"Kāds to pārvietojis? Bet pa kuru laiku?" meitene klusībā prātoja. "Varbūt, kamēr mazgājos vai biju pusdienās? Varbūt…"
Bet Dana nevēlējās pavadīt visu dienu, domājot, kur palicis svešs skapis. Šodien gan nekas īpašs darāms nebija ieplānots, un diena pagāja, turpinot iepazīt argekļus un viņu pazemes pasauli, bet rīt — rīt bija paredzētas svarīgākas lietas. Rīt viņa varēs tikt pie tā sauktā Medaljona, lai tas būtu kas būdams.
Medaljons
.
Tikko pamodusies, Dana sāka prātot, kā viņi tajā Drūbļu ciemā nokļūs. Māju silueti šķita tik tāli. Kājām? Nu, nu — Dana prata soļot tīri naski, bet Prizmo kājas gan izskatījās tādas paīsas.
Kamēr viņa apcerēja transporta problēmas, pie durvīm kāds pieklauvēja. Tā izrādījās argekļu meitene Līna, kas aizvakar bija izcēlusies ar trauku plēšanu, un arī vakar kāds trauks nonāca turpat, kur iepriekšējie.
- Labrīt! ļoti maigā un nedaudz pīkstīgā balsī Līna pasveicināja Danu. Prizmo lūdza, lai es tevi pamodinot. Jums šodien jābrauc uz pilsētu.
Ātri saģērbusies, Dana sekoja Līnai uz ēdnīcu, tikai Prizmo nekur nebija manāms. Meitene pati uz labu laimi izvēlējās sev brokastis — zaļas krāsas omleti, garšoja tā nekas —, un tad jau ieradās arī Prizmo.
- Labrīt, Dana!
- Labrīt! Dana priecīgi atbildēja. Šis bija pirmais rīts, kad viņa bija piecēlusies bez kādām bažām vai šaubām.
- Paēd un esi gatava doties! Prizmo svarīgi paziņoja, arī uzlika uz šķīvja zaļo omleti un ne pārāk steidzīgi sāka ēst. Pēc tam abi bez kādām somām, ceļojuma ekipējuma vai aizsardzības rīkiem devās uz mazajām akmens kāpnēm un izrāpās virspusē.
- Prizmo, bet kā mēs nokļūsim tajā ciemā? bažīgi vaicāja Dana. Tas izskatās tik tālu. Bet atbilde jau stāvēja tepat pāris metru tālāk un miegaini glūnēja uz meiteni. Tās bija divas prāvas, pat jāteic — milzīgas, zaļas ķirzakas. Vismaz izskatījās pēc ķirzakām.
- Šie ir serebrini, Prizmo pavēstīja.
Serebrinu muguru klāja adatas, izņemot pašu vidu, kur bija segli. Šiem zvēriem bija arī jocīga, resna aste, kas vairāk atgādināja maisu ķermeņa galā. Ragainā galva tiem bija samērā maza salīdzinājumā ar pārējo ķermeni. Kājas bija lielas un muskuļainas, bet paši lopiņi likās gausi un lempīgi. Neizskatījās, ka ceļinieki, ar tādiem jājot, galā nonāks ātri diezgan.
- Labākais veids, kā pie mums pārvietoties, Prizmo paskaidroja un jau devās viena radījuma virzienā. Nu? Rausies augšā! pasteidzinājis Danu, viņš pārsteidzoši veikli uzrāpās savai ķirzakai mugurā. Dzīvnieks pat nepakustējās un nekādu neapmierinātību neizrādīja. Dana sadūšojās, piegāja tuvāk otram radījumam un uzmanīgi pieskārās pelēcīgi zaļajai mugurai. Nekāda reakcija nesekoja, un meitene nolēma — kas būs, būs — un rausās seglos. Tas atgādināja kāpšanu zirga mugurā, tikai zirgs būtu bijis daudz augstāks un nemierīgāks. Galu galā, Dana bija no laukiem, un jājusi viņa bija ne reizi vien.
Serebrini pagriezās un sāka virzīties uz pilsētas pusi, strauji paātrinot gaitu. Jau pēc īsa brīža ķirzakas sasniedza tādu ātrumu, kādu Dana nekad nebūtu iedomājusi sagaidīt no skata ziņā tik neveikliem lopiņiem.
Vienmērīgi dipinot kājas, serebrini aiz sevis atstāja lielus putekļu mākoņus. Smagā, resnā aste kulstījās, bet nemaz netraucēja skriešanai. Vējš cirtās Danai matos un sejā, bet šāda jāšana, kas sākumā likās visai neierasta, nu meitenei sāka iepatikties arvien vairāk. Nu jau viņa vairs nesēdēja serebrina mugurā stīvi un bailīgi, meitene jau sāka mudināt savu jājamo zvēru, lai tas apdzen Prizmo.
Nonākuši pie Žļarkālu upes, ko viņi šķērsoja pa nesamērīgi lielu tiltu, Dana iesaucās:
- Kāpēc te vispār vajadzīgs tilts?
- Lai būtu mazāka saskare ar žļarkāliem, Prizmo atbildēja. Ir dzirdēts, ka tie ar viltu ierauj gājēju upē, lai tāpat vien, joka pēc, iemestu citā zemē, un domā nu tad, kā tiksi atpakaļ mājās.
- Vai tad neviens tos žļarkālus par to nesoda?
- Vienreiz mēģināja, bet žļarkāli sadumpojās, un apmēram gadu ceļošana nebija iespējama vispār. Izcēlās tāds juceklis… Beigās jau viss nokārtojās, žļarkālus lika mierā un ļāva darīt, kas šiem patīk.
Pēc piecpadsmit minūšu jājiena saplaisājušo, brūno zemi sāka nomainīt maza un trūcīga zālīte, tomēr tā kļuva aizvien garāka un leknāka. Ari pilsētas aprises bija jūtami pietuvojušās. Abi jātnieki uz brīdi apstājās pie Strēlnieku ezera, un Prizmo norādīja uz tā pretējo krastu, kur skraidīja kentauri! Uztvēris Danas pārsteigto skatienu, viņš paskaidroja:
- Es jau domāju, ka tu zināsi, kas tie tādi. Agrāk arī Augšzemē esot dzīvojuši soli. Tiesa, runā, ka arī tagad vēl esot.
- Kas, kas? Dana neizpratnē palūkojās uz Prizmo.
- Soli. A, pie jums tos sauca par kentauriem! viņš atcerējās un pasmaidīja. Soli mitinās Kodolu kalnu pakājē. Tā ir viņu teritorija, un neviens neiedrošinās viņus tur traucēt. Diezgan savrupa tauta. Klau, lopiņiem derētu atpūsties. Liels gabals nojāts, tagad esam apmēram pusceļā.
Dzīvnieki mierīgi gremoja zāli, tikmēr Prizmo ar Danu lūkojās uz kentauru baru un uz viņu ciemu Ateru. Prizmo stāstīja — kentauri esot visai klusi un noslēpumaini, uzturas tikai savā ciemā. Viņiem tur esot viss vajadzīgais — pieeja pie ūdens, labības lauki, un ārpus ciema tie parādoties tikai retos gadījumos.
Stāstot par Uguns zemes iemītniekiem, Prizmo cita starpā atklāja Danai arī kādu dīvainu faktu. Fortūnija — kā šejienieši vēl mēdz saukt Apakšzemi — esot sadalīta četrās daļās ne tikai ar nosaukumiem, bet arī ar īstām sienām. No redzētās kartes meitene atcerējās, ka Drūbļu ciems atrodas pavisam netālu no Uguns zemes robežas. Viņa sāka pētīt apkārtni, bet nekādu sienu nesaskatīja, un jautāja par to Prizmo.
- Tas tāpēc, ka sienas tevi muļķo. Tās tur ir, bet izskatās, ka ceļš vēl turpinās un turpinās. Šo sienu nevar arī sataustīt. Kad pienāksi pie tās, tev šķitīs, ka turpini iet, lai arī patiesībā staigāsi turpat uz vietas, pa apli. Ilūzija, Prizmo paskaidroja, arī pats paveroties tajā virzienā, kur būtu jāatrodas sienai.
- Kāpēc tā?
- Runā, ka agrāk Fortūnija bijusi vienota, bet tad kāds to sadalījis četrās daļās. Tie nav bijuši dievi, tas bijis kāds cits, bet kas — nav zināms. Vēl viena no mūsu vēstures mīklām.
Kad Prizmo un Dana bija atsākuši ceļu, vecais argeklis piepeši ierunājās, ka Violas kundze viņus jau noteikti gaidot.
- Kas ir Violas kundze?
- Dāma, kas līdz šim glabājusi Medaljonu.
Vairāk Prizmo neko nesāka stāstīt, un Dana arī nejautāja. Tāpat drīz visu uzzinās.
Līdz galamērķim viņi nonāca bez starpgadījumiem. Tuvojoties ciemam, uz ceļa sāka parādīties arī citi jājēji vai nācēji. Reizēm pār ceļinieku galvām pārlidoja kāds liels putns ar jātniekiem vai kravu. Pilsētu apjoza augsta koka sēta, ārpus tās atradās tikai dažas mājiņas.
- Uguns zemē ir arī mazāki ciematiņi, tā ka ir jau muļķīgi vēl aizvien saukt šo milzeni par ciemu, bet tā ir iegājies, un izskatās, ka neviens par nosaukuma maiņu pat nedomā, tuvojoties ieejas vārtiem, Prizmo stāstīja. Aiz tiem taisni caur pilsētu stiepās plata, bruģēta iela, pa kuru šurpu turpu staigāja milzīgs daudzums vietējo iedzīvotāju. Šķita, ka visa pilsēta ir viens liels, ļaužu pārpildīts tirgus laukums. Atšķirībā no alās iepazītajiem argekļiem, šejienes iemītnieki bija augumā garāki. Tikai aptuveni galvas tiesu īsāki par pašu Danu. Reti kuram bija bārda, un garos nagus arī nemanīja. Nu ja, drūbļi jau bija pilsētnieki, raktuvēs nestrādāja. Kamēr Dana tā prātuļoja, Prizmo piebilda, ka drūbļi vispār esot cita tauta, ar argekļiem tiem neesot nekāda sakara, tik vien, ka abas tautas augumā ir mazas. Bet tas vispār Apakšzemes iemītniekiem esot raksturīgi.