Acīmredzot viņa pamanīja Pītera interesi, jo it kā nejauši pabīdīja sānis ap galvu aptīto šalli, atsegdama vienu maigu, starojošu aci un pāris collas olīvkrāsas vaiga. Nu Pīters uzreiz viņu pazina.
— Kā jums klājas, Inesa? — viņš jautāja, smaidot sniegdams roku, jo patiešām priecājās viņu sastapt.
— Tā, kā nu nabaga ceļiniecei svešā un ļoti drēgnā zemē var klāties, don Pīter, — Inesa gurdenā balsī atbildēja. — Taču, protams, es jūtos mazliet labāk, redzot vecu draugu, ar kuru pēdējo reizi tikos kādā Seviljas maiznīcā. Vai atceraties?
— Atceros, kā ne! — Pīters iesaucās. — Un nekad to neaizmirsīšu. Inesa, kas notika ar tēvu Enriki? Esmu dzirdējis dažādas versijas.
— Pilnīgi droši nekas nav zināms, — Inesa atbildēja, atsegdama smaidošās, sārtās lūpas. — Tai vecajā mauru pilī un citās inkvizīcijas mītnēs ir tik daudz pazemes cietumu, ka nav iespējams izsekot visu tur ieslodzīto likteņiem, lai cik laba būtu informācija. Zinu vienīgi to, ka viņam, nabaga vīram, iznāca gaužas nepatikšanas Džona Kastela izbēgšanas dēļ. Aizdomas radīja viņa izturēšanās procesijas laikā, ko kapteinis droši vien atceras, — Ineša norādīja uz Smitu. — Turklāt cilvēkiem, kas ieņem tādus amatus, ir bīstami apmeklēt ebreju mājokļus un rakstīt neapdomīgas vēstuIes — nē, runa nav par to vienu, jums zināmo, es turēju vārdu, bet vēlāk viņš rakstīja citas, kurās lūdza to atdot, un dažas no tām nesasniedza adresātu.
— Vai viņš ir miris? — vaicāja Pīters.
— Vēl ļaunāk, man šķiet, — atbildēja Ineša. — Dzīvs aprakts inkvizīcijas mūros.
— Nabaga velns! — Pīters nodrebēdams sacīja.
— Jā, — Inesa domīgi noteica, — reti kādam dakterim patīk savas paša zāles.
— Es domāju, Inesa, — sacīja Pīters, pamādams ar galvu uz Betijas pusi, — ka marķīzs Morelja vis šeit neieradīsies.
— Varbūt vienīgi viņa gars, don Pīter, pats jau nu ne.
— Tātad viņš patiešām ir miris? Kas viņu nogalināja?
— Smiekli, man šķiet, vai, pareizāk sakot, apsmiekls. Viņš gluži labi atveseļojās no jūsu cirstajām brūcēm un pēc tam, protams, bija spiests turēt karalienes doto solījumu — atzīt šo augstdzimušo dāmu, agrāko Betiju, par savu marķīzi. Viņš nevarēja citādi, pēc tam kad Betija bija viņu jums atkarojusi ar jūsu paša zobenu un izglābusi no nāves. Bet viņam to mūžīgi atgādināja. Ielās par šo notikumu dziedāja dziesmiņas, Moreljam mēdza jautāt, kā klājoties viņa krustmātei Isabellai, kas viņa vārdā devusi solījumu un zvērestu, vai marķīze vēl kādreiz lauzusi šķēpus, aizstāvēdama savu vīru, un tā joprojām.
— Nabaga cilvēks! — Pīters sacīja ar dziļu līdzjūtību. — Kāds nežēlīgs liktenis! Man labāk vajadzēja viņu nogalināt.
— Noteikti. Tikai nesakiet to godājamajai Betijai, kas domā, ka viņam bijusi ļoti laimīga ģimenes dzīve viņas pavēnī. Morelja patiešām tā cieta, ka pat man, lai kā es viņu ienīdu, sametās viņa žēl. Padomājiet tikai! Viens no lepnākajiem cilvēkiem Spānijā, drošsirdības iemiesojums, karaļa brāļadēls, baznīcas balsts, viņu majestāšu sūtnis pie mauriem un pilnvarotais slepenās lietās pēkšņi kļuvis par izsmiekla objektu rupjajam pūlim, jā, un augstmaņiem arī!
— Augstmaņiem? Kuriem tad?
— Gandrīz visiem, jo pati karaliene rādīja paraugu. Nesaprotu, kāpēc gan viņa Morelju tā ienīda, — Ineša piebilda, vērīgi palūkodamās Pīterā, tad, atbildes nesagaidījusi, turpināja: — Isabella rīkojās ļoti viltīgi, arvien publiski parādīja Betijai vislielāko godu, aicināja viņu savā tuvumā, tērzēja ar viņu, jūsmoja par marķīzes anglisko skaistumu un tā joprojām. Un, ko darīja viņas majestāte, to darīja visi citi, līdz mana eksaltētā kundze gandrīz pazaudēja galvu aiz lepnības un slavas. Bet marķīzs saslima un pēc Grana- das ieņemšanas devās turp, lai dzīvotu klusībā. Betija viņu pavadīja, jo bija laba sieva, un iekrāja daudz naudas. Pirms gada viņa Morelju paglabāja — viņš ilgi vārga — un uzcēla tam brīnišķīgu kapa pieminekli, kas vēl nav gluži pabeigts. Tas ir viss. Tagad viņa atvedusi savu puisēnu, jauno marķīzu, uz Angliju, lai pavadītu te gadu vai divus, jo viņas mīlošā sirds ilgojās redzēt jūs visus. Turklāt viņa sprieda, ka dēla dēļ būtu labi uz kādu laiku aizceļot no Spānijas. Es pēc Moreljas nāves kļuvu par marķīzes labo roku — esmu viņas sekretāre, galvenā ziņu piegādātāja un visādi noderīga persona, kam maksā labu algu.
— Cik saprotu, jūs neesat apprecējusies? — Pīters jautāja.
— Nē, — atbildēja Inesa. — Man savos jaunības gados nācies tik daudz ciest vīriešu dēļ, ka, šķiet, ar to pilnīgi pietiek. Vai ari varbūt, — viņa turpināja, ar savām maigajām, mirdzošajām acīm paveroties Pīterā, — ir bijis kāds, kas man tā paticis, ka nespēju …
Inesa aprāvās pusvārdā, jo viņi jau bija pārgājuši pāri paceļamajam tiltam un nonākuši vecās pils priekšā. Grezni tērptā Betija un daiļā Margareta kopā ar pārējiem, mundri sarunājoties, pa platajām durvīm iegāja plašajā vestibilā. Ineša ielūkojās tajā un redzēja, ka kāpņu galā gluži kā sargs stāv zobena caururbtais baltais bruņinieka tērps ar pāršķeltu vairogu, ko rotā zelta piekūns, — Isabellas dāvana Pīteram —, kurā viņš cīnījās ar marķīzu Morelju un uzvarēja to. Tad Ineša atgriezās pagalmā un vērtējoši apskatīja māju.
Abos pils galos slējās akmens torņi, uzbūvēti aizsardzības nolūkiem, un no visām pusēm to apjoza dziļš grāvis. Iekšpus aizsarggrāvja mājas dienvidu pusē, nožogots ar mūra valni, gar kuru auga papeles un vecas īves, atradās kluss dārzs ar zaļu mauru, celiņiem, ziedošām vilkābelēm un citiem krūmiem. Pašā dārza galā, gandrīz paslēpies zem vītolu nokarenajiem zariem, vizuļoja marmora baseins. Aplūkodama šo dārzu, Inesa tūlīt ievēroja, ka Pīters, to ierīkodams, centies, ciktāl šejienes apstākļi un klimats ļāvuši, atdarināt kādu citu dārzu tālajā dienvidu pilsētā Granadā. Pat pakāpienu un soliņu izvietojums bija tāds pats. Inesa pagriezās pret Pīteru un šķietami nevainīgi jautāja:
— Ser Pīter, vai jūs nevēlētos pastaigāties ar mani pa dārzu šai jaukajā vakarā? Šķiet, tajā tornī nav neviena loga.
Pīters pietvīka sarkans kā rēta viņa sejā un smiedamies atbildēja:
— Varbūt tomēr kāds ir. Iesim iekšā, dārgā Ineša, jūs esat mīļš un gaidīts ciemiņš šai mājā, taču es nekad vairs nestaigāšu divatā ar jums pa dārzu.
RAIDERA HEGARDA ROMĀNI
1867. gadā Dienvidāfrikā tika atklāti plaši dimantu lauki. Sis notikums iz- raisīja neiedomājamas sekas zemē, kas negaidot bija kļuvusi par pasaules visvērtīgākā dārgakmeņa neredzēti lielu krājumu īpašnieci. Patriarhālajā valstī, kur mita lopkopju tauta — būri un mazattīstītas nēģeru ciltis, ielauzās avantūristu, spekulantu, vieglas dzīves meklētāju mutuļojoša straume. Cilvēki pasakainā ātrumā kļuva pasakaini bagāti, nabaga klaidoņi vienā dienā pārvērtās par bagātniekiem.
Anglijā, kas 19. gs. sākumā jau bija nostiprinājusies Āfrikas kontinenta pašos dienvidos, tagad, pēc dimantu lauku atrašanas, radās dzīva interese par zemi, kuras dzīles slēpa tādus dārgumus. Angļiem Dienvidāfrikā šķita noslēpumaina, teiksmaina zeme, un tā aicināt aicināja dēku meklētājus.
Anglijas valdība vairs negribēja apmierināties ar nelielajiem atbalsta punktiem, kas tai piederēja Dienvidāfrikā. Vecā koloniju valdniece nevarēja pieļaut, ka tik lieli dārgumi nokļūst svešās rokās. Dimantu lauki atradās kādas nēģeru cilts teritorijā, uz kuru pretendēja arī būru Oranžas republika. Taču angļu imperiālisti zināja, kā rīkoties.