- Nu, paldies. Tu gan mani esi augstu novērtējis, Dana atteica, nespēdama noslēpt smaidu. Arī Nokss smaidīja.
- Un, treškārt, kā tu taisies izlasīt to, kas ir rakstīti uz Suzuluru akmens?
- Ak jā. Par to Suzuki es galīgi aizmirsu, Dana piebilda.
- Nevis Suzuki, bet Suzuluru, Nokss ar Hapitoru reizē izlaboja.
- Jā, jā. Kaut vai. Bet tagad gan labāk vajadzētu iet. Uz redzīti, Hapitor! Liels paldies par visu.
- Čau, čau! Pielūkojiet, ka neapmaldāties. Tiesa, man pašam gan nav ne reizi sanācis apmaldīties.
Dana ar Noksu pagrieza Hapitoram muguru, kas atkal kratīja zarus smieklos.
- Es noteikti nezinu ceļu. Patiesībā man nav ne jausmas, kā mēs te nokļuvām, Nokss čukstus piebilda, bet Pūķu kalna klusumā viņa čuksts izklausījās ļoti skaļš.
- Neuztraucies. Es atceros ceļu — vairāk vai mazāk. Tikai jācer, ka skapis no jauna nebūs pazudis.
- Tiesa. Es ari to nevēlētos. Ir jau vēls. Nedrīkst palaist garām vakariņas, Nokss noteica, tipinot Danai pakaļ pa putekļaino grīdu.
- Ak, tu un tavas ēdienreizes! tas bija viss, ko Dana spēja piebilst.
Pagāja laiciņš, līdz abi uztaustīja maģisko ieeju, kas veda atpakaļ uz skapi. Nonākuši istabiņā, abi brīdi pasēdēja uz Danas gultas. Tad Nokss pārtrauca klusumu ar teikumu, ko Dana jau bija gaidījusi:
- Es gribu ēst!
- Vai tiešām? Dana palūkojās uz viņu ar samāksloti lielām acīm. Tad viņa piecēlās no gultas un, pavērusi durvis, ieklausījās, lai pārliecinātos, vai ēdnīca vispār vēl ir vaļā. Jācer, ka Prizmo nav mūs meklējis.
- Man šķiet, ka Prizmo nebūs mūsu lielākā problēma.
- Ko tu ar to domā? Dana jautāja un palūkojās uz Noksu.
- Pati teici, ka būs vēlreiz jādodas uz Pūķu kalnu. Zini, kāpēc to sauc par Pūķu kalnu? Tāpēc, ka tur ir pūķi, un tas nozīmē, ka atrast akmeni un Sargātāju nevarēs tik viegli un ātri kā iepriekšējā reizē.
- Tas gan tiesa. Tur ir papilnam labirintu, visādu eju. Nevar zināt, cik dienas tur būsim, un, ja mēs uzsāksim meklējumus, citiem neko neteikuši, Prizmo ātri būs skaidrs — kaut kas nav kārtībā, Dana secināja.
- Vienīgais mierinājums ir tas, ka Suzuluru akmenim nevajadzētu atrasties pārāk tālu no paša Sargātāja. Mums vajag plānu, kā… bet Noksu pārtrauca Džims, kas tobrīd atvēra istabiņas durvis.
- Te jūs esat! Prizmo jūs visur izmeklējās. Aiz pārdzīvojumiem jau veselu grozu pīrādziņu izēda. Jūs jau teju pusi dienas neesat redzēti ne šeit, ne ēdnīcā un nekur citur arī…
- Mēs? Pārsvarā bijām šeit. Varbūt uz to brīdi bijām… izgājuši kaut kur… Vēl nomazgājāmies… Dana gudroja.
- Skaidrs, bet man to pīrādziņu bija ļoti žēl. Labāk aizej pie Prizmo, Džims vēl piebilda un aizgāja.
- Nezin vai tā ir labi — staigāt apkārt, nevienam, un it īpaši Prizmo, neko nesakot? Bet, no otras puses, — kāpēc tad viņi man neko nesaka, nekur nelaiž, informāciju slēpj? Nu, tad es arī meklēju informāciju slepus un eju slepus, Dana stāvēja pie istabiņas durvīm un prātoja. Viņi mani te cenšas turēt, ietītu vatē, un uzmana, lai, pasarg' Dievs, nekas nenotiek, bet tajā pašā laikā gaida rezultātu — pamodinātus Sargātājus. Un kā viņi domā, es to varu paveikt, iesēdināta zem pastāvīgas uzraudzības šajā istabelē?
- Tas, ka mēs caur kaut kādu nezināmas izcelsmes skapi devāmies uz kalnu, kur mīt simtiem plēsīgu pūķu, lai nokļūtu pie pustraka koka, kas pateica, ka tur varbūt ir viens no Sargātājiem, ir informācijas iegūšanas veids? Ekstremāli! Nokss izsmējīgi noskaitīja. Protams, ir labi, ka mēs uzzinājām, kur Sargātājs atrodas, citādi mēs būtu kūlušies pa to tuksnesi velti, ļa ar tevi kaut kas notiks, man šķiet, ka visi argekļi, un it īpaši Prizmo, vienkārši nojūgsies. Kā nekā viņam tika uzticēts par tevi parūpēties. Tāpēc labāk, lai paliek neziņā.
- Jā, jā, es jau te visiem esmu varen svarīga persona, bet man ir apnicis, ka man visu pienes uz paplātes. Man arvien vairāk šķiet, ka Prizmo pārspīlē ar to "Nekur neej, neko nedari", Dana dusmīgi noteica.
- Tad ej un pasaki viņam to! Nokss ieteica un, novērsies no meitenes, lūkojās uz skapi.
- Nezinu, vai tā ir laba doma, Dana klusi atbildēja, atkal ieslīgstot pārdomās. Bridi klusējusi, viņa turpināja jau ar lielāku sparu: Tagad iesim paēst, lai Prizmo būtu mazāk stresa. Vēlāk, vakarā, vajadzētu paņemt līdzi kādus ēdienus, lai būtu krājumi pirms kalnā došanās. Rīt no rīta dosimies turp un, cik ātri spēdami, visu izdarīsim, un nāksim atpakaļ. Ko saki?
- Ko lai es saku? Tu sāc pieķerties šīm lietām, Nokss atteica un pasmaidīja.
- Labs ir. Ejam! Dana noteica un devās uz ēdnīcu. Soļojot viņa centās nomierināties, skaitot soļus no istabiņas durvīm līdz ēdnīcas ieejai. Sanāca deviņpadsmit soļi. Viņa gan nezināja, ko iesāks ar šo skaitli, bet prātā paturēja.
Pie galdiem sēdēja visai maz ēdāju, jo vakariņu laiks jau bija garām.
- Ak, šodien ir lejalas! Nokss sajūsmināti iesaucās un pieskrēja pie viņu ierastās ieturēšanās vietas, netālu no izejas.
- Un kas tas būtu? Dana vaicāja, apsēžoties un nopētot galdu.
- Rau, tās ogas, ļoti garšīgas. Stāsta, ka tās esot labas ar pienu, tikai man līdz šim tā nav sanācis ēst, kofots skaidroja, rādot ar ķepu uz baltu bļodiņu, kura līdz malām bija pilna ar koši zilām ogām, kas atgādināja pāraugušas mellenes.
- Šeit ir arī piens, Dana pastūma Noksam tuvāk stikla krūzi ar pienu.
- Tas labi, viņš aplaizīdamies noteica. Bet vispirms ir jāieēd kaut kas sātīgāks.
Dana jau nojauta, ka viņš met acis uz desmaizēm, tāpēc, ilgāk negaidot, abi ķērās tām klāt, un drīz maizīšu šķīvis bija tukšs. To paveikuši, viņi jau grasījās pāriet pie nākamā ēdiena, taču to izjauca kāda nokaitināta balss aiz muguras:
- Visu dienu es jūs neredzēju ne ieejam, ne izejam no jūsu istabas. No rīta jūs it kā esot ilgi gulējuši, bet pēcpusdienā es pats vairākas reizes pārbaudīju — istabiņā neviens no jums neatradās. Kur jūs visu dienu bijāt? tā runāja Prizmo, kurš, iespiedis rokas sānos, dusmīgi raudzījās uz Danu.
- Varbūt vienkārši nepamanīji. Mēs kādu laiku bijām arī dušās. Nokss bija visai netīrs… Dana sāka taisnoties.
- Dana, nemuļķojies! Kur jūs bijāt? argeklis prasīja jau uzstājīgāk.
- Labi, Dana piecēlās kājās. Mēs nebijām istabā, sākot no pusdienu beigām un beidzot ar brīdi, kad Džims pie mums ienāca. Viņa patiesi cerēja, ka Prizmo neko vairs nejautās, bet tas likās tikpat neticami kā atmūķēt durvis ar kājas īkšķi.
- Bet kur tad jūs bijāt? Vai es tevi nelūdzu, lai tu nekur nestaigā, jo ārā un visur citur ir bīstami, tikai te, pa alām… skanēja pamācības, un ar katru mirkli Danai arvien vairāk sāka likties, ka Prizmo uzvedas kā viņas
' r
tēvs, pareizināts ar divi.
- Mēs nebijām ārā pie koka! Dana viņu spēji pārtrauca.
Visi, kas atradās ēdnīcā, nu lūkojās uz abiem strīdniekiem,apkārt bija iestājies klusums.
- Tad kur? Prizmo atkal iesāka, bet Dana jau bija samierinājusies, ka viņš tāpat vien nenorimsies un būs vien viss jāizstāsta.
- Es esmu šeit, lai atmodinātu Sargātājus, un, ja es to varu darīt tikai ar tavu atļauju un ciešā uzraudzibā, tad šaubos, vai mēs pagūsim laikā, viņa paskaidroja. Un, jā, tas, kur mēs bijām, ir saistīts ar Cetata Sargātāju.