- Otrām alām?
- Jā. Redzēji kartē cipariņus viens un divi? Mēs atrodamies pirmajās. Agrāk abas bija apdzīvotas, bet tad visi nolēma mazliet saspiesties, tā teikt, zem viena jumta.
- Un kāpēc Laika kokam ir tikai viena lapa? Un kāpēc tā nosaka laiku?
- Laika kokam agrāk bija daudz lapu, bet tagad palikusi tikai viena, — secinājumus izdari pati. Kā jau teicu, laika vairs nav atlicis daudz, bet man un arī citiem šķiet, ka tas nenotiks agrāk par Netona augšāmcelšanos. Ari pareģi ar savām prognozēm vēl nesteidzas, tā ka par to šobrīd vēl nav jēgas uztraukties, Prizmo nobeidza un mierīgi turpināja ēst, bet Danai, kārtējo reizi atceroties par tām sešpadsmit nedēļām un viņai uzdoto darbu, no satraukuma vēderā viss sagriezās otrādi. Bet kāpēc? Viņa taču vēl neko nezina par problēmām, par kurām vajadzētu satraukties. Varbūt tā ir intuīcija? Nu, laikam jau. Intuīcija teic, ka nekas nebūs tik vienkārši, kā tagad šķiet un izskatās.
- Ak jā! Mums taču jādabū tev Medaljons. Tas nozīmē, ka būs jādodas uz Drūbļu ciemu! Sen neesmu tur bijis, vesela kaudze visādu vajadzību sakrājusies, klusi prātuļoja Prizmo. Un, jo drīzāk mēs turp dosimies, jo… šoreiz Prizmo pārtrauca šķīvju plīšana.
- Nolāpīts! atskanēja sievietes balss. Pa vaļējām virtuves durvīm Dana ieraudzīja jaunu meiteni ar ļoti gariem un mirdzoši melniem matiem. Viņa noliecās pār saplīsušo šķīvju lauskām un tās veikli saslaucīja, it kā tā nebūtu pirmā reize.
- Tā ir Līna. Lieliska pavāre, tomēr drusciņ neveikla, Prizmo noteica.
Pie Līnas pienāca korpulenta, bet visai grezna kundze. Tā varēja būt viņas māte, jo abām bija līdzīga seja. Viņa Līnai kaut ko klusi teica.
- Kā būtu ar parītu? Prizmo vaicāja, un tas lika Danai atraut acis no notikumiem virtuvē.
- Ko? Ak jā, labi. Es taču bez tevis nekur netikšu, Dana atteica un novērsās no meitenes, kas nesa šķīvju lauskas uz atkritumu spaini. Ar ne pārāk lielu ēstgribu viņa pabeidza ēst kartupeļus, un ar to pusdienas bija galā.
Starplaikā līdz vakariņām nekas īpašs nenotika, ja neskaita vēl vienu pūķu un zvēru cīņu. Danai pat radās vēlme izlīst un klusiņām palūkoties, kas tur īsti notiek, tomēr šoreiz viņa atturējās. Gan jau pagūs.
Vakaru viņa pavadīja, pētot un iepazīstot apkārtni. Netālu no ēdnīcas uz sienas bija plāksne ar argekļu mītnes plānu. No viesu istabiņu rindas, kur pirmo bija aizņēmusi viņa pati, ēdnīca bija tūlīt pa kreisi, izeja uz augšu — pa labi. Pretī bija liels gaitenis ar zemām kolonnām — nedaudz garākām par Danu, bet argekļiem tās droši vien šķita solīda izmēra. Tur Dana neiegāja, jo šajā gaitenī valdīja īpatnēja gaisotne — svinīga un mistiski noslēpumaina — un bija ļoti vēss, salīdzinot ar citām alām. No centrālā gaiteņa pa labi bija raktuves, bet arī tajās Dana negāja — negribējās argekļiem traucēt darbu. Viņa tikai iebāza galvu pa durvīm un pārskatīja plašo telpu, cik nu no durvīm varēja redzēt: raktuves aizņēma tikpat daudz vietas, cik viss pārējais argekļu mītņu komplekss kopā.
Akmens sienās izcirsti pakāpieni vijās ap plašo telpu gan uz augšu, gan uz leju. Sienās bija redzams daudz lielu caurumu, kur argekļi līda iekšā un ārā ar akmeņu un pat dārgakmeņu pilniem groziem. Tātad bez plašās telpas, kur izraktos materiālus šķiroja un apstrādāja, bija vēl alas, kur to visu ieguva.
Pa kreisi bija tualetes un dušas, kuras Dana paguva aplūkot arī tuvāk. Vannas istabu un tualešu dizains gan ne ar ko neatšķīrās no mājās pierastā. Skaisti flīzētas, ieturētas gaiši zilos toņos. Tikai ūdens krāni atšķīrās — tur, kur tiem vajadzēja atrasties, bija nolikts kaut kas līdzīgs burbulim, kuru vajadzēja paspiest, un tad ārā tecēja ūdens. Tas meiteni ļoti izbrīnīja. Kā no tik maza priekšmeta var iegūt tik daudz ūdens, it kā tur apakšā būtu ūdensvads? Nekā tamlīdzīga Dana tur nemanīja, kaut gan palīda zem izlietnes paskatīties.
Pēc dušas Dana rūpīgi noslaucījās pūkainā dvielī, kas karājās zem plauktiņa, un pārsteigumā iekliedzās, kad, izejot no telpas, vienā brīdī kļuva pilnīgi un absolūti sausa.
Viņa apstājās un rūpīgāk palūkojās uz durvju aili, kurai nupat bija izgājusi cauri.
Kas tad tas? viņa nomurmināja, vēl joprojām lūkojoties uz aili, cerot tur ieraudzīt atbildi. Piepeši viņai atmiņā atausa Prizmo vārdi par maģiju. Klusībā nosmīnējusi, meitene devās tālāk pētīt argekļu alas. "Visai parocīgi. Nav vajadzīgs fēns. Un, ja ir jāsteidzas, var pat neslaucīties."
Aiz dušām sākās argekļu guļamtelpas. Tas bija garš gaitenis ar numurētām durvīm. Dana izbrīnīti apstājās — durvis bija cita citai cieši blakus. Kā viņi var dzīvot tādā šaurībā? Dana vēl nedaudz pasoļoja pa gaiteni uz priekšu un secināja, ka starp durvīm nav ne mazāko atstarpju. Viņu mitekļi ir tikai durvju platumā!? Viens iemītnieks vēl varētu iztikt, bet kā tad ģimenes?
Viss noskaidrojās, kad kāda argekļu sieviete atvēra savas istabas durvis un Dana nejauši paguva tur ielūkoties. Šīs dāmas mitekļa iekšpuse bija reizes desmit platāka par durvju aiļu un arī ļoti mājīga, ar mēbelēm, grāmatu plauktiem un visu, kas nepieciešams kārtīgam dzīvoklim. Skaidrs — atkal maģija, Dana nosprieda un devās prom no gaiteņa.
Visam argekļu kompleksam pa vidu bija laukums ar aku. Ik pēc brītiņa pie tās pienāca kāds argeklis, pasmēla ūdeni un devās uz raktuvēm vai dzīvojamām telpām. Argekļi Danai sāka atgādināt skudras vai bites. Visu laiku lielā barā rosās, kaut ko dara un mierīgi sadzīvo savā starpā bez liekām ķildām.
Visu apskatījusi, Dana devās uz savu istabiņu un ieraudzīja, ka Prizmo vai kāds cits ir parūpējies arī par meitenes apģērbu — dušā gan viņa bija, bet pēc tās bija vien jāvelk atpakaļ mugurā nu jau krietni nosmulētie džinsi un krekliņš. Tagad uz gultas viņai bija nolikta jauna drēbju kārta. Danai par pārsteigumu, arī tās izskatījās, it kā būtu pirktas Augšzemes veikalā. "Laikam viņiem te ir labi sakari," meitene iespurdzās, iztēlojusies negantos žļarkālus velkam caur Briežezeru lielo autofurgonu, pilnu ar bērnu apģērbu. Bija sagādāts pat naktskrekls, un Dana, ērti iekārtojusies čīkstošajā gultā, vēlreiz pārlaida acis savai istabiņai. Smilšakmens sienas kā Gaujmalas alās, kas noslēpumainā veidā izstaro gaismu. Jā, jā, maģija, bet cik tas ir interesanti!
Nākamajā rītā Dana apzinīgi ķērās pie aploksnes pētīšanas, ko viņai iepriekšējā dienā bija iedevis Prizmo. Viņa vēlreiz pārlasīja Pareģojumu. Lūk, rindiņa "Mēness Triāde kad dziest", bet te taču nemaz nav mēness! Un pie mums arī ir tikai viens! No kurienes tad rodas vēl divi? Un kas tā par lāpu un mantojumu? Vai ar vārdiem "Pasaules sirds" ir domāts Zemes Kodols? Neviens no šiem jautājumiem viņai nebija skaidrs, bet Dana cerēja, ka gan jau Prizmo viņu apgaismos.
Ar viņai izsniegto ģeogrāfisko karti viss bija vienkārši. Savāds šķita tikai tuksneša vidū iezīmētais nelie/
las akas siluets. Klāt bija pierakstīts "Cerību aka". Droši vien tā ceļiniekiem ir kā pēdējā cerība tuksneša vidū. Bet cik gan dziļai tai vajadzētu būt, lai ūdens tur nekad neizsīktu?
Atlaidusies gultā, viņa lūkojās savas istabiņas akmens griestos, cenzdamās izpētīt, no kurienes nāk gaisma — vai šim maģiskajam apgaismojumam ir kāda konkrēta vieta, vai arī tiešām spīd visas sienas. Vai varbūt tikai griesti? Nodarbe likās interesanta tikai neilgu laiku, un drīz Danas uzmanību piesaistīja kas cits. Viņai radās iespaids, ka telpā nu ir krietni vairāk vietas, nekā vakar vai aizvakar. Dana centās saprast iemeslu, līdz pamanīja, ka no istabas pazudis lielais skapis, kas bija aizņēmis turpat pusi telpas.