Выбрать главу

Viņu tirdīja lērums jautājumu, bet viņa mēģināja iztikt ar to, kas viņai šobrīd jau bija pateikts. Tātad: Apakšzeme, Pareģojums par viņu, jā, kā tad, — viņa iz­smējīgi nosprieda, — četras zemes… Tas viss izklausās nereāli, bet savā veidā… ticami. Tālāk Dana vairs ne­gribēja domāt, jautājumu bija pārāk daudz, un argeklis teica, ka atbildes būšot rīt, tātad vajadzēja būt pacietīgai un cerēt, ka viss turpināsies mierīgi.

Šajā brīdī kā melnais lietus mākonis piknika laikā Danai uznāca miegs, un viņa, pat nepaspējusi noģērbties, iekrita gultā. Varbūt tā arī bija labāk — vienkārši pagu­lēt, kamēr kāds atnāks, visu paskaidros, un viņa sapra­tīs, ko iesākt tālāk.

Pareģojums

MaMMU? Dana sāka grozīties pa gultu. Tad uztrūkās sēdus un paskatījās apkārt.

Ak jā, pareizi… atskārtusi, ka joprojām atrodas istabiņā ar lielo, melno skapi, viņa atkal atlaidās guļus. Tomēr nekāda gulēšana nesanāca — aiz durvīm skanēja sarunas un čalas, turklāt sāka kurkstēt vēders. Kāpēc tad, kad varētu ilgāk pagulēt, saldo miegu vienmēr kaut kas izjauc?!

Brītiņu pagrozījusies gultā, Dana nosprieda, ka jāceļas vien augšā. Gribējās ātrāk kaut ko uzzināt. Klizmo, vai kā viņu tur sauca, teica, ka paskaidros, kas te notiek. Jā, paskaidrošana ir laba lieta.

Tā nu meitene izlīda no gultas un, piegājusi pie durvīm, nedaudz tās pavēra, lai neviena nemanīta paraudzītos, kas aiz tām notiek. Dzīvi sarunādamies, gar durvīm gāja argekļi. Argeklcs pārsvarā bija ar gariem, taisniem matiem, gan melniem, rudiem un blondiem, gan arī citās, neparastākās krāsās, piemēram, tumši violetiem. Grābekļiem līdzīgie nagi viņām bija krietni īsāki nekā vīriešiem. Dana atcerējās televīzijā redzēto sievieti, kura bija izaudzējusi visgarākos nagus pasaulē; toreiz viņa bija brīnījusies, kā ar tādiem var sadzī­vot un vai tie nemaz netraucē? Uz argekļiem skatoties, neradās iespaids, ka garie pirksti kādam radītu neērtības.

Lēni un piesardzīgi atvērusi durvis, Dana klusi pievienojās gājējiem un ieraudzīja, ka visi dodas uz ēdnīcu, no kuras plūda patīkama smarža. Pazemes ala bija gaiša, kaut gan nekur nemanīja ne lukturus, ne sve­ces, kur nu vēl elektriskās spuldzes. Tas pats arī ēdnīcā — gaišs kā dienā bez kādiem logiem un lampām. Ēdnīcas vidū stāvēja lieli koka galdi, pilni ar dažnedažādiem ne­redzētiem ēdieniem — ziliem, pelēkiem, ar aizdomīgiem, sarkaniem punktiņiem, turklāt dažos traukos kaut kas ņudzēja, trīcēja un ļumēja!

-   Iesaku salātiņus ar kerepiķiem, Danai blakus pēk­šņi atskanēja Prizmo balss. Viņš, laipni smaidīdams, aicināja meiteni apsēsties. Labrīt! Kā gulēji?

-    J-jā. Labrīt! Gulēju… labi. Ar ko ir tie salāti?

-     Ar kerepiķiem. Tie ir tādi skābi auglīši, kas labi garšo ar majonēzi.

-    A! Nu, tad lai iet ar tiem kerepiķiem! Dana ap­sēdās un pārsteigumā noelsās — tieši viņai blakus lielā stikla bļodā bija ķīselis, kurā peldēja kaut kas līdzīgs melnām skudrām!

-    Lūdzu! Kad paēdīsim, uziesim augšā pie koka. Es tev sīki un smalki visu izstāstīšu.

Prizmo pasniedza viņai salātus. Tie bija gan skābi, gan sāļi, bet pēc kumosa norīšanas šķita, ka apēsts kaut kas ļoti silts. Lai gan izjūtas bija visai neparastas, tie tomēr bija diezgan garšīgi.

Kad brokastis bija paēstas, viņi piecēlās no galda un devās uz vietu, kur vakar bija šļūkuši lejā. Prizmo atvēra kādas sānu durtiņas, atklājot skatienam šauras akmens kāpnes. Pa tām viņi uzkāpa virspusē, kur Prizmo no kabatas izvilka aploksni. Sagaidījis, kad Dana bija bei­gusi vērot veco koku un apkārtni un pilnībā bija pievēr­susies argeklim, viņš sāka stāstīt.

-     Tātad, kā jau tu vakar dzirdēji, te senos laikos Apakšzemi radīja četri dievi, kas bija cēlušies no Uguns, Debesīm, Ūdens un Zemes. Katrs no viņiem pārvaldīja savu Apakšzemes daļu. Toreiz te vēl neviens nezināja par tādu Augšzemi. Kā jau parasti, katrs vēlējās sev lielāku daļu un varu, un tāpēc dievu starpā bieži radās nesaskaņas. Līdz dievi uzzināja, ka pastāv vēl tāda Augš­zeme. Tur, augšā!

Viņš pacēla pirkstu pret mākoņiem, liekot saprast, ka aiz dīvainajām sarkanmelnajām debesīm atrodas viņai tik pierastā pasaule ar zaļu zāli, sauli dienā un mēnesi naktī.

Katrs no dieviem gribēja nokļūt tur pirmais un valdīt pār jaunatklāto zemi. Tika slēgtas derības — uzvarēs tas, kurš pirmais spēs tur nokļūt un atgriezties. Loģiski, ka dievi paši neriskēja tur līst, bet sūtīja savus padotos. Debesu Dievs sūtīja vēja garu, bet tas izčibēja kaut kādā Zahāra tuksnesī. Taču, lai uzvarētu, viņam bija jāatgriežas atpakaļ sveikam un veselam. Uguns Dievs sūtīja pūķi, kas esot iestrēdzis kaut kur starp abām pasaulēm. Leģenda vēsta, ka tieši viņš esot sapūtis tos dūmus, Prizmo palūkojās augšup, uz sarkanmelnajiem mākoņiem.

Zemes Dieva akmens dēmons pat lāgā neizkustējās no vietas. Neiespējamo paveica Ūdens Dieva sūtītais dēmons — viņš nonāca Augšzemē un atgriezās sveiks un vesels. Kopš tā laika šie ūdens dēmoni jeb žļarkāli sargā ejas starp abām pasaulēm. Nu, tie paši, kas tevi ievilka ezerā. Tie bija žļarkāli. Ceļošanai starp Apakš­zemi un Augšzemi viņi izmanto gan okeānus un ezerus, gan jūras un pat akas, ja nav nekā lielāka… Tomēr ļoti nešpetni radījumi ir tie žļarkāli, nudien, arī man pašam ar tiem ir gadījies saķerties, Prizmo piebilda, pamanī­dams Danas sejā bailes un nepatiku. Danai ienāca prātā viena valsts, kurā, lai ceļotu starp pasaulēm, tiešām būtu nepieciešama aka, jo nekādu lielāku ūdens krā­tuvju tur nav, — Vatikāns! Vismaz viņai šķita, ka tur nav nedz ezeru, nedz dīķu.

Prizmo tikmēr turpināja:

Bet tad notika kaut kas ārkārtīgi dīvains — mūsu varenie dievi tika nogalināti! Kas to paveica un kādēļ — par to vēl šobaltdien mūsu pētnieki, vēsturnieki un zinātnieki strīdas. Sazvērestības teoriju piekritēji katru gadu nāk klajā ar kādu jaunu ideju. Bet tas uz tevi neat­tiecas.

Tātad, pēc dieviem pie varas tika kāds apleicigs — tas ir tāds, kas nav ne īsti Augšzemes cilvēks, ne īsti šejienietis. Nu, kaut kas cits. Iespējams, vispār no citas pasaules. Šā konkrētā apleiciga vārds bija Netons. Viņš te, lejā, visu ātri iekaroja, jo nekādu nopietnu pretestību nesastapa — dievu vairs nebija, bet cita vara vēl nebija uzradusies. Kā viņš visu sev pakļāva? A, Nctonam bija milzu vara, ne mazāka kā dieviem. Viņš mēģināja ieņemt arī Augšzemi, bet tur viņam kaut kas nojuka, un iekarojumi ieilga. Aizņemts ar cīņām Augšzemē, Netons pārāk maz pievērsa uzmanību tam, kas notiek te, Apakšzemē, un tas deva iespēju šeit rasties spēkam, kas bija spējīgs stā­ties iekarotājam pretī un beigu beigās uzvarēt to.

Tirāna krišana visiem bija liels atvieglojums, bet diemžēl ar laiku mēs uzzinājām, ka Netons augšām­celsies un atgriezīsies ne mazāk varens kā pirmo reizi. Un te nu nāk Pareģojums un tava loma tajā. Vienīgie, kas zinātu, ko iesākt pret Netonu viņa atgriešanās gadījumā, ir dievu pēdējie radījumi — Aizbildņi, kas viņu toreiz uzvarēja un nodibināja mieru. Vara Apakš­zemē kopš tā laika ir Elderu rokās. Tie kopā ar Aiz­bildņiem apspriedās, un tika nolemts, ka līdz Netona atdzimšanai ir vēl ļoti daudz laika, tāpēc mūsu glābēji apgūlās druīdu burvju miegā. Viņiem jāpamostas īsu brīdi pirms pareģotās Netona atgriešanās, lai iegūtu kaut kādas tur enerģijas un no jauna varētu stāties tam nelietim pretī.

Tagad par tevi. Pareģojumā ir teikts — kāds iera­dīsies pēc… Prizmo no aploksnes izņēma vecu, nobružātu papīra gabalu un uzmanīgi to atlocīja, pēc deviņsimt deviņdesmit deviņiem gadiem nāks kāds, kas dzimis bla, bla, bla… Tos pantus par tavu dzimšanu un Mēnešu aptumsumu tu labāk apspried ar Veco. Vārdu sakot, Prizmo sacīja, paceldams acis no Pareģojuma,