Nokss aizjoņoja Danai pa priekšu, jo meitene ik pa brīdim skatījās atpakaļ. Tā viņa ieraudzīja, ka pūķis iemetas gaitenī viņiem pakaļ un seko, paceļoties spārnos. Abas sarkanās acis kā starmeši meta sarkanu gaismu uz abiem bēgļiem.
- Mēs… nevarēsim tā… skriet mūžīgi. Viņi tik ātri vis… nenogurst. Un arīdzan neapstājas, Nokss elsoja, vēl joprojām pilnā gaitā bēgot.
- Tiešām? Tas mani nepārsteidz, Dana noteica. Klaigāšanai spēka vairs nebija.
Gaitenis, šķita, nekad nebeigsies. Un arī nekādu sānu eju Dana tajā nemanīja.
"Un vispār, kāda jēga bēgt? Tas taču ir tikai viens mazs pūķītis!" Dana, pēkšņi sadusmojusies, nodomāja un pati nemaz nepamanīja, ka ir jau apstājusies un pagriezusies pret zolofītu.
Nokss, vairs nedzirdot aiz sevis Danas soļus, arī apstājās un palūkojās atpakaļ.
- Trakā, ko tu dari? viņš iesaucās.
- Tas ir tikai mazs pūķītis! Dana klusi pie sevis atkārtoja un mēģināja somas sānu kabatā sataustīt nazi gadījumam, ja zolofīts tiešām uzbruktu.
Arī zolofīts apstājās — viņš nolaidās zemē un izbrīnīts sāka pētīt cilvēku savā priekšā. Laikam nebija pieradis pie šādas situācijas, kad bēgļi vairs nebēg.
Tā viņi pavadīja brīdi, viens uz otru lūkojoties, līdz arī zolofīts izdarīja ko tādu, ko Dana nebija gaidījusi. Tumšo gaiteni piepildīja karsta un spilgta liesmu mēle, kas triecās tieši viņai virsū. Par laimi, Nokss pēdējā brīdī paspēja meiteni nogāzt no kājām. Uguns rēkdama pārbrāzās tieši pāri abu galvām, apsvilinot matus.
- Tu esi galīgi aptrakusi? Nāc, tinamies no šejienes! kofots viņai uzkliedza, ar otru aci uzmanīgi vērojot pūķi. Bet, lai kā viņš censtos meiteni uzsliet kājās un vilkt tālāk pa gaiteni, Dana neļāvās. Tikmēr zolofīts gatavojās nākamajam spļāvienam.
Gaiteni no jauna izgaismoja karsta uguns šalts. Piepeši Dana tai pretī pastiepa roku. Viss notika vienā acumirklī, viņa pati ar prātu nemaz neapjauta, ko īsti dara. Zolofīta izgrūstās liesmas teju jau skāra meitenes roku, bet pēdējā brīdī tās paklausīja Danas plaukstas kustībai un mainīja virzienu; nu liesmu vērpete triecās atpakaļ pie paša pūtēja. No zolofīta rīkles izlauzās gan šausmu, gan pārsteiguma gārdziens.
Kad liesmas apdzisa un dūmi izklīda, Nokss ieraudzīja, ka mazais, nejaukais pūķltis, pamucis vairākus metrus atpakaļ, tup, aizsedzis savu galvu ar ādas spārniem. Bet Danu pārņēma ierastais nogurums, viņa noslīga uz ceļiem un skaļi elsoja.
- Tagad gan vajadzētu pazust, viņa pēc brīža gurdeni noteica, smagi pietrausās kājās un sāka soļot pa gaiteni uz priekšu.
- Kas notika? Nokss pārsteigti nočukstēja viņai aiz muguras.
- Labāk neprasi.
Zolofīts viņiem aiz muguras atkal ierēcās, bet diezgan nepārliecinoši un pakaļdzīšanos neturpināja. Laikam saprata, ka nebūs vis tik viegli, kā viņam sākumā bija šķitis.
Nokss ar Danu turpināja virzīties uz priekšu, lai gan meitenei ik pa brīdim bija jāatpūšas. Kad zolofīts bija palicis tālu aizmugurē, abi apstājās uz ilgāku laiku.
- Nē, patiesi, kas notika? Tu tā vienkārši… kaut kas traks! izklausījās, ka Nokss nezina, ko teikt. Es nebiju domājis, ka tavas spējas izpaužas arī šādi.
- Ja godīgi, tad man pašai nebija ne mazākās nojausmas par kaut ko tādu.
- Kas vispār tevi mudināja šādi rīkoties? Tu taču varēji sadegt! Paliktu pavisam neliela pelnu čupiņa, un viss.
- Tu jau sāc izklausīties pēc Prizmo.
- Nekā nebija! Ja šeit būtu bijis Prizmo, viņš jau sen būtu nolicies ar infarktu. Kā tu zināji, ka tā jādara un ka tas izdosies?
- Tur jau tā lieta, ka es neko nezināju. Es sapratu, ka bēgt nav jēgas un ka vispār tas nav pareizi. Un tad pēkšņi vienkārši darīju… apstādināju tās liesmas. Viņa, vēl joprojām noguruma mocīta, sēdēja, pret gaiteņa sienu atspiedusies, un truli lūkojās uz grīdu. Kopš esmu šeit, ar mani sāk notikt visādi brīnumi.
- Kā tu to vispār izdarīji? Nokss vaicāja.
Dana neatbildēja. Kādu brīdi viņa lūkojās tukšumā, cerot, ka atbilde uzradīsies pati.
- Kad Vecais man stāstīja, ka man esot spējas, meitene iesāka, viņš minēja teleportēšanos, spēju runāt ar dzīvniekiem, tos savādos sapņus un… vēl viņš pieminēja telekinēzi.
- A… Nokss tikai noteica. Ar katru mirkli tu mani izbrīni arvien vairāk.
- Jā. Arī man tas ir liels brīnums, viņa noteica. Vai šis gaitenis kādreiz vispār beigsies? Dana mēģināja mainīt sarunas tēmu.
- Nezinu. Tā ka būs vien jāiet uz priekšu.
Tā viņi arī darīja. Sakopojuši spēkus un piecēlušies kājās, viņi turpināja iet, līdz gaitenis abus ceļiniekus beidzot noveda apaļā telpā ar vitrāžu griestiem, kur bija attēlots bruņinieks, ko ieskauj pūķi un citas radības. Caur stiklu varēja redzēt sarkanmclnos mākoņus, kas ierasti sedza visu Fortūnijas Uguns zemi. Tālāk ceļš atkal sazarojās — šoreiz trijos virzienos.
- Vai Medaljons rāda arī, kur tālāk iesim? Nokss ievaicājās.
Bet Dana viņā neklausījās. Viņa lūkojās uz satriecoši skaisto vitrāžu un domāja par to, kas notika starp viņu un zolofītu. "Patiešām! Kas man liek pēkšņi darīt kaut ko tādu? Kas pasaka priekšā vajadzīgās zināšanas?" Dana prātoja. Brīžiem meitenei pat šķita, ka viņai blakus atrodas vēl kāds. Kaut kas neredzams. Vai ka viņas ķermenis vairs nepiederētu tikai viņai vien. Taču tas jau bija pārāk biedējoši, lai par ko tādu vispār domātu un spriestu.
- Dana? Nokss atkartoja, un beidzot viņam izdevās novērst meitenes uzmanību no vitrāžas.
- Ko?
- Noskaidro, kur tālāk jādodas, jo, piemēram, man nav ne jausmas, Nokss viņai atgādināja.
- Ak jā, Dana palūkojās uz Medaljonu, ko pirmīt bija cieši sažņaugusi plaukstā. Tas, tāpat kā iepriekšējo reizi, norādīja uz vienu no ejām.
- Laikam šeit, Dana ar pirkstu parādīja uz vidējo eju un pirmā devās uz to pusi. Šis gaitenis bija tikpat tumšs un tukšs kā iepriekšējais.
- Pagaidi, Dana! Mums taču ir lukturītis! Nokss iesaucās. Danai atlika tikai ar plaukstu iesist sev pa pieri:
- Ak! Kā es varēju par to aizmirst!
- Vismaz tagad vairs nebūsim tumsā, Nokss jau priecīgāk sacīja.
Iešana gaismā uzreiz bija raitāka, un drīz viņi ieraudzīja kāpnes, kas veda uz leju.
- Tiktāl mēs gājām pareizi; diez, kas mūs sagaida turpmāk, Dana noteica un devās uz kāpnēm.
Kāpņu galā ceļinieki ieraudzīja divas durvju ailes, kas vērās viena otrai pretī. No vienas nāca raustīga gaismiņa kā no sveces vējā.
Nokss uzmanīgi palūkojās apgaismotajā telpā, bet Dana piegāja pie otrām durvīm. Lukturīša gaismā viņa ieraudzīja askētisku istabas iekārtu un vidū lielu akmens galdu, nokrautu ar pergamenta ruļļiem un vecu papīru kaudzēm.
- Un man šķita, ka Prizmo istabā ir daudz grāmatu, Dana izdzirdēja Noksu sev aiz muguras izsaucamies. Viņa apgriezās un ielūkojās ari telpā, pa kuru klaiņoja kofots.
Lai ari to apgaismoja daudzas sveces garos dzelzs svečturos, nevienas dzīvas būtnes tur nebija. Visas virsmas sedza bieza putekļu kārta, un visur karājās milzu zirnekļu tīkli. Dana ar netīksmi palūkojās uz kādreiz droši vien ērtajiem atzveltnes krēsliem, kas bija vienīgās mēbeles šajā telpā, ja neskaita grāmatu skapjus visapkārt, kas slējās no grīdas līdz griestiem.
- Izskatās, ka grāmatu lasīšana te ir varen populāra nodarbošanās, Dana teica. Laikam būs jāpārceļas uz šejieni!