- Un tur tu atslēdzies, Nokss piebilda.
- Atceries, Prizmo, man vienu rītu bija liels nogurums, un tu man iedevi sulu, kas atdeva spēkus…?
- Jā, trembru sula, Prizmo piekrita.
- Nu, tas bija no teleportēšanās. Katru reizi pēc tam es sajūtu lielu nogurumu. Toreiz ēdnīcā pat noģību, Dana paskaidroja.
- Ak tā! argeklis noteica. Viņam vajadzēja labu brīdi, lai aptvertu visu, ko Dana viņam bija pastāstījusi. Nespēju noticēt, ka jums ir izdevies to visu paveikt, man nezinot un neradot tikpat kā nekādas aizdomas, Prizmo brīnījās, galvu šūpodams.
- Nav jau nekā tik daudz, Dana atrunājās.
- Nevajag, ja! Cik daudzi ir pabijuši Pūķu kalnā? Nokss runāja pretī. Lielīšanās viņam problēmas nesagādāja.
- Bet, lūdzu, turpmāk tomēr pastāstiet, kas jums prātā, jo man tika uzticēts par tevi rūpēties. Kaut vai nedaudz, Prizmo lūdza.
- Es centīšos, Dana apsolīja un smiedamās apkampa Prizmo.
- Atkal sākas sentimentālā daļa, Nokss nogaudās.
- Ak, apklusti! Dana viņam uzsauca un iedzēra vēl malku ūdens. Tā jau bija trešā glāze. Bet tu tikmēr pastāsti kaut ko par sevi! Kā tev iet ar pavāru kursiem? Dana pievērsās Prizmo.
- Tev vajadzēja redzēt to zupu, ko viņš uzmeistaroja vakar, sarunā iesaistījās Džims, kas tikko bija atnācis. Tieši pirms tam, kad jūs abi iedzināt nabaga Prizmo stresā.
- Nu ja. Saliku tur visu ko. Līna, kas pieteicās pirmā nogaršot, pēc tam izdzēra savas četras krūzes ūdens, bet par garšu nesūdzējās, slavēja, Prizmo lielījās.
Tieši tajā brīdī viņiem aiz muguras atkal saplīsa kāds
šķīvis.
/
- Nabaga Līna. Nezinu, kāpēc viņai tā vienmēr sanāk, Prizmo noteica, atbalstot elkoni pret galdu.
- Laikam dabas dots talants, Džims izteica savu versiju. Viņš jau bija ieēdis un devās prom. Dana varēja tikai minēt, ar ko viņš visu laiku nodarbojas. Džims bija daudz jaunāks par Prizmo, un nezin vai viņš visu laiku ņēmās pa raktuvēm.
Kādu brīdi vēl pasēdējuši ēdnīcā, Dana un Nokss cerībā, ka skapis būs uzradies, atgriezās savā istabiņā, taču ne todien, nedz arī nākamajā dienā skapis tā arī neparādījās. Abi draugi bija spiesti sēdēt un gaidīt, kad ieradīsies viņiem tik nepieciešamais transporta līdzeklis.
- Ja tas neuzradīsies arī rīt, tad es došos turp kājām un izskricšu cauri visiem pūķiem, lai tikai būtu, ko darīt, Nokss pukojās. Tiesa, kad skapis nākamajā dienā tā arī neparādījās, Nokss tomēr neko tādu neuzsāka.
Pamazām Dana sāka bažīties, ka tas varētu neparādīties vispār. Arī Vecajam bija radusies tāda doma, bet viņš klusēja un Danai neko par to neteica, tikai bieži garāmejot ieskatījās meitenes istabiņā cerībā, ka skapis būs atgriezies un varēs sākt rīkoties.
Tajā rītā Dana beidzot atcerējās arī par Dolonu. Ar skapja pazušanu un visu ar to saistīto satraukumu viņai šī meitene ar savām problēmām bija gluži izkritusi no prāta. Piedevām Dana viņu jau labu laiku nekur nebija manījusi.
Iznākusi no savas istabas, Dana ievēroja, ka argekļi šorīt izskatās satraukti, un viņa apjautājās, kas īsti ir atgadījies.
- Vai kāds nav viņu redzējis? Vakar viņa bija savā istabā, bet šodien viņas nekur nav, samērā gara argekle ar mokām runāja, rijot asaras.
- Kāds ir pazudis? ieprasījās cits argeklis.
- Mana meita — Dolona. Vai kāds nav vinu kaut kur…
/
Ak Dievs! garā argekle noslēpa seju rokās.
Dana sastinga. Dolona pazudusi? Viņa taču vēlējās kaut ko svarīgu pastāstīt. Vai tas varētu būt kaut kā saistīts?
- Tā blondā meitene? Tā, kura ar tevi gribēja satikties? Dana sadzirdēja Noksa balsi aiz muguras.
- Jā. Tā pati, Dana viņam atbildēja un atkāpās pie sienas, lai bariņš citu argekļu varētu tikt garām.
- Kā tad tā? Kur tad viņa varēja pazust? kofots neizpratnē noteica un pamuka malā, kad cauri pūlim lauzās Vecais, kas arī bija sadzirdējis kņadu.
- Ejam! Dana pamāja Noksam un devās uz savu istabu, kur nosēdās uz gultas un sāka domāt. Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka tam visam ir kāds sakars ar to, ko meitene bija teikusi: "Vai man arī varētu būt spējas? Kad man radās šādas aizdomas, notika kāds nelaimes gadījums…" Veroties grīdā, Dana sprieda: "Kāpēc viņa neatnāca, lai gan tik ļoti gribēja? Un kas tas bija par nelaimes gadījumu?"
- Nu? Tu taču nedomā, ka esi vainīga pie tā, ka viņa nezin kur aizskrējusi? Nokss viņu mierināja.
- Kāpēc tev šķiet, ka viņa aizlaidās? Ja nu viņu nolaupīja? Dana atbildēja un pacēla galvu.
- Kas tad šeit viņu būtu laupījis, ko? Un kādēļ? Nokss piegāja Danai klāt un nolika galvu viņai klēpī. Ko tādu viņa tev vispār pateica?
- Viņa teica, lai nevienam nesaku, bet tad viņa vēl nebija pazudusi.
- Varbūt tas noderetu viņas atrašanai? Pasaki vismaz
/
kaut ko…
- Nezinu. Šaubos vai tas būtu kaut kas noderīgs.
- Kā tu to vari zināt? Viņa taču ar tevi parunāja labi ja pāris minūšu! Jebkas var būt noderīgs.
- Dolona sacīja, viņai ir aizdomas, ka ari viņai varētu būt īpašas spējas un ka reiz to dēļ noticis nelaimes gadījums. Es tiešām nezinu, kā tas var palīdzēt šajā situācijā.
- Interesanti… Nokss noteica. Varbūt viņa pati aizbēga, jo baidījās, ka varētu notikt vēl kāds nelaimes gadījums?
- Es tiešām nezinu, Dana nopūtās, turpinot drūmi lūkoties grīdā. Es patiesi nezinu, kas būtu varējis ar
vinu notikt.
/
- Varbūt viņa drīz atgriezīsies. Ja viņa patiesi pati aizbēgusi. Vai arī viņu atradīs, ja būs noticis kas slikts, Nokss centās Danu mierināt.
Tomēr arī nākamajā dienā nekas nebija mainījies, visi runāja tikai par pazudušo meiteni. Kāds tika aizsūtīts uz Drūbļu ciemu, lai pārbaudītu, vai viņa nav manīta tur un vai kāds kaut ko nezina par notikušo.
Skapja, protams, arī nebija, un tas abus gaidītājus dzina izmisumā. Tiesa, nu viņi vairs netērēja laiku, sēžot istabā un gaidot, bet vairāk interesējās par Dolonas pazušanu. Kādā no gaiteņiem Dana noķēra Veco un izvaicāja par to, ko viņam bija teikusi Dolonas māte.
- Viņa teica, ka meitene jau vairākas dienas uzvedusies jocīgi. Visu laiku sēdējusi savā istabā un kaut ko rakstījusi dienasgrāmatā. Nekur nav gājusi, aizbildinājusies, ka jūtoties slikti, Vecais stāstīja. Aizvakar vakarā Levoita pēdējo reizi redzējusi meitu savā istabā guļam. No rīta viņas istabā nav bijis, bet trauksmi māte sacēlusi tikai ap dienas vidu, kad sapratusi, ka Dolonas vispār nekur nav. Istabā nav nekādu zīmju, kur viņa varētu būt pazudusi, drēbes un visas mantas vietā. Vienkārši izkūpējusi gaisā, Vecais ar nožēlu pabeidza.
- Vai jums ir kādi minējumi, kas ar viņu būtu varējis notikt? Dana vaicāja.
- Tiešām nezinu. Tika pārmeklēta plaša apkārtne pie izejas, bet arī tur viņas atstātas pēdas vai kaut kas cits netika manīts… viņš klāstīja, bet nepabeidza, jo viņus pārtrauca kāds argeklis, kas vērsās pie Vecā.
- Vai es varu ar jums parunāt par Violas kundzi? Argeklis likās visai noraizējies un uzstājīgs.
- Jā, protams. Lūdzu, atvainojiet, steidzamas darīšanas, Vecais atvainojās Danai un veicīgi aizgāja.
- Paldies par to pašu! Dana vēl piebilda un devās pie Noksa uz ēdnīcu, kur meitene bija viņu atstājusi.
- 0, ko ins fafeica? Nokss, pilnu muti piebāzis, vaicāja Danai, kad viņa bija atnākusi.