- Māsa mūs uzaicināja nākamajā piektdienā uz Annas dzimšanas dienu, Fridrihs pēc ilgas klusēšanas ierunājās. Atšķirībā no sievas, kas reizēm varēja tarkšķēt par trim, viņš lieki nerunāja. Dažreiz Dana brīnījās, kā viņi sagājuši kopā — tik atšķirīgi, bet laulība tomēr saskanīga.
Māsīca Anna bija nedaudz jaunāka par Danu, bet viņas itin labi satika. īpaši jautri viņām bija kopā darīt visādas palaidnības, un tad gan bija, ko atcerēties. Reiz, pametušas vecākus pie galda šajā pašā piknika vietā, viņas nolēma pastaigāties pa mežu. Viņas, protams, nomaldījās un vairs neatrada ceļu atpakaļ, bet, viņuprāt, tas bija satriecošs piedzīvojums. Bija silts rudens. Mežā, lai arī pa lielu gabalu, viņas redzēja briežus, un pats jocīgākais bija tas, ka tie nemaz nebija parasti brieži. Protams, neviens vēlāk neticēja abu meiteņu stāstiem, ka katram lopiņam četru kāju vietā bijušas veselas astoņas.
- Es gan esmu aizmāršīga! Cik tad Anniņai būs? apvaicājās mamma un palūkojās debesīs, kur bija uzradušies mākonīši.
- Deviņi, Dana pirmā pasteidzās ar atbildi.
- Jau liela, vai ne? Būs jāsagādā kāda dāvana. Un torti uzcepšu. Marieta pasmaidīja.
Danas mamma vienmēr, kad viņi devās kaut kur ciemos, pati cepa torti.
Šīs nedēļas piknika nesteidzīgo gaitu izjauca tumšu mākoņu grēda, kas negaidot bija piepildījusi debesis, atnesot sev līdzi, protams, arī lietu. Visa ģimene pa galvu, pa kaklu steidzās savākt uz zemes izkaisītos piknika piederumus, tad, ko kājas nes, skrēja uz mašīnu, lai nesamirktu līdz ādai — nu jau lija ne pa jokam.
- Nu nekas, gan jau citu reizi padzīvosimies ilgāk, tētis, iesēdies mašīnā, noteica. Lietus gāzās straumēm, neļaujot saskatīt kokus ceļa malās.
Pēc labās paēšanas, lietus grabēšanas ieaijāta un aizmugurējā sēdeklī ērti atgāzusies, Dana iesnaudās.
Kad viņa atvēra acis, lietus bija rimies un mašīna apstājusies uz ceļa netālu no ezera. Saule spīdēja ar jaunu sparu, bet gaiss vēl bija mitruma pilns. Viss šķita nekustīgs un sastindzis, nebija jūtama ne mazākā vēja pūsma. Piecēlusies sēdus, meitene paskatījās uz vecākiem. Abi nekustīgi sēdēja, lūkodamies uz priekšu. Šķita, ka viņi pat neelpo.
- Mammu? Tēti? Mēs taču vēl neesam atbraukuši! Dana iesaucās.
Brīdi pagaidījusi, bet nesaņēmusi atbildi, viņa paskatījās ārā pa logu, jo mašīnai kaut kas tuvojās. Meitenei aizrāvās elpa. Tas nebija ne ceļu policists, ne kaimiņš un arī cilvēks ne.
Viņa redzēja dīvainu un baisu zilganzaļām zvīņām klātu radījumu. Kāju vietā tam bija divas lielas zivs astes, kas šķita pilnīgi nepiemērotas iešanai pa sauszemi, tāpēc briesmeklis kustējās lēni un neveikli. Starp roku pirkstiem tam bija peldplēves, bet uz galvas — kaut kas līdzīgs spurām, kas laikam bija ausis, vai varbūt mati? Zem zoda tam nokarājās tādi kā astoņkāja taustekļi, kas izskatījās pēc gļotainas, zaļas bārdas. Bija skaidrs, ka moška nolūki nav nekādi labie.
Dana spalgi iekliedzās, tad centās izlīst pa pretējām durvīm, bet nepaspēja, jo zaļais radījums tomēr bija veiklāks, nekā pirmīt bija šķitis. Spēcīgi sagrābis, viņš meiteni izrāva no mašīnas un vilka prom, lai kā viņa centās kaut kur pieķerties.
- Mammu! Tēti! Palīgā! PALĪGĀ! AĀĀAĀ… viņa kliedza tik skaļi, ka dažam labam arī varētu aizkrist ausis, bet zvīņainajam nešķīstenim bija vienalga. Viņš turpināja vilkt meiteni uz priekšu, kaut arī viņa neganti spārdījās un centās izrauties. Nezvēru viņas spārdīšanās īpaši neuztrauca. Dana turpināja kliegt, cerot, ka tuvumā atradīsies vēl kāda dzīva dvēsele, bet neviena nebija, un arī vecāki joprojām bija sastinguši.
Pēkšņi Danai atausa, kurp zaļais ķēms viņu velk, — uz ezeru ar ledaini auksto ūdeni. Meitenei gan izdevās izslīdēt no zaļā radījuma tvēriena, un viņa mēģināja uzrāpties smilšainajā krastā, taču nezvērs tūlīt viņu atkal satvēra un ierāva ezerā. Stindzinošajā aukstumā Dana vairs nespēja pakliegt. Vairs nebija, kur pieķerties, rokas grābstījās tikai pa smiltīm un ūdeni. Nebija nekā, ar ko iebliezt radījumam, kaut gan diezin vai tas līdzētu — cik tad Danai tā spēcina! Nezvērs parāva viņu zem ūdens, un meitene ieraudzīja vēl vairākus briesmoņus, kas nāca palīgā pirmajam. Viņai šķita, ka dūņainajā ezerā zem ūdens nekā nevarēs saskatīt, bet te viss izrādījās lieliski pārredzams — tur, kur vajadzēja būt ezera dibenam, atspīdēja spoža, balta gaisma…
Slīkstot Dana turpināja raustīties, spārdīties un izmisumā no visa spēka koda vienam no nezvēriem… Atvērusi acis, viņa ieraudzīja, ka ir iekodusies spilvenā. Joprojām ķerot pēc elpas, Dana piecēlās sēdus un izbailēs paraudzījās apkārt. Brīdi tā sēdējusi, viņa atkrita guļus un atviegloti nopūtās.
- Tas gan bija dumjš sapnis, viņa noteica, atklājot, ka pamodusies savā nekārtīgajā istabā. "Laikam nekad vēl neesmu bijusi tik priecīga, ieraugot šo telpu," paskatījusies pulkstenī, kas rādīja desmit no rīta, viņa nodomāja.
Izstaipījusies viņa vēl neizkāpa no gultas, viņas uzmanība bija pārāk aizņemta ar šo sapni, vai drīzāk — murgu. Viss bija šķitis tik spilgts un īsts…
Šīs domas pārtrauca vēdera kurkstēšana, un Dana nolēma, ka beidzot vajadzētu celties. Izlīdusi no gultas un apģērbusies, viņa nokāpa lejā uz virtuvi, kur jau rosījās vecāki.
- Tu nu gan šorīt agri! Parasti jau brīvdienās vāļājies pa gultu līdz divpadsmitiem, mamma nobrīnījās, pankūkas cepdama. Tētis sēdēja pie galda, pārskatot dokumentus. Viņš strādāja būvfirmā "Ķieģelis", tāpēc bija izpelnījies iesauku "Ķieģeļvecis". Darba darīšanās viņš bieži brauca ārpus ciema un pārradās vēlu vakarā, it īpaši vasarās, kad celtniecībai bija piemērotākais laiks un bija daudz pasūtinājumu no jaunbūvju kārotājiem.
- Nenāca miegs, Dana īsi atbildēja, jo negribēja nevienam vairāk neko klāstīt, tagad viss redzētais šausmu stāsts likās muļķīgs. Tas bija tikai slikts sapnis, un punkts.
- Ko gribēsi — olas vai pankūkas? mamma vaicāja.
- Man vienalga. Kāds šodien datums? meitene vaicāja žāvādamās.
- Piecpadsmitais jūnijs, sestdiena. Brauksim piknikā, laiciņš uz goda, mamma atbildēja. Man vēl jāaizskrien uz kafejnīcu, šis tas jānokārto, bet pēc pāris stundām varēsim braukt! viņa priecīgi noteica un pasniedza meitai šķīvi ar pankūkām.
Izklaidīgi paēdusi, Dana atgriezās istabā. Viņai ienāca prātā — varbūt sakārtot to visu? Mamma taču teica, lai līdz sestdienas vakaram istaba būtu savākta, tomēr Dana nodomāja — kāda jēga kaut ko kārtot, ja pēc tam tāpat atkal būs juceklis?
Kādu brīdi, apzinīgi centusies piekārtot plauktā skolas grāmatas, meitene apsēdās uz grīdas un atvēra grāmatu, ko pirms pāris dienām bija paņēmusi no bibliotēkas. Izņēmusi grāmatzīmi no vietas, kur viņa bija beigusi lasīt,
Dana iegrima tekstā, bet jau pēc brīža atrāvās, jo ievēroja kaut ko dīvainu. Viss šķita jau zināms, it kā šo nodaļu viņa jau būtu izlasījusi. Kā šo parādību sauca — dйjа vu? Viņa nodomāja: "Kad gan esmu pamanījusies šo grāmatu izlasīt, tā taču pavisam jauna," bet tad atcerējās — sapnī! Dana šo grāmatu jau bija lasījusi sapnī! Viņa pašķīra pāris lapas uz priekšu — jā, līdz šai vietai viss jau zināms, bet tālāk vēl ne, jo tad sapnī bija ieradusies māte un procesu izjaukusi.
"Nupat mamma teica — ir sestdiena, brauksim piknikā… Nevar bыt, ka esmu nosapņojusi šīs dienas notikumus! Parasti taču sapnī redz vakardienu vai kaut ko senāku. Bet ja nu atkal uzrodas tas zaļais radījums?" Dana piecēlās, nometa grāmatu uz gultas un sāka nemierīgi staigāt pa istabu cerībā, ka tas palīdzēs domāt. "Ja nu arī šis ir sapnis?" Dana sev vaicāja. Viņa paraustīja sevi aiz matiem, papliķēja pa vaigiem un pat iekoda pirkstā, bet nekas nemainījās. "Varbūt man tikai šķiet, varbūt tās ir tikai iedomas… Varbūt aiziet pie… ārsta? Kā tad! Trako namā vieta garantēta!"