- Suzuluru!
- Vienalga. Jo mazāk būs gājēju, jo drošāk būs, kalnā esot, turklāt tad mūs tik viegli nepamanīs. Piedod, es zinu, ka tu arī labprāt nāktu, bet tev tagad ir kursi un jāgatavojas konkursam. Un kalnā tu man neko īpaši palīdzēt nevarēsi, ja vajadzēs ātri bēgt… Dana mierināja Prizmo.
- Nu, tad gatavosim jūs ceļam, Prizmo samierinājies pacilāti paziņoja. Apkārt atskanēja gaviles un aplausi.
Tika sameklētas somas, tajās tika salikti dažādi ēdieni, tad vēl kādas siltākas drēbes, virves ārkārtas gadījumiem, pāris nažu, sērkociņi un lukturītis.
- Lāpas varētu dot vairāk gaismas, bet tās ir neparocīgas, Prizmo prātoja.
Dana jutās visai pacilāta, un arī Nokss, šķiet, bija labā garastāvoklī. Drīz pēc tam ieradās Vecais un vaicāja:
- Uz cik ilgu laiku parasti skapis pazūd?
- Parasti uz dienu vai divām, Dana atbildēja un jautājoši palūkojās uz veco argckli, lai arī pati jau saprata, kas par lietu.
- Tieši tā. Kā jau nojaušat, tas atkal ir prom.
- Neraža, Nokss noteica. Nu, jācer, ka rīt tas atkal uzradīsies.
- Kā jau parasti, pašā nepiemērotākajā brīdī, Dana neapmierināti noteica un šķībi pasmaidīja.
Pēc pusstundu ilgas kravāšanās un kņadas viss pamazām norima, un viņa palika ar Noksu divatā savā istabiņā.
- Kāpēc tu neguli? Ir taču jau vēls, Nokss vaicāja meitenei, kad bija jau pagājis labs laiciņš, bet viņa turpināja sēdēt gultā, kaut ko gaidot.
- Dolona teica, ka vakarā atnāks, jo viņai esot kaut kas sakāms.
- Man tev jāteic, ka vakars jau ir cauri un nu klāt ir nakts. Ja viņa tomēr atnāks un ja tas būs tik svarīgi, tad viņa tevi pamodinās. Varbūt viņa vienkārši aizmirsa?
- Nedomāju, ka tik satraukts cilvēks, tas ir, argeklis, varētu aizmirst kaut ko sev tik svarīgu, Dana piebilda. Pēc brītiņa viņa tomēr devās gulēt.
Dziļāk kalnā
.
— Ja skapis neparādīsies arī rīt, tad jūs varat jāt uz Pūķu kalnu ar serebriniem, Prizmo ieminējās, sēžot uz Danas gultas un lūkojoties uz to vietu, kur it kā vajadzētu atrasties melnajam skapim.
- Vispār laba ideja, Dana piekrita, atspiedusies pret galdiņu.
- Nē, Dana! Nokss iesaucās.
- Kāpēc nē? viņa pārvaicāja.
- Vienīgā ieeja kalnā ir no apakšas, un tur visur priekšā ir pūķi. Atceries, no kurienes viņi nāca ārā, kad devās uz slaktiņu?
- Jā, nesanāks.
- Kas nesanāks? Prizmo vaicāja.
- Vienīgais mums zināmais ceļš, kā iekļūt kalnā, ir tā apakšpusē. Un tur visur ir pūķi.
- Skaidrs, argeklis atbildēja un nopūtās. Bet kā tu zini, kur tieši ir pūķi? Prizmo, mirkli padomājis, jautāja.
- Šo to Hapitors pateica, šo to paši uz savas ādas pārbaudījām. Vai ne, Noks?
- Jā, tas gan. Kofots uz viņu palūkojās ar tādu skatienu, it kā gremdējoties atmiņās par kaut ko jauku.
- Izskatās, ka stāsts par Pūķu kalnu, skapi un Hapitoru nav vienīgais, ko jūs no manis noklusējāt, Prizmo nopūtās.
- Tur nu tev taisnība.
- Jūs visu laiku šaudījāties starp Pūķu kalnu un šejieni?
- Nē, nē. Ir bijušas ari citas lietas un vietas, par kurām tu nebūtu sajūsmā.
- Piemēram, tas, ka Līna reiz redzēja jūs abus izmūkam no ēdnīcas rīta agrumā? Prizmo jautāja.
- Pag! Viņa redzēja? Nokss jautāja un pārsteigts palūkojās uz Danu. Arī viņa bija nedaudz izbrīnīta.
- Ko tad jūs abi tur darījāt? Ieslēdzāties ēdnīcā, lai
Nokss varētu mieloties cauru nakti? Prizmo kir-
/
cināja.
- Eh, tas nebija nekas svarīgs, meitene noteica.
- Labi, tad pastāstiet par to, kā jūs satikāt Hapitoru! Dana sāka garu stāstu par to, kur viņi bijuši un ko
darījuši. Viņa pastāstīja gan par to, kā ievēroja, ka skapis pazūd un uzrodas, gan par zolofītu un zīmēm uz sienām. Ari par skriešanu no kalna un ceļošanu atpakaļ ar pūķiem. Pie šā jautājuma viņi uzkavējās mazliet ilgāk.
- Tas ir kā? Tie vienkārši uzmirdzēja un pazuda? Kur pazuda? Prizmo nesaprašanā lūkojās uz abiem.
- To nu mēs nezinām. Pulitārs teica, ka cilvēkveidīgie to nespējot redzēt, bet dzīvnieki, kas visā tajā nepiedalās, turas pa gabalu. Vārdu sakot, nav neviena liecinieka, Dana paskaidroja.
- Bet kā tad tu to redzēji? Viņi neko nedarīja, lai jūs neredzētu? Prizmo vaicāja.
- Nezinu. Bet, ja godīgi, tad mani vairāk interesē, kur tie palika. Viņi it kā uzlidoja augšā…
- Tu domā, viņi devās uz Augšzemi? Bet, ja tur tagad apkārt skraidītu pūķi un citi eksotiski zvēri, tad noteikti tiktu sacelts liels tracis un par to noteikti uzzinātu arī šeit, Prizmo teica, noplātot rokas. Nu, labi. Kas bija tālāk ar Pūķu kalnu? Kur tu paliki? Prizmo mudināja Danu pievērsties iepriekšējai tēmai.
Viņa pastāstīja par Hapitora vilināšanas dziesmu un to, ko viņš bija teicis par Wallo, Noora dēlu, un viņa gredzenu, kas viņai vēl joprojām bija pirkstā.
- Sākumā mēs to noturējām par Merlina gredzenu, Dana izmeta.
- Bet kā jūs zināt, kāds gredzens bijis Merlinam? Prizmo brīnījās.
- Kairbs teica, bet viņš nebija gluži pārliecināts.
- Te nu mēs atkal atgriežamies pie Grāmatas un ēdnīcas, Nokss noteica.
- Tāpēc mēs meklējām ziņas par gredzenu. Tas bija toreiz, kad mūs pieķēra ēdnīcā, Dana paskaidroja.
- Jūs to meklējāt ēdnīcā? Prizmo pārjautāja, gatavs krist zemē aiz smiekliem, bet Dana liedza viņam to prieku.
- Nē, ēdnīcā mēs nokļuvām pēc tam, netīšām, viņa paskaidroja.
- Tas labi, jo man nav ne jausmas, kā jūs tur tikāt iekšā, ja jau durvis bija aizslēgtas. Līna vakarā pamanītu, ja kāds būtu palicis ēdnīcā.
- Mēs devāmies pie Likumu Grāmatas, kas ir Templī.
- Kur jūs gājāt? Prizmo bija patiesi izbrīnīts. Parasti tur neviens argeklis bez iemesla negāja.
- Tā nu ir sanācis, ka es tur esmu bieži bijusi. Pārsvarā gan neapzināti, Dana atklāja. Mute jau bija kļuvusi sausa no tik lielas runāšanas, tāpēc viņi pārcēlās uz ēdnīcu, kas bija tukša, jo vakariņu laiks vēl nebija pienācis.
- Tas ir kā — neapzināti? Prizmo vaicāja, kad trijotne ēdnīcā bija nosēdusies pie sava ierastā galdiņa.
- Pirmo reizi es tur uzskrēju virsū Noksam, Dana smaidot noteica, atceroties, kā pa gaiteni Noksam pakaļ dzinās argekļu bars, apsūdzot ēdienu zagšanā. Neapzināti tāpēc, ka es mierīgi gulēju, bet nākamajā brīdī, pateicoties savām teleportēšanās spējām, nokļuvu tur. Un neprasi, es nezinu, kāpēc tieši tur. Tā vienkārši gadījās.
- A, skaidrs, Prizmo tikai noteica.
- Tajā reizē, kad mūs no rīta pamanīja ēdnīcā, mēs ar Noksu devāmies pie Grāmatas apzināti un atradām tekstu par Mcrlinu, bet mūs pārsteidza Vecais. Viņš negaidīti nakts vidū nāca uz Templi un, ja tu atceries, Noks, viņš runāja tieši par Wallo un Himalajiem. Man jau likās tāds kā dzirdēts vārds, kad Hapitors to pieminēja, Dana piebilda un iedzēra malku ūdens. Viņa redzēja, kā Nokss sarauc pieri, mēģinot atcerēties.
- Jā, viņš kaut ko teica par kāda sūtīšanu pie VVallo un ari par Violu, kas kaut ko perina, Nokss atcerējās.
- Un tad, negribot saskrieties ar Veco, es mēģināju aizteleportēties uz mūsu istabiņu, bet tā vietā mēs nonācām ēdnīcā.