zolofīti vai kādas citas neradības? Ko tad vini iesāks?
t
Pagaidām viss bija gājis tik labi un viegli, tāpēc Dana cerēja, ka tā tas būs līdz pat šīs misijas beigām.
- Cik nu atceros, tad ne akmens, ne pats Sargātājs nav šajā stāvā, bērzs ierunājās. Šaubos, vai arī augstāk. Visdrīzāk kādā no zemākajām ejām.
- No tā es jau baidījos, Dana nopūtās un apsēdās. Mums jādodas pie visiem tiem pūķiem, riskējot ar savu pēcpusi. Nav labi…
- Labi nav, piekrītu. Ja tikai mēs zinātu, kur tieši meklēt, tad varētu visu paveikt ātrāk, Nokss piekrita un nosēdās Danai blakus.
- Hmm… Pagaidiet mirklīti! Hapitors pēkšņi skaļi iesaucās. Dana pacēla acis pret koku. Arī Nokss saausījās.
- Kas? viņi abi reizē ievaicājās.
Tā vietā, lai uzreiz atbildētu, Hapitors sāka kaut ko pie sevis dungot, līdz beidzot nodziedāja arī dažus vārdus skaļi:
- Pie Dieva kājām meklē, nemet acis peklē… Jā, es zinu, kur ir Suzuluru akmens! Hapitors beidzot iesaucās, nu jau pēc skata daudz priecīgāks. Bet protams. Kā var kaut ko tādu aizmirst?
- Kāds šai tautasdziesmai sakars ar Sargātāju? Nokss vaicāja.
- Tautasdziesmai? Dana palūkojās uz kofotu.
- Kā tad. Ir tāds pantiņš. Tas stāsta par ceļinieku, kas ceļoja pa Uguns zemi un meklēja dārgumus. Šis dzejolis ir kā norādījumi, lai tos atrastu, Nokss paskaidroja, bet Hapitors sāka deklamēt:
"Pirmā dienā iekāp grotā Zem debesu smailēm, Starp vēju ailēm. Otrā dienā skaties stiklā, Kur zivis griežas dejā, Ielūkojies dzelmei sejā. Trešā dienā neskrien sienā, Bet gan Sirdi meklē Tur, kur vilki gaudo reizē. Ceturtā dienā, dienā tik vienā, Nemet acis peklē, Pie Dieva kājām meklē."
- Jā, tas gan man daudz ko izskaidro, Dana nopūzdamās teica. Kā tas var būt, ka te visi pantiņi, itin viss ir tikai mīklās?
- Tā jau tas arī ir. Mums viss ir mīklās, jo dzejnieki un rakstnieki vēlas, lai stāstā iedziļinātos ari pēc tā izlasīšanas. Tā tāda mode, Hapitors paskaidroja. Kopā šai tautasdziesmai ir desmit pantiņi, bet domāju, ka jums svarīgi būs tikai šie četri.
- Un ko tad tu tādu atcerējies? Kādā veidā tas var būt mums svarīgi? Dana vaicāja.
Lai nu kas, bet mīklas nebija viņas stiprā puse.
- Tāpēc uzraksts uz Lielā purva Suzuluru akmens man likās dzirdēts. Abos kopīgs ir viens teikums. Sirdi meklē… Nokss skaidroja.
- Meža sirdi meklē. Jā, to es atceros. Tu domā, ka sirds visos dzejoļos nozīmē vienu un to pašu? Dana vaicādama palūkojās uz Noksu.
- Varētu tā būt, Noksa vietā atbildēja Hapitors.
- Bet tik un tā man nav skaidrs, kā tas mums var palīdzēt, meitene turpināja.
- Tās rindas par Dieva kājām un pekli… Es sapratu, kur ir Suzuluru akmens.
- Un tas būtu?
- Cetata bijušajā guļamistabā, Hapitors beidzot atbildēja.
- To nu gan es negaidīju, Nokss nosmēja.
- Jā. Ja es pareizi atceros, tad viņš to akmeni izmantoja kā gultas kājgali. Tas arī nozīmē "Pie Dieva kājām".
- Tas nu gan bijis tipiņš! Nokss noņurdēja un sāka apošņāt somu, ko Dana bija nolikusi sev blakus.
- Pagaidi! Kā tas var būt? Vai tad Sargātājus neiemidzināja un to akmeni neizveidoja krietnu laiku jau pēc Cetata nāves? Dana ievaicājās, lūkojoties uz Hapitoru.
- Vispār viņai taisnība, arī kofots piekrita Danas teiktajam.
- Klausieties! Pirms daudziem gadiem tas bija vienkārši viens liels akmens, bet, Sargātājiem ejot gulēt, to sadalīja četrās daļās un iekala tur vēstījumu. Viens palika savā vietā, kur jau sazin cik ilgu laiku bija stāvējis, bet pārējie tika izvadāti pa Uguns zemi, katrs savam elementam. Un turpat nonāca arī paši Sargātāji, Hapitors ņēmās skaidrot.
- Nu, tas jau izklausās ticamāk. Un kur gan atrodas Cetata guļamistaba? Dana vaicāja.
- Šis ir sestais stāvs. Viena Cetata guļamistaba bija pašā virsotnē — devītajā stāvā, bet otra laikam bija trešajā. Sargātājs pats droši vien meklējams kaut kur apakšējā stāva labirintos. Puķi tur tik daudz neklaiņo, jo tur ir ļoti auksts. Viņiem tas nepatīk, jo pūķu kuņģis…
- Tas tiešām būtu jauki — te palikt un klausīties lekciju par pūķu anatomiju no tāda speciālista, bet, jo ātrāk tiksim ar šo visu galā, jo labāk. Tiešām, liels paldies, ka izpalīdzēji, citādi mēs te klaiņotu nedēļām ilgi! Dana pārtrauca Hapitora runas plūdus un gatavojās uz iešanu prom.
- Cik žēl, ka jūs jau atvadāties. Es biju sadomājis tik daudz jaunu joku. Nu, tad līdz vēlākam… koks bēdīgi novilka.
- Jā, uz redzīti! abi atsaucās sveicienam, tad pagriezās un devās prom.
Uguns starp akmeņiem
.
Ka tev šķiet, uz kuru pusi mums būtu jāiet, lai nokļūtu zemāk, trešajā stāvā? Dana apsēdās uz Cetata akmens baseiniņa malas un lūkojās uz sešām ejām sev apkārt. Viņi jau atkal bija nonākuši "sešu zaru saejā", kā to bija nodēvējis Hapitors.
- Ar īpaši lielu un pareizu intuīciju es nekad neesmu izcēlies. Man labāk padodas "tad jau redzēs" variants, Nokss noteica.
- Varbūt tu vari kaut ko saost?
- Var jau mēģināt. Nokss izslēja purnu un sāka ošņāties. Pēc tam viņš vēl piegāja pie katras no ejām un ostīja stūrus.
Kamēr Nokss turpināja savu nodarbi, Dana pēkšņi sajuta kaut ko jocīgu. Viņas Medaljons. Vai viņai tikai šķita, vai arī tas patiešām bija kļuvis nedaudz siltāks? Interesanti, vai tādā veidā šī burvju mantiņa mēģina pievērst sev saimnieces uzmanību?
Meitene izvilka rotaslietu no krekliņa apakšas un nolika uz plaukstas.
- Kas tev tur ir? Nokss, beidzis ošņāties, piegāja Danai tuvāk, lai arī redzētu, uz ko viņa tā lūkojās.
- Es… īsti nezinu, bet Medaljons, tas… Dana nemaz nezināja, kā to noformulēt. Tas it kā sakarst.
- Vai tā ir bijis arī agrāk?
- Nē, bet gan Viola, gan Prizmo teica, ka tai mantiņai ir daudz nozīmju — ne tikai kā atslēgai, bet arī kā kompasam un vēl nezin kam. Tiesa, viņi arī teica, ka tas viss jānoskaidro man pašai. Varbūt tas ir tas? Varbūt šī ir viena no tā mistiskajām funkcijām? Medaljona komunikācijas veids?
- Komunikācija — kas par smalku vārdu! Nokss nopurpināja. Tikai — kā tas norāda kursu, ja jau ir kompass? viņš piebilda jau skaļāk.
- Tūlīt pārbaudīsim. Dana piecēlās kājās, iekāpa baseiniņa vidū tā, lai katra eja no viņas atrastos vienādā attālumā, un sāka lēni griezties uz riņķi.
Sākumā nekas nenotika, bet tad pēkšņi viens no zeltītajiem trijstūriem, kas veidoja Medaljona actiņu, atvērās un norādīja uz kādu no ejām, pret kuru Dana šobrīd bija pagriezusies.
- Domā, tas ir īstais ceļš, lai nokļūtu pie akmens? Dana vaicāja Noksam un parādīja Medaljonu.
- Ir tikai viens veids, kā to pārbaudīt, Nokss visai satraukti iesaucās. Un es iesaku to darīt pēc iespējas ātrāk.
- Kas noticis? meitene bažīgi vaicāja pēc Noksa satraukuma iemesla; novērsusies no Medaljona, viņa ar šausmām to ieraudzīja — vienā no ejām, kur valdīja piķa melna tumsa, gailēja divas koši sarkanas acis.
- Zolofīts… Nokss bailēs nočukstēja, bet no vietas neizkustējās.
- Nu tik sāksies! Skrienam! Dana iekliedzās, ar vienu roku paķēra somu, ar otru parāva Noksu aiz skausta un metās uz Medaljona norādīto eju, aiz sevis saceļot putekļu virpuli. Viņiem aiz muguras atskanēja skaļš nejaukā radījuma rēciens.