Uzmanīgāk apskatījusi telpu, Dana kādā stūrī ieraudzīja apaļu galdiņu, kura akmens virsmu klāja interesants zīmējums — tā virsma bija sadalīta četrās daļās un izskatījās pēc kartes. Tikai, rūpīgāk ieskatījusies, Dana saprata, ka tur attēlota visa Apakšzeme.
Ceturtdaļu aizņēma jau pietiekami labi izpētītā Uguns zeme. Debesu zeme likās sastāvam tikai no kalniem, bet pa vidu tai tecēja milzu upe ar vairākiem ūdenskritumiem. Pāri upei stiepās liela akmens arka.
Ūdens zemē pārsvarā, protams, bija ūdens — zemiene, prāva jūra pa vidu, kurā vēl ietek milzu upe ar daudzām pietekām.
Dzīvības zeme bija sadalīta četrās nevienādās daļās, kas katra sevī ietvēra atšķirīgu klimata joslu. Vienā apgabalā bija attēloti ledus kalni, citā — priežu meži, tiem pretī tuksnesis un kalni, bet pa vidu — džungļi. Šīs joslas citu no citas atdalīja kaut kas līdzīgs ar zāli aizaugušām aizām.
- Smalki, vai ne? Fortūnija noteikti var lepoties ar dabas veltēm, Nokss pienācis arī nopētīja krāšņo galda virsmu.
- Jā, tā izskatās, Dana piekrita, vēl joprojām lūkodamās uz karti. Viņa noslaucīja putekļus no Pūķu kalna attēla. Tu esi kādreiz bijis citā zemē? viņa jautāja Noksam.
- Vienreiz. Tas tā netīšām sanāca. Piesitos drūblu baram, kas devās uz Debesu zemi. Kopš tās reizes šejienes kalni man liekas tik mazini.
- Bet kā var nokļūt citās zemēs? Vienkārši ejot taču nevar, tur ir maģiskā siena.
- Tāpat kā uz Augšzemi, tas ir, ar ūdens palīdzību; mūsu gadījumā — ar Žļarkālu upīti. Vēl runā, ka Baltajā tuksnesī caur Cerību aku varot nokļūt citās Fortūnijas zemēs, un tad neviens neko nevar uzzināt par tavu ceļošanu.
- Vai tas ir tā vērts — kulties cauri svelmainam tuksnesim, lai tikai neviens neuzzinātu, ka tu vairs neesi Uguns zemē? Nu, izņemot kaut kādus likumpārkāpējus.
- Tas gan… Varbūt iesim tālāk? Nokss jautāja un devās atpakaļ uz durvīm. Dana viņam sekoja.
- Varētu domāt, ka, izņemot tukšus gaiteņus, te nekā cita nav. Nekā tāda kā, piemēram, Cetata guļamistaba, Dana sūdzējās, kad viņi atkal soļoja pa kārtējo vienmuļo gaiteni.
- Kuš! Nokss pēkšņi nočukstēja un apstājies sāka ausīties.
-Kas…?
- Nezinu, bet man šķiet, ka… Nokss iesāka, bet nepaspēja pabeigt, jo piepeši viņiem aiz muguras tumsā, kur lukturīša gaisma vairs nesniedzās, pavīdēja divas sarkanas acis.
- Viņš ir tikai viens, tas vēl nav tik traki, Dana nopūtās, bet tad līdzās pirmajam acu pārim parādījās vēl vairāki. Un es domāju, ka ļaunāk vairs nevar būt! Labāk vajadzēja turēt muti.
- Labāk neatpaliec! Nokss ieteica un uzsāka kārtējo bēgšanas mēģinājumu.
Lukturīša gaismas loks lēkāja līdzi Danas ne pārāk sportiskajam skriešanas stilam. Tajā ik pa brīdim pavīdēja kofota pakaļkājas, kas veicīgi uzreiz arī pazuda.
Pēc brīža priekšā parādījās bāla gaisma — tur bija kārtējā apaļā telpa ar eju sazarojumu, šoreiz pa labi un pa kreisi.
- Uz kuru pusi? Nokss apstājās.
- Tūliņ, Dana izņēma no otras kabatas Medaljonu, ko pēc iepriekšējās bēgšanas tur bija ielikusi. Taču tikmēr viņus jau bija panācis zolofīts, kam purns bija apdedzis sarkans, un kopā ar to vēl trīs tādi paši. Bet ari tas vēl nebija viss. Dana sajuta, kā tālumā nodreb zeme, turklāt drebēšana kļuva arvien spēcīgāka un tuvāka. Zolofīti veicīgi pamuka malā, piespiežoties pie sienām un paverot ceļu kaut kam daudz iespaidīgākam.
Meitene atcerējās par Medaljonu un redzēja, ka tas norāda uz eju pa kreisi.
- Pa kreisi, mums jādodas uz to eju, Dana nočukstēja, ar šausmām lūkojoties uz jaunajām briesmām, kas iznira no tumsas. Šis bija nesalīdzināmi lielāks un pēc skata arīdzan baisāks pūķis. Tas bija ap trīs metrus augsts un tik tikko ietilpa gaitenī. Kājas tam bija paīsas, turpretī nagi — gari. Tam nebija spārnu, bet muguru klāja dzeloņveidīgi izaugumi. Mute bija pilna ar asiem zobiem, nemaz nerunājot par iespēju spļaut liesmas.
- Nu ir vakars, Nokss nočukstēja, atkāpjoties kreisās ejas virzienā. Dana darīja tāpat.
- Cilvēks un kofots. Cik interesanti! pūķis, ko Dana pēc savas grāmatas pazina kā sagaru, izsmējīgi noteica.
- Ak Dievs, tikai nevajag mūs ēst… Dana nopīkstēja, lai arī kā mēģināja neizrādīt bailes.
- Ēst? Es tādu draņķību neēdu. Un vispār — man ir diēta. Bet tas, ka jūs te skraidāt apkārt, gan nav labi, viņš dobji noducināja. Kā jūs uzdrošināties ielauzties Dieva miteklī? viņa balss jau dārdēja kā pērkons lietainā vasaras naktī. Bez kāda brīdinājuma viņš piepeši izpūta liesmu strūklu. Dana pat nepaspēja noliekties, lai no liesmas izvairītos, bet, par laimi, pūķis nebija precīzi notēmējis un liesmas tikai apsvilināja viņai matu galus.
Atri kāpdamās atpakaļ, Dana aizķērās aiz nelīdzenas akmens plāksnes malas un nogāzās zemē, bet tieši tas viņu paglāba no nākamās liesmu mēles, kas šoreiz būtu bijusi precīzāka. Sagars ierēcās un dusmās trieca kājas pret zemi, liekot akmens sienām iedrebēties. Griestos parādījās plaisa.
- Dana, ātri, bēgam! viņa aiz muguras izdzirdēja Noksa balsi, bet piecelties nespēja. Saniknotais pūķis vēlreiz spēra ar kāju, un plaisa griestos kļuva vēl lielāka.
- Nē, tu muļķi! Apstājies! Dana iekliedzās, bet sagars turpināja trakot un, sperdams zemi, nu jau bija pienācis vairs tikai pāris metru attālumā no sēdošās meitenes.
Tikmēr plaisa griestos pletās arvien platāka un sāka žuburoties virs Danas galvas kā zibens šautras. Vienā brīdī griesti neizturēja un sāka brukt. Dana, tāpat tupus rāpus, metās prom kādā no ejām.
Sagars, joprojām neapjautis, kādās briesmās pats nonācis, pēdējā brīdī ar nagu galiem saķēra meiteni aiz jakas un vilka atpakaļ. Danai sejā iecirtās viņa karstā, pēc deguma smirdošā elpa, bet jau nākamajā brīdī pār viņiem nogāzās griestu velve, piespiežot milzīgo pūķi pie zemes un liekot viņam ierēkties aiz sāpēm.
Pūķis sāka izmisīgi raustīties, lai dabūtu savu rumpi laukā no gruvešu kalna, un tā nejauši izglāba Danu — sagrābtā meitene aizlidoja pa gaisu un nokrita labu gabalu no bīstamās vietas, kamēr pār pūķi turpināja birt akmeņi un apmetuma gabali.
Dana krītot pamatīgi sasitās un nespēja uzreiz piecelties, lai glābtos. Kamēr viņa apdullusi tur sēdēja, prāvs akmens, atlēcis no gruvešu kaudzes līdzās, ķēra meitenes galvu. Dana saļima un vairs neko ne juta, ne dzirdēja…
saturs
Pikniks……………………………….
Prizmo……………………………….
Pareģoiums………………………
Medaljons………………………..
Grāmata……………………………
Kofots……………………………….
Mežu loks………………………….
Negaidīts pārsteigums .
Aiz koka durvīm……………..
Nakts pastaiga………………..
Hapitors……………………………
Dziļāk kalnā…………………….
Uguns starp akmeņiem.
Turpinājums
"Apakšzemes leģendu" 2. grāmatā
"Dana un Otrā pasaule"