- Jā, bet te, lejā, mūsu gadu skaitīšana atšķiras. Viens gads paiet jūsu astoņās nedēļās.
- Oho, astoņās nedēļās? Tad nu gan jums te sanāk bieži svinēt Jauno gadu, Dana nosmēja un atsāka vērties tālajās Drūbļu ciema smailēs, vēl joprojām domājot par vecākiem. Kurš gads tad jums tagad ir?
- Deviņsimt deviņdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņdesmit astotais! Prizmo svinīgi paziņoja.
- A, tad jau es piedzimu deviņsimt deviņdesmit deviņi tūkstoši astoņsimt deviņdesmit devītajā gadā?
- Tieši tā. Un pēc diviem gadiem ir pareģota Netona atgriešanās.
- Bet divi gadi — tas jau sanāk tikai sešpadsmit nedēļas! Dana satriekta iesaucās. "Kā gan šādā neilgā laikā var paspēt atrisināt visas mīklas un izglābt pasauli!?"
Iestājās klusums. Tikai sešpadsmit nedēļu laikā viņai ir jāatrod Sargātāji? Bet varbūt laika ir pietiekami? Cik tad te tās teritorijas — visa pārlūkojama.
- Man šķiet, ka tas būs pilnīgi pietiekams laiks, lai viņus atrastu, un tālāk jau viņi paši tiks galā, Prizmo burtiski lasīja viņas domas.
- Bet es taču nemaz nezinu, kur viņus meklēt, Dana iebilda. Runājot par visām šīm lietām, meitene sāka justies jocīgi: viņa runāja par atbildīgu un svarīgu lietu, bet pārāk nopietni to neuztvēra. It kā viņa būtu tālu prom un nekas no šeit notiekošā viņu neskartu. Meitene vismaz cerēja, ka Prizmo vai kāds cits viņai palīdzēs, jo vienai viņai nebija ne mazākās jausmas, ko darīt vai ar ko sākt.
- Es jau teicu, ka man ir sava teorija, Prizmo atbildēja. Arī Vecais to atbalstīja. Katram no Sargātājiem vajadzētu atrasties vietā, kas visvairāk atbilst viņa elementam. Četrās grūti pieejamās vietās, kur neklaiņotu dažādi gadījuma ļautiņi, argeklis mierīgi sacīja, it kā runātu par elementāru un pašsaprotamu lietu.
- Vai daudzi cilvēki augšā zina par Apakšzemi? Dana pagaidām ne īpaši gribēja iedziļināties meklēšanas sīkumos, lai gan zināja, ka pie šīs tēmas noteikti vajadzēs atgriezties.
- Nu, ne īpaši daudz, bet pietiekami, un tas ir labi. Noderēs kā atbalsts arī tev.
- Ko tu ar to domā?
- Tu taču netaisies palikt te mūžīgi, turklāt, ja nu nelaime tomēr notiek un Netons atgriežas, tas noteikti skars arī Augšzemi, Prizmo runāja tā, it kā Netona atgriešanās notiktu regulāri ik pēc pāris gadiem, un tieši to Dana arī pavaicāja Prizmo.
- Laikam jau visi ir apraduši ar domu, ka nenovēršamais tuvojas. Es domāju, ka vispirms tev vajadzētu iejusties šeit, un tad arī sāksim domāt par briesmu novēršanu.
Šie Prizmo vārdi lika Danai iesmieties, un viņi abi devās uz ieeju argekļu pazemes alā.
- Jā, un vēl kas svarīgs, atcerējās Prizmo. Lai tu varētu atrast Sargātājus, tev būs šis tas nepieciešams, un pēc tā mums vajadzētu drīzumā iegriezties Drūbļu ciemā.
- Nu, un kas tad tas ir? Dana jautāja, kad viņi abi jau bija nokļuvuši pie ieejas.
- Tā ir lietiņa, ko sauc par Medaljonu. Ar tā palīdzību tu varēsi atrast un pamodināt Sargātājus.
- Kā tas darbojas?
- Cik zinu, tad tas var darboties kā kompass, atslēga vai kaut kas tamlīdzīgs. Vairāk man neko neprasi, tas būs jānoskaidro tev pašai. Tā ir slepena informācija, domāta tikai tev, Prizmo noteica un ielēca alā. Meitene viņam sekoja.
Danai iepatikās laišanās pa slidkalniņu, kaut gan tas viņas augumam bija drusciņ par mazu, it kā viņa, bērnību atcerējusies, būtu ielīdusi bērnudārza rotaļu laukumā.
Lejā Dana vēroja argekļus cītīgi soļojam ēdnīcas virzienā. Laikam jau bija pienācis pusdienlaiks.
- Kā jūs skaitāt laiku? Vai tāpat kā mēs — stundās?
- Jamās, Prizmo atbildēja un jau gaidīja Danas sejas izteiksmē jautājumu, tāpēc uzreiz sāka skaidrošanu. Jama ir vienāda ar jūsu pusotru stundu. Vienā dienā ir sešpadsmit jamas.
Tas Danai atgādināja par atlikušajām nedēļām.
- Vai tad, skaitot pa stundai, nav vieglāk?
- Nezinu. Man tas nekādas grūtības nesagādā. Vienīgais, kas mainās, ir minūšu skaits un fakts, ka dienā ir nevis divdesmit četras, bet gan sešpadsmit vienības jeb jamas. Mēs tā skaitām jau no sākta gala… Ēst gribi? Prizmo piepeši dzīvi iejautājās, norādot uz ēdnīcas pusi.
Šoreiz Dana nebija tik izsalkusi kā no rīta, tāpēc gāja uz ēdnīcu galvenokārt tādēļ, lai izpētītu vēl kādu no argekļu ērmīgajiem ēdieniem.
Pārsvarā galdā bija pasniegtas zupas milzīgās terīnēs un prāvas bļodas ar kartupeļiem, kuri, kā par pārsteigumu, ne ar ko neatšķīrās no Augšzemē ēstajiem.
- Nu? Un ko tu vari man piedāvāt? Dana vaicāja, ar aizdomām lūkodamās uz sautējumu, kas, šķiet, nupat kā pakustējās.
- Šis varbūt ir tāds paass, bet vari pamēģināt, Prizmo, uztvēris viņas skatienu, piedāvāja.
- Emmm, man šķita, ka tur kaut kas kustējās. Tur, iekšā, meitene nedroši parādīja ar pirkstu uz bļodas pusi.
- Tieši tas šajā ēdienā ir pats labākais. Tam klāt ir svaigi tasafūri. Tādi kā tārpi, pie mums tā ir delikatese. Citās zemēs tasafūru ir vairāk.
- Ko tu ar to gribēji teikt — svaigi? Dzīvi, necepti, nevārīti? Un tos tā arī ēd? to sakot, viņa piešāva roku priekšā mutei un šausmās novērsās.
- Tie ir varen izturīgi. Tu tos vari izvārīt, bet šie vēl joprojām paliks dzīvi. Protams, var izcept, tad gan tie vairs neko nepasāks, toties garšos pretīgi. Tos ir viegli apdullināt, un tāpēc šie nekur no bļodas prom nerāpo. Tā ka vari vien ēst tos tāpat.
Jau tikai iedomājoties par to, ka viņa varētu ēst tārpus, Danai sametās šķērma dūša. Turklāt dzīvus un kustīgus!
Pārsēdusies iespējami tālu no tasafūru bļodas, viņa iejautājās:
- Vai ir vēl arī kaut kas cits?
- Es jau tā domāju, ka tu atteiksies. Varbūt paņem kartupeļus, Prizmo nosmēja. Pats sev viņš uz šķīvja uzlika tasafūru sautējumu. Tas lika šim ēdienam kustēties vēl vairāk, tomēr neizskatījās, ka Prizmo par to uztrauktos.
Pusdienām ritot, Dana ievēroja, ka daži argekļu bērni viņai aiz muguras sačukstas. Tas, protams, nedaudz kaitināja, bet, tā kā nekad agrāk Danai netika veltīts tik daudz uzmanības, tad tas arī mazliet glaimoja. Augšzemē viņa vienkārši gāja uz skolu, nosēdēja tur paredzētās stundas, reizēm pavadīja laiku kopā ar dažiem klasesbiedriem un gāja atpakaļ uz mājām, un visi vakari bija viņas pašas ziņā. Un par klases, skolas vai novada zvaigzni viņa nekad nebija kļuvusi.
Dana ar patiku ēda kartupeļus, bet šo jauko nodarbi pēkšņi pārtrauca neliela zemestrīce. Pārējos ēdājus tas gan, šķiet, nemaz nesatrauca, pat sarunas neaprāvās. Kāds netālu sēdošs ūsains argeklis palūkojās nelielā zelta pulkstenī, ko bija izvilcis no kabatas, un ērcīgi nopūtās:
- Neraža! Atkal tas pulkstenis kavē. Būs laikam jāpērk jauns!
- Njā, tagad labi pulksteņi maksā dārgi, viņam piebilda uz mata tāds pats argeklis, tikai ar īsākām ūsām, un turpināja bakstīt ar dakšiņu palielu pelmeni, kas peldēja brūnā mērcē.
- Kas tā bija par zemestrīci? Dana pajautāja Prizmo, kas, gluži tāpat kā pārējie, nebija pievērsis tai uzmanību.
- Redzi, ilgstoši mierā dzīvot nesanāk, Prizmo atbildēja. Pēc Netona padzīšanas bija vēl viens liels karš, pēc kura visi salīga mieru, bet nezin kāpēc pūķu karaspēks no Pūķu kalniem un zvēru armija no Mākoņu alejas turpina brukt viena otrai virsū. Katru dienu un precīzi divos konkrētos laikos — ap pusdienām un vakariņām. Un nedēļas nogalēs arī pa nakti. Tas Laika koks tur, augšā, norāda, kad viņu starpā sāksies īstais slaktiņš. Un tad ari mums te, apakšā, ies plāni, jo atrodamies tieši centrā. Būs jāpārvācas uz otrām klinšu alām.