādina?
Kastels šaubīdamies pakratīja galvu.
— Man tā kā nāk atmiņā, — Smits turpināja, — liela auguma jaunuve, kas, izgreznojusies kā maija svētku stabs, skrēja pāri baltajām smiltīm tajā vēršu cīņas arēnā Seviljā … Ak, jā, es aizmirsu, jūs taču tur klāt nebijāt.
Tad atskanēja skaļa, dzidra balss, kas spāniski pavēlēja vienam no kalpotājiem iegriezties ceļmalas mājā un pavaicāt, kur būtu vārti uz veco Dedemas pili. Kastels uzreiz pazina šo balsi.
— Tā ir Betija! — viņš iesaucās. — Pie Ābrama bārdas, tā ir Betija!
— Arī man tā rādās, taču nepieminiet Ābramu, saimniek! Viņš ir bīstams vīrs šajās dikti kristīgajās zemēs. Sakiet labāk «pie Svētā Pētera atslēgām» vai «pie Svētā Pāvila kaitēm».
— Bērniņ, — Kastels sacīja vienai no mazajām meitenēm, — skrien uz mājām un pasaki tēvam ar māti, ka ieradusies Betija un atvedusi sev līdz vai pusi Spānijas. Teci mudīgi un atceries vārdu: Betija!
Meitene izbrīnīta aizskrēja mājup pa taisnāko taciņu, bet Kastels ar Smitu devās ceļiniekiem pretī.
— Vai varam jums ko palīdzēt, senjora? — Kastels spāniski jautāja.
— Marķīze Morelja, esiet tik laipni… — dāma iesāka spāniski, bet tad piepeši angliski iesaucās: — Ak tētīt, ko es redzu! Tas taču ir mans vecais kungs Džons Kastels, tikai ar baltu bārdu melnās vietā!
— Tā kļuva balta pēc tam, kad mani noskuva svētais bārddzinis svētajā inkvizīcijā, — Kastels sacīja. — Bet nokāp no sava staltā zirga, dārgo Betij… piedošanu, visugodājamā un augstdzimusī marķīze Morelja, un noskūpsti mani!
— Ar mīļu prātu kaut vai divdesmit reižu, ja vēlaties, — atbildēja Betija un no saviem augstajiem segliem ieslīga Kastela rokās tik strauji, ka abi būtu novēlušies gar zemi, ja Smits no aizmugures nebūtu pasteidzies Kastelu atbalstīt.
— Kā ir šie bērni? — vaicāja Betija, kad bija noskūpstījusi Kastelu un sarokojusies ar Smitu. — Bet ko es vēl jautāju, tiem taču ir manas māsīcas Margaretas acis un Pītera garais deguns. Kā viņiem abiem klājas? — viņa bažīgi piebilda.
— Pēc pāris minūtēm tu viņus redzēsi savām acīm. Saki, lai tavi pavadoņi un bagāža dodas uz pili, kaut gan es nemaz lāgā nezinu, kur tos visus novietot, un pati nāc kopā ar mums.
Betija bridi vilcinājās, jo viņa gan būtu gribējusi lepni iejāt pils pagalmā visā savā godībā. Bet šai brīdī parādījās Margareta un Pīters. Margareta — skaista, jauna māte ar bērnu rokās — teciņiem steidzās pa priekšu; Pīters — tāds pats kā allaž, kalsns, garām rokām un kājām, skarbu seju, kurā vienīgi acis bija laipnas, — platiem soļiem slāja iepakaļis. Viņiem sekoja vairāki kalpotāji un mazā Margareta.
Nu te sacēlās īsts jandāliņš, mājinieki un ciemiņi runāja cits caur citu, vārdi mijās ar skāvieniem. Beidzot Betijas kalpotāji un bagāžas pajūgs devās pa braucamo ceļu uz pili. Tiem sekoja bērni un arī mazais spāniskā izskata puisēns, ar kuru viņi jau bija paguvuši sadraudzēties; palika vienīgi Betija un viņas satuntuļojusies pavadone. Pīters kādu brīdi domīgi vēroja šo sievieti, it kā kaut kas tās izskatā viņam liktos pazīstams.