Danas uzmanību piesaistīja vecītim līdzīgie ļautiņi, kuru sarunas bija acīm redzami pārtrūkušas, Danai ieveļoties viņu pazemes mītnē. Meitene raudzījās uz aptuveni metru garajiem alas iemītniekiem, savukārt viņi ziņkārīgi pētīja svešinieci. Klusumu pārtrauca sačukstēšanās, seja atplauka smaidā, daži pat iesmējās. Vai viņus uzjautrināja neveiklais kritiens? Kaut arī smaidi drīzāk bija priecīgi, nevis nievājoši, tas viņas omu nemaz neuzlaboja.
- Kas šī ir par vietu? Dana jautāja vīriņam, kurš bija licis lēkt alā. Vīriņam bija īsi, sirmi mati, ko pirmīt nebija ievērojusi, apaļa seja, biezas uzacis un apaļš deguns. Šur tur uz vīriņa grumbainās sejas bija manāmas arī dažas vecas rētas, un tagad Dana saskatīja, ka "grābekļi" drīzāk līdzinās ļoti gariem pirkstiem ar ļoti gariem nagiem. Plati smaidot, viņš dzirkstošām acīm laipni lūkojās Danā, bet meitene uz viņu skatījās kā uz jukušu.
- Sveika, Dana! Emm… Kaut kā tā muļķīgi sanācis, tevi vienkārši atvilkuši… ēēē… Mani sauc par Prizmo.
Es esmu argeklis, to sakot, viņš pamāja ar grābeklīgajām rokām. Mēs visi esam argekļi, un tu atrodies Apakšzemē, konkrētāk — Uguns zemē… Jā, tā nu ir sanācis. Man prieks tevi redzēt. Daudz laika gan ir pagājis, viņš šķita krietni apmulsis, gluži kā meitene pati, un ne visai sakarīgais skaidrojums Danas izbrīnu tikai pavairoja. Šobrīd es tev noteikti nekādā veidā nepalīdzu, es zinu…
Dana neizturēja.
- Kā tu zini manu vārdu? Kas, pie velna, te notiek? Kur ir mani vecāki? Kur es esmu? Es gribu mājās… meitene apbēra argekli ar jautājumiem, bet viņu pārtrauca cita balss.
- Lūdzu, nomierinieties! Nav pamata kliegšanai. Atvainojiet, ka viss tik neveikli sanācis. Bijām jūs gaidījuši tikai rīt. Mēs neesam jums nekāds drauds, sāksim visu no sākuma. Lūdzu, jūtieties kā mājās! teica kāds par pārējiem daudz vecāks argeklis ar garu bārdu, kas sniedzās līdz kurpju zolēm. Viņam bija smailas ausis, bet viņš nelīdzinājās elfam, īpaši, ja par šīs teiksmainās cilts pārstāvja etalonu pieņem blondo smukulīti Legolasu no "Gredzenu pavēlnieka" filmām. Drīzāk viņš atgādināja meistaru Jodu no "Zvaigžņu kariem".
īsais vīrelis turpināja: Tikai, lūdzu, esiet mierīga! Viss ir kārtībā. Ar ko lai sāk? Jūs nonācāt šeit, jo Apakšzemei ir nepieciešama palīdzība un jūs esat vienīgā, kas to var sniegt. Tā nu ir sanācis, ka jūs tikāt te atvesta…
- Vispār jau atvilkta! Dana aizkaitināti izlaboja, novīpsnājot par vīreļa lūgumiem pēc miera un saticības. Pārējie argekļi turpināja vērot notiekošo un skatījās uz Danu ar tādu kā apbrīnu,iespējams, gan tikai tāpēc, ka viņa bija krietnu sprīdi par visiem garāka.
- Es ļoti lūdzu mūs atvainot, žļarkāliem nekad nav bijis manieru, ignorējot Danas neizpratnes pilno seju, bārdainais argeklis turpināja. Par vecākiem neuztraucieties, ar viņiem viss ir kārtībā, un visas formalitātes tiks nokārtotas. Tātad — jūs atrodaties pazemē, un šī vieta ir briesmās. Kā arī, iespējams, visa Augšzeme. Šo vietu sauc par Apakšzemi, tā sastāv no četrām zemēm: Uguns zemes, Dzīvības zemes, Ūdens zemes un Debesu zemes.
- Jā, es saprotu, četri elementi, bet kāpēc Dzīvības zeme? Dana ar interesi pavaicāja, jo, redzot, ka argekļi ir miermīlīgi, viņai nolēma, ka būtu daudzkārt lietderīgāk uztvert šo situāciju ar vēsu prātu.
- Tāpēc, ka dīvaini izklausītos Zemes zeme, viņš paskaidroja un tik sirsnīgi uzsmaidīja Danai, ka viņa neviļus atbildēja ar to pašu.
- Ak, nav te ko stāvēt, bārdainais argeklis pievērsās dīkajiem skatītājiem, mudinot tos izklīst. Jums visiem ir kas darāms — turpmāk jūs Danu redzēsit gana bieži.
- Iesim, parādīšu jūsu istabu! viņš teica meitenei.
Brīdi apdomājusies, Dana sekoja argeklim, kas devās
uz nelielām durtiņām, tikai sprīdi augstākām par pašu meiteni. Durvis čīkstot atvērās, un viņi iegāja nelielā istabiņā, kurā bija tikai šaura, saklāta gulta ar smalkiem kokgriezumiem, galdiņš un masīvs, melns koka skapis, kas atradās pa labi no durvīm. Šis skapis aizņēma teju vai pusi mazās telpas, un šķita, ka sega te ir vissvaigākais papildinājums, lai gan arī tā jau bija ar ielāpiem.
- Mums nebija iespējas pienācīgi apsveicināties. Mans vārds ir Vantelds, bet visi mani sauc vienkārši par Veco, viņš iepazīstināja ar sevi un pastiepa roku sveicienam. Dana brīdi nekustējās, lūkojoties uz ērmīgajiem nagiem, bet tomēr, pēc brīža atģidusies, atbildēja ar to pašu, lai gan visai nedroši, nezinot, vai vajadzētu kaut ko piebilst. Laikam jau nebija jēgas prasīt, kā sīkaliņš zina viņas vārdu, ja jau zināja gan par vecākiem, gan par tiem zaļajiem mošķiem, kā viņš tos nosauca? Žļarkāli?
- Nu ja. Apsēdieties, lūdzu, argeklis teica un norādīja uz gultu. Nešaubos, ka tālākais jums liksies bezgala neparasts un neticams, bet apkārt redzamais jums noteikti apliecinās, ka citādi nemaz nevar būt, — viss neparastais ir pilnīgi īsts. Senos laikos, kad Augšzemē, jums labāk pazīstamajā pasaulē, vēl neko nezināja par mūsu Apakšzemi, kur šobrīd atrodamies, valdīja četri dievi, bet pēc viņu gāšanas pie varas nāca tirāns, kas gan vēlāk tika sakauts. Pareģojumā teikts, ka viņš atgriezīsies un tam jānotiek visai drīz. Ir pareģots, ka viņu būs iespējams atkal apturēt, taču tam būs nepieciešami četri sargi, tie paši, kas jau reiz palīdzēja tikt ar viņu galā. Vēlāk Pareģojumam pievienoja vēl dažas rindas, kurās esat pieminēta jūs… vecais argcklis uz brīdi apklusa.
- Tas ir kā — es? Kāpēc tieši es? Dana ar lielu interesi klausījās večuka stāstā, lai arī cik dīvains un neticams tas šķita. Viņa ļoti vēlējās zināt, kāpēc tika izrauta no mašīnas un ievilkta pazemē.
- Tāpēc, ka jūs esat šeit dzimusi. Jūsu vecāki dzīvoja tc un laida jūs pasaulē, kad notika vienlaicīgs Zilās Saules un trīs Mēnešu aptumsums. To viņi darīja ar īpašu mērķi, un, cerams, jūs to sapratīsit, viņš pabeidza savu sakāmo. No jauna iestājās klusums, ko piepildīja tikai aiz durvīm sadzirdamas slāpētas balsis.
- Ēēē… Zilā Saule? Trīs Mēneši? Vai jūs to nopietni? Dana mēģināja aptvert dzirdēto, jo viņas izpratne par astronomiju noteikti bija galīgi citāda nekā Vanteldam. Danai atkal radās sajūta, ka viņa atrodas dīvainā sapnī, tikai reālā, sataustāmā un izjūtamā. Tomēr viss šķita tik īsts un, kā par pārsteigumu, jau redzēts. Redzēts un dzirdēts. Kaut vai nedaudz; vismaz Prizmo tāds likās.
- Došu jums laiku pārdomām. Rīt jums visu paskaidrosim, bet tagad — atpūtieties. Noteikti esat nogurusi. Ceļošana caur pasaulēm prasa daudz spēka, it īpaši, ja tas bijis pret jūsu pašas gribu. Bārdainais argeklis atkal pasmaidīja un devās prom. Dana palika sēžam ar atplestu muti.
Pēc brīža viņa piecēlās kājās un sāka visu rūpīgi apskatīt, cerībā uzzināt ko vairāk par šo pazemes pasauli. Smalkie kokgriezumi uz gultas kājgaļa izrādījās uzraksti svešā valodā, vismaz tā viņa nosprieda — nesaprotamie ķeburi atkārtojās un veidoja rindas kā tekstā. Tādi kā ķeksīši un svītriņas, līnijas un aplīši… Ja jau šī ir sveša zeme, kas atrodas visai tālu no Augšzemes, kā tas ir iespējams, ka viņa un argekļi runā vienā valodā? Jā, un kāpēc tie zvēri cits citam uzbruka? Un kas notika ar maniem vecākiem? Kā tas var būt, ka pēkšņi uzrodas tie zaļie kā-viņus-tur-sauca un vienkārši aizvelk uz sa-zin-kurieni! "Bet, ko tad tu būtu visu vasaru darījusi? Sēdējusi mājās un lasījusi grāmatas, nezinot, kur likties aiz garlaicības?" izaicinoši ierunājās Danas iekšējā balss, kas mudināja meiteni visu pieņemt par labu.