- Nu ja. Mani sauc Hapitors. Es esmu koks! viņš mazliet iepazīstināja ar sevi un ieturēja pauzīti, it kā gaidītu smieklus vai kādu citu reakciju. Man tāds ieradums. Kad nav, ko darīt, tad cenšos kaut ko izdomāt — ciemiņus pasaukt vai ko tādu.
Dana atkal paraudzījās uz kofotu, gaidot, kad viņš beidzot pastāstīs, kas te notiek.
- Ko? Tu nepazīsti Hapitoru? Nokss atbildēja uz Danas skaļi neizteikto jautājumu un palūkojās uz viņu ar lielām un izbrīnītām acīm.
- Jūties pārsteigts? Dana viņam atbildēja un sašķobīja seju.
- Ak jā! Pareizi. Mūždien aizmirstu, ka tu nāc no Augšzemes. Nu… tas ir Hapitors, viņš… Nokss nevarēja atrast piemērotus vārdus.
- O, o! Ļaujiet man! Man patīk stāstīt par sevi. Bet tas nenozīmē, ka esmu lepns. Nē, vienkārši, esot vienam, sevi ar kaut ko jānodarbina. Vārdu sakot, es esmu koks, kas šeit dirn jau kopš dievu laikiem. Mani te iestādīja, lai es ar savu muldēšanu izklaidēju Cetatu. Ha, tie tik bija laiki! viņš kļuva sapņains, tomēr tūliņ attapās un atgriezās tagadnē. Tā nu sanāk, ka zinu un pārzinu itin visu! Nu, labi, ne gluži visu, bet daudz ko, kas noticis un notiek šeit, Uguns zemē.
Šķita, ka Hapitors nekad neapklusīs. Viņš tikai runāja un runāja, un runāja, un nelikās ne zinis par to, ka beigu beigās neviens viņā vairs neklausās. Dana ar Noksu saskatījās. Koks Danu tiešām smīdināja, bet ne jau ar saviem jokiem.
- Varbūt, dzīvojot te viens pats gadsimtiem ilgi, viņš ir nedaudz nojūdzies, bet Hapitors tiešām zina daudz ko. Viņam ir liela dzīves pieredze — kā nekā viņš šeit tiešām ir bijis jau kopš dievu laikiem, Nokss paskaidroja.
Tikmēr Hapitors turpināja stāstīt kaut ko par arbūziem un trusīšiem, līdz pēkšņi apklusa. Dana to nebija gaidījusi. Piepeši iestājies klusums lika visiem justies neomulīgi.
- Tev, tev… lielais pļāpa vairs nespēja izdvest ne vārdu.
- Kas? Dana centās palīdzēt.
- Tev…
- Ko? nu jau abi ar kofotu viņi reizē iekliedzās. Kas tik īpašs varētu būt atgadījies, ka licis apklust Hapitoram?
- Gredzens! koks beidzot dabūja pār lūpām.
Dana jau grasījās prasīt, par ko viņš tagad runā, bet
tad atcerējās, kas viņai uzmaukts pirkstā.
- Ak tas! Dana pacēla savu kreiso roku.
- Kur tu to dabūji? Hapitors izskatījās ne tikai izbrīnījies, bet pat nedaudz nobijies.
- Mežu lokā, kādā vecā alā, Dana paskaidroja. Šķiet, ka tas Hapitoru nedaudz nomierināja.
- Tātad tu neesi Wallo radiniece? viņš gribēja zināt.
- Kas? Dana pārvaicāja.
- Kas ir ar Wallo? iejautājās arī Nokss.
- Kas ir Wallo? Dana nepacietīgi iesaucās. Viņai jau sāka apnikt nekā nezināšana un nesaprašana.
- Wallo ir Noora dēls, Nokss paskaidroja.
- It kā tas man kaut ko izteiktu! Dana atcirta.
- Wallo, Noora dēls. Noors bija Gaisa dievs, Cetats — Uguns dievs, Gaija — Zemes dievs un Tuārs — Ūdens dievs. Wallo ir liels burvis. Apdāvināts puika. Ne vienu vien burvi izskolojis. Apakšzemes vēsturē viņam ir liela loma. Lasiet Fortūnijas vēstures otro sējumu, tūkstoš trīssimt sešdesmit devīto lapaspusi. Pie sevis nosmējis par savu izcilo atmiņu, viņš turpināja: Stāsta, ka šis vēl joprojām esot dzīvs, atradis sev mājvietu kaut kādos Himi-Dumi kalnos Augšzemē. Kur tādi ir, nezinu, bet es uzreiz atcerējos vienu gadījumu. Neatceros vairs, kurš gads tas bija, bet garlaicīgi tolaik nebija. Pūķu kalnā gadījās liels nogruvums, mani šeit uz pāris dienām apraka kopā ar vēl duci citu ļautiņu… koks atkal sāka savā nodabā runāt par saviem piedzīvojumiem.
Dana palūkojās uz "M" burtu gredzenā. Kā gan viņai tas līdz šim nebija ienācis prātā! Tikpat labi tas varēja būt arī "W". Viņa apgrieza gredzenu otrādi un pie sevis nosmēja. Tātad tas varēja būt Merlina gredzens, bet tikpat labi — kāda VVallo, par kuru Dana zināja tikai to, ko viņai pastāstīja patoloģiskais pļāpa Hapitors.
"Bet kā tas var būt, ka Mcrlinam bijis tāds pats gredzens? Vai tā var būt sakritība?" Dana prātoja, vēl joprojām lūkojoties uz gredzenu, kamēr vecais bērzs turpināja
tarkškēt.
/
- …Un tad man sāka rāpot virsū kazejs. Kā es viņam bliezu — to viņš ilgi neaizmirsa! Gredzens? Hapitors piepeši mainīja tēmu. Ko jūs vispār darījāt Mežu lokā? Kopš Sargātāju, tā teikt, iemigšanas tur nav visai…
- Mēs, precīzāk, es gāju modināt vienu no Sargātājiem, Dana paskaidroja.
- Pagaidi, tu gāji pie Sargātāja? viņš pārvaicāja.
Danai atlika tikai pamāt.
- Vai, paskat tik! Pie manis ieradusies slavenība! Kurš tad tagad gads? Kā tas laiks skrien! Tad jau esat ieradušies īstajā vietā. Ja pareizi atceros, tad viens no Sargātājiem atrodas kaut kur šeit, to sakot, šķita, ka viņš smaida — viņa koka seja sagrumbojās vēl vairāk.
- Šeit? Dana ar Noksu vienlaicīgi iejautājās.
- Jā. Tā gan.
- Kur? Dana vaicāja.
- Kā lai es to zinu? Nav ne jausmas. Šo konkrēto vietu man tā ari nav izdevies pamest. Ha, ha! Sapratāt? Pamest. Kokam! viņš atkal sāka smieties pats par savu joku.
- Kā tas var būt, ka mēs te esam jau labu laiku, bet nav uzradies neviens pūķis? Dana mainīja tematu.
- Viņi pārsvarā dzīvo pa kalna apakšpusi. Šeit viņi vispār nenāk, jo es viņiem nepatīku un viņi nepatīk man. Vienreiz tāda nejaucība sanāca… O, tas man atgādināja vienu lietu. Tur, jums aiz muguras, bija "Sešu staru saeja" — redzējāt? Tā Cetats sauca savu vannas istabu. Iedomājieties — kurš normāls dievs noliek savu vannu vietā, kur ik pēc mirkļa kādam jāiet garām? Ak, kas tie bija par laikiem! Reiz, pēc vizītes Augšzemē, viņš līdzi bija paņēmis kaut kādu dzērienu. Diezin ko garšīgs tas nebija, bet efekts! Visi iemītnieki bija te sanākuši un, tā teikt, nomēģinājuši. Un ar to pašu arī visi bija gar zemi. Es pats, protams, arī pamēģināju. Garšoja briesmīgi, bet ne jau tas bija svarīgi, jo efekts… To nakti nav iespējams aizmirst. Tiesa, apkopēji noteikti ilgi neaizmirsa nākamo rītu. Ha, ha, nav labuma bez ļaunuma! viņš turpināja gremdēties atmiņās, bet Dana vairs nespēja novaldīt smieklus. Viņa, protams, saprata, par kādu dzērienu Hapitors runā, bet iztēloties kaut ko tādu kā piedzēries koks — tas bija kaut kas! To nu viņa gan būtu gribējusi redzēt.
- Tā, Dana, atkal kļuvusi nopietna, ierunājās. Tagad, kad mūs vairs neietekmē nekādas savādas dziesmas, mēs varētu doties atpakaļ. Dana bažījās, ka viņu prombūtni kāds varētu ievērot. Jo ilgāk viņi būs prom, jo lielāka iespēja, ka tas notiks, tāpēc meitene pagriezās uz promiešanu.
- Ko? Jūs jau prom? Žēl, bet ceru, ka ieskriesit vēl kādu reizīti. Nu, jūs jau saprotat. Tagad, kad neviens te nedzīvo, man tiešām kļūst vientuļi.
- Neuztraucies! Vismaz vienu reizi mēs te noteikti iegriezīsimies, Dana viņu nomierināja un kāpās atpakaļ.
- No tevis es ko tādu negaidīju — Dana pati labprātīgi solās nākt uz ne pārāk drošām vietām, Nokss ar sarkasmu noteica.
- Cerēji gan. Es tikai gatavojos pildīt savus pienākumus. Atceries, Hapitors teica — viens no Sargātājiem ir šeit!
- Iespējams, ka viens no Sargātājiem, Hapitors iespurcās, uzsverot vārdu "iespējams". Lai gan… Man šķiet, ka vairāk ir, nekā nav.
- Iespējams — tas šā vai tā nozīmē, ka vismaz vēl vienu reizi man te būs jāatnāk. Protams, ja tu nevēlies, vari nenākt, Dana vērsās pie Noksa.
- Jā, noteikti. Pirmkārt, es netaisos tevi vienu kaut kur laist, jo es pats ari gribu zināt, kas te notiek. Otrkārt, viena pati iedama, tu noteikti kaut ko saputrosi.