- Neko jaunu. Dolonas māte ievērojusi, ka meita pēdējās dienās uzvedusies jocīgi un nav runājusi ne ar vienu, Dana noziņoja. Tas arī viss.
- Tad nekā. Viņa ir vienkārši pazudusi.
- Tā gan… Dana nolieca galvu un apklusa.
Trīsdesmit otrajā šeit pavadītajā dienā Dana pamodās agri. Viņa mierīgi gulēja gultā, plati atvērtām acīm vērās griestos un apdomāja visu, kas bija pēdējā mēneša laikā noticis. Tā guļot un domājot, viņa pavadīja vēl aptuveni pusstundu, līdz beidzot pārlaida skatienu istabai. Viņa sastinga, ieraugot aizpildīto istabas stūri.
- Noks! Šķiet, mūsu sen pazudušais draugs beidzot ir atgriezies! viņa priecīgi iesaucās un izlēca no gultas.
- Ko? Kas? kofots, vēl joprojām pusaizmidzis, palūkojās Danas virzienā un arī ieraudzīja, par ko Dana ir tā satraukusies: melnais skapis visā savā godībā no jauna slējās viņu istabiņā.
- Rrrr! Nokss iesaucās. Es tevi gaidīju četras dienas! ČETRAS DIENAS! Un tu uzradies tikai tagad? -
Nokss mēģināja skapim iespert, bet šai mazsakarigajai darbībai sekoja kluss "auč", un Dana nolēma to nekomentēt.
- Prizmo noteikti priecāsies. Un Vecais arīdzan, Dana noteica un atvēra skapja durvis, lai pārbaudītu, vai tur iekšā viss ir tāpat kā parasti. Jā, virmojošā siena bija vietā, un tai cauri varēja samanīt pazīstamos sienas zīmējumus.
Dana saģērbās un izsteidzās meklēt Prizmo, jo tas bija lūdzis, lai meitene, pirms doties prom, viņam to paziņo.
Iebāzusi galvu ēdnīcā, Prizmo viņa nekur nemanīja, bet tobrīd šurp ar kādu argekli nāca Džims.
- Džim, nezini, kur Prizmo? Viņš taču nebūs jau savos kursos, ko?
- Cik man zināms, tad vēl ne — pārāk agrs. Varbūt viņš vēl guļ? Džims minēja un paraustīja plecus.
- Un kur viņš guļ? Dana nobrīnījās, ka ir te jau tik ilgi, bet nemaz nezina, kurā no telpām dzīvo Prizmo.
- Numurs piecdesmit viens, Džims noteica un devās tālāk uz ēdnīcu.
- Piecdesmit viens. Lai tā būtu, Nokss noteica un jau joza uz durvīm, kas veda uz argekļu guļamistabām.
- Divi, četri, seši, meitene pie sevis klusi skaitīja numurus uz durvīm. Nepagāja ilgs laiks, kad viņi sasniedza īstās durvis. Dana klusi pieklauvēja. Klusums. Dana pieklauvēja vēlreiz, uzstājīgāk, bet nekas nemainījās. Uz sekundi viņu pārņēma bažas — ja nu arī Prizmo ir pazudis. Dana nolēma iet iekšā bez uzaicinājuma.
Durvis klusi pavērās, atklājot skatu uz mājīgi iekārtotu viesistabu, kuras vidū bija mazs stikla galdiņš, tam apkārt vairāki pēc skata ērti klubkrēsli, bet visas sienas sedza grāmatu plaukti, kas bija līdz malām pilni ar visdažādāko literatūru, sākot ar plānām brošūrām, beidzot ar lieliem un bieziem sējumiem smalkos ādas vākos, kas lika plauktiem ieliekties no to smaguma.
- Nebūtu domājis, ka Prizmo ir tik kaismīgs lasītājs, Nokss klusiņām noteica, tuvāk aplūkojot plauktus.
Danā lielāku interesi raisīja bufete blakus vēl vienām durvīm, kas, viņasprāt, droši vien veda uz Prizmo guļamistabu. Bufete bija pilna ar visādām piemiņas lietām, kā arī daudzām kārtīgi ietvaros saliktām fotogrāfijām. Par to, vai Apakšzemē fotogrāfijas ir vai nav ierasta parādība, Dana šobrīd nedomāja, viņai vienkārši bija interesanti vērot, kas tajās attēlots. Vienā bija redzams pats Prizmo, tikai daudz jaunāks, vienu kāju uzlicis kaut kam, kas stipri līdzinājās automašīnas motoram, kamēr rokās viņš cieši turēja lielu āmuru. Citā viņš bija kopā ar baru argekļu, starp tiem Dana pazina Džimu un citu ēdnīcā biežāk redzētu argekļu sejas. Vēl citā bija redzama Viola ar Veco. Šajā fotogrāfijā ierasto Prizmo plato smaidu nomainīja kautrīga nedrošība.
Pie vienas no fotogrāfijām Dana pakavējās ilgāk. Tajā Prizmo bija redzams kopā ar viņas vecākiem. Abi šķita tik jauni. Viņa neatcerējās jebkad redzējusi savus vecākus tik, tik… jaunus! Protams, mājās bija viņu bērnības un skolas laiku bildes, bet šī bija citāda. Te bija arī citi attēli ar viņas vecākiem, taču Dana nolēma to visu sīkāk apskatīt citreiz.
Pētīdama fotogrāfijas, viņa bija gluži aizmirsusi, kāpēc vispār nākusi šurp, bet nu atkal atgriezās īstenībā. Dana piegāja pie otrajām durvīm un pieklauvēja. Atkal klusums. Meitene iesaucās:
- Prizmo? Tu tur esi?
- Kas? Dana? Kas atgadījies? otrpus durvīm atskanēja neskanīga un miegaina balss.
- Domāju, ka gribēsi zināt. Skapis ir atgriezies, Dana atbildēja.
- Tiešām? Bija jau pēdējais laiks. Būs jūs kārtīgi jāpavada, aiz durvīm skanēja Prizmo balss. Tūliņ pēc tam istabā sākās rosība. Lai vismaz, kamēr vēl neesat ielīduši tajā skapī, kaut kas ietu pareizi. Tā teikt, manis kontrolēti, Prizmo piebilda, kam sekoja neliels smiekliņš.
Apkārtējie, redzot trijotni satrauktu un iepriecinātu soļojam pa gaiteni, uzreiz nojauta, kas gaidāms. Kad viņi nonāca pie Danas istabiņas, Vecais jau bija tur un taustīja skapi.
- Biju jau aizmirsis, cik tas skaists, Vecais sacīja atnācējiem un, pārlaidis roku pār kokgriezumiem, iebāza galvu skapī palūkoties uz virmojošo virsmu.
- Es nu gan te neredzu neko īpaši skaistu. Un tas jocīgi ož, Nokss nomurmināja. Vienu brīdi Danai šķita, ka Vecais Noksa teikto saprot, jo viņš par šiem kofota vārdiem dīvaini nosmīkņāja, bet, tūliņ atguvis nopietnību, viņš atkal pievērsās skapja izpētei.
- Nu, ko. Laikam nav vērts jūs ilgāk aizkavēt. Jums ceļš uz kalnu ir pilnīgi brīvs.
Pēc pusstundas, kad brokastis bija paēstas, sakravātās somas stāvēja pie skapja durvīm un teju puse no visiem argekļiem vienlaicīgi mēģināja ielūkoties Danas istabiņā, viņa uzsauca Noksam:
- Nu? Laiks doties?
- Novēlu jums veiksmi! Prizmo, panācis uz priekšu, sacīja un cieši apskāva Danu.
- Nav jau tā, ka mēs nekad vairs neredzēsimies.
- Mazums, kas tur var notikt. Tas tomēr ir Pūķu kalns, argeklis vēl bažīgi piebilda, tad atlaida Danu. Arī Nokss dabūja savu tiesu, kad Prizmo viņu kārtīgi sabužināja un papliķēja viņam pa muguru.
- Uz tikšanos! Dana noteica un iekāpa skapī. Virmojošā spoguļvirsma bija tāda pati kā agrāk, arī ainava aiz tās nebija mainījusies. Abi iznira tai cauri, nonākot gaitenī.
No balkona puses nāca karsts vējiņš, atgādinot par tuvējo tuksnesi.
- Ilgi nekavēsimies. Dosimies uzreiz pie Hapitora, Nokss ieteica un, paspraucies meitenei garām, jau skrēja pa tukšo akmens gaiteni. Dana viņam sekoja.
Hapitoru atrast nebija grūti. Tiklīdz abi tuvojās tā miteklim un koks viņus ieraudzīja, atskanēja viņa saucieni:
- Hci! Jūs tomēr icradāties! Man liels prieks, tomēr man jāatvainojas, ka nepagatavoju ne kafiju, ne tēju — tas varētu būt visai sarežģīti, sekoja arī kārtējais joks un ierastie, dobjie smiekliņi.
- Sveiks, sveiks, bet tu jau zini, kāpēc mēs ieradāmies, Dana uzreiz ķērās pie lietas, lai tikai koks no jauna nesāktu iedziļināties savos piedzīvojumos un pieredzē.
- Protams, zinu. Cetata Sargātājs. Kā es varu jums palīdzēt?
- Mēs tikai gribējām noskaidrot, vai tu tiešām nezini, kur tieši mūsu meklētais Suzuluru akmens varētu būt? Dana vaicāja, cerot, ka Hapitors tomēr varēs viņiem izlīdzēt.
- Ļaujiet man tā kārtīgi padomāt. Varbūt būs kaut kas kaut kad dzirdēts… bērzs nobubināja un brīdi ieslīga pārdomās.
Kamēr Hapitors domāja, Danai ik pa laikam šķita, ka
viņa dzird aizdomīgas skaņas gaiteņos sev aiz muguras.
Tas viņu uztrauca visvairāk, proti, ja nu pēkšņi uzrodas