Tam sekoja gājiens uz tirgu pie Zana Batista Poklēna, vecākā. Veikalā norisinājās bezgala smaga scēna. Uz lūgumu aizdot naudu Poklēns sākumā nespēja atbildēt ne vārda. Bet… iedomājieties, naudu viņš iedeva. Esmu pārliecināts, ka pie viņa bija aizsūtīts Pinels.
Pēc tam pie komediantiem ieradās Galuā, lai apvaicātos, vai viņi maksāšot īres naudu vai ne — lai pasakot skaidri.
Skaidru atbildi viņš nesaņēma. Atbilde bija izplūdusi, pilna ar zvērestiem un solījumiem.
— Tad vācieties tak ārā! — Galuā uzbrēca. — Ar visām savām vijolēm un sarkanmatainajām aktrisēm!
Pēdējie vārdi bija gluži lieki, jo sarkanmataina trupā bija vienīgi Madlēna.
— Es jau pats taisījos iet prom no šī draņķīgā grāvja! — Moljērs izsaucās, un visa brālība, pat nepamanījusi, kā bija paskrējis baismīgais gads, traucās pakal savam komancloram uz svētā Pola vārtiem, uz tādu pašu zāli kā Galuā kungam. Šī zāle saucās «Melnais Krusts». Šis nosaukums visdrīzākajā laikā sevi attaisnoja.
Kad spoža trupa bija nospēlējusi rakstnieka Man jona «Artakserksu», de Moljēra kungu, ko Parīzē gluži pamatoti uzskatīja par teātra vadītāju, aizveda uz cietumu. Viņam nopakaļ soļoja augļotājs, veļas tirgotājs un sveču piegādātājs Antuāns Fose. Tās bija viņa sveces, kas pilēdamas kusa Moljēra kunga Spožā Teātra svečturos.
Pinels aizsteidzās pie Poklēna, vecākā.
— Kā? . .. Jūs? … — aizžņaugtā balsī teica Zans Batists Poklēns. — Jūs … Tas esat jūs? Atkal pie manis? … Ko gan tas nozīmē?
— Viņš ir cietumā, — Pinels atteica, — vairāk neko es neteikšu, Poklēna kungs. Viņš ir cietumā!
Poklēns, vecākais … iedeva nauclu.
Taču tobrīd Zanam Batistam Moljēram no visām pusēm metās virsū aizdevēji, un viņš līdz mūža galam ne tiktu laukā no cietuma, ja par Spožā Teātra parādiem nebūtu galvojis tas pats Leonārs Obrī, kurš noklāja lielisko un nevajadzīgo bruģi Moljēra pirmā teātra durvju priekšā.
Nemaz nezinu, ar kādu dziru Leonāru Obrī bija apdzirdījis Zoržs Pinels, taču Leonāra Obrī vārds jāsaglabā nākamajām paaudzēm.
Kad Spožā Teātra trupas vadītājs bija iznācis no cietuma mūriem, visi tās locekļi deva Obrī kungam svinīgu solījumu, ka trupa ar laiku samaksās parādus, par kuriem viņš galvojis.
Pēc Moljēra atbrīvošanas izrādes atsākās. Moljēram izdevās iegūt Lotringas Anrī de Gīza aizbildniecību, un hercogs cēlsirdīgi uzdāvināja trupai savu ārkārtīgi bagāto garderobi. Visa brālība saposās greznos tērpos, bet ar zeltu izšūtās lentas ieķīlāja augļotājiem. Tomēr lentas nelīdzēja! Brālība grasījās izjukt. Kļuva manāmas panikas pirmās pazīmes. Vajadzēja pamest svētā Pola vārtus un Melnā Krusta posta vietu un pārcelties uz jaunu zāli. Tai bija priecīgāks nosaukums «Baltais Krusts».
Ak vai! Tas nebija ne par matu labāks kā Melnais Krusts.
Nevarēdami izturēt zaudējumus, pirmie aizbēga Pinels, Bonanfāns, pēc tam Bejs. Spožā Teātra smaga agonija nevilkās ilgi, un ap 1645. gada sākumu aina kļuva skaidra. Tika pārdots viss, ko bija iespējams pārdot: kostīmi, dekorācijas …
1645. gada rudenī Spožais Teātris uz mūžīgiem laikiem izbeidza savu pastāvēšanu.
Tas notika rudenī. Zardensenpola ielas šaurajā dzīvoklītī vakarā pie sveces gaismas sēdēja sieviete. Viņas priekšā stāvēja vīrietis. Trīs grūti gadi, parādi, augļotāji, cietums un pazemojumi bija šo vīrieti stipri pārvērtuši. Viņa lūpu kaktiņos pieredze bija ievilkusi asas rievas, taču vajadzēja tikai ielūkoties viņa sejā, lai saprastu, ka nekādas likstas šo cilvēku neapturēs. Viņš nevarēja kļūt ne par advokātu, ne notāru, ne arī mēbeļu tirgotāju. Sarkanmatainās Madlēnas priekšā stāvēja rūdīts, profesionāls divdesmit četrus gadus vecs aktieris, kas dzīvē daudz ko pieredzējis. Viņa plecus sedza Gīza dāvāto svārku izvalkas, bet kabatās džinkstēja pēdējie sū, kad viņš staigāja šurp turp pa istabu.
Pilnīgi izputējušais Spožā Teātra vadītājs piegāja pie loga un virtuozos izteicienos nolādēja Parīzi ar visām tās priekšpilsētām, ar Melno un Balto Krustu un grāvi pie Nelas torņa. Pēc tam viņš nozākāja Parīzes publiku, kas neko nesajēdz no mākslas, un beidzot piebilda, ka Parīzē esot viens vienīgs krietns cilvēks — un tas esot karaļa ielu bruģētājs Leonārs Obrī.
Viņš turpināja šķendēties vēl krietnu laiku, nesaņemdams atbildi, un beidzot izmisis noprasīja:
— Tagad, protams, arī tu mani pametīsi? Zināms, tu jau vari pamēģināt iestāties Burgundas Viesnīcā.
Un piebilda, ka burgundieši esot nelieši.
Sarkanmatainā Madlēna noklausījās visas šīs aplamības, brīdi klusēja, bet tad abi mīlētāji sāka sačukstēties un čukstēja līdz pat rītam. Bet, ko viņi izprātoja,, mēs nezinām.
8. nodaļa
klejojošais aktieris
2ēl, ka nav iespējams noskaidrot, kur pēc tam palika mans varonis. Viņš pazuda no Parīzes un iekrita kā akā. Veselu gadu par viņu nebija ne ziņas, ne miņas, bet pēc tam apšaubāmi liecinieki sāka apgalvot, ka 1647. gada vasarā Itālijā, kaut kur Romā uz ielas, redzējuši cilvēku, kurš līdzinājies izputējušajam direktoram Moljēram kā viena ūdens lāse otrai. Viņš esot tur stāvējis svelmainajā saulē un godbijīgi sarunājies ar Francijas sūtni de Fonteneija-Mareija kungu.
Tā paša 1647. gada rudenī Itālijā, Neapolē, risinājās svarīgi notikumi. Kāds drosmīgs zvejnieks Tomazo An- niello sacēla tautu pret toreiz Neapolē valdošo Spānijas vicekarali, Arkosas hercogu. Pilsētas ielās sāka plīkšķēt pistoļu šāvieni, bruģi slacīja asinis. Tomazo tika notverts, sodīts ar nāvi, viņa galvu uzsprauda uz pīķa, tomēr Neapoles tauta varoni apglabāja svinīgi, ieliekot viņam kapā līdzi zobenu un maršala zizli.
Pēc tam Neapoles ķildā iejaucās franči — un hercogs Gīzs, Lotringas Anrī II, ar karapulkiem ieradās Neapolē.
Un, lūk, Gīza svītā it kā esot atradies nelaimīgā Spožā Teātra bijušais direktors Moljēra kungs. Kā viņš nokļuvis svītā, ko darījis Neapolē, to neviens īsti skaidri pateikt nevarēja. Bija arī tādi, kas apgalvoja, ka Zans Batists nemūžam neesot bijis ne Romā, ne Neapolē un ka viņš esot sajaukts ar kādu citu jaunu avantūristiskas dabas cilvēku.
Atradās pat ļaudis, kuri apliecināja ko citu: 1646. gada vasarā no Parīzes caur Senžermēnas priekšpilsētu esot izbraukuši vairāki nabadzīgi pajūgi, virzīdamies uz Francijas dienvidiem. Noliesējuši vērši vilkuši ar šādu tādu iedzīvi piekrautus vezumus. Priekšējā pajūgā sēdējusi sarkanmataina sieviete, ietinusies apmetnī, lai paglābtos no putekļiem, un šī sieviete neesot bijusi neviena cita kā Madlēna Bežāra. Ja tas ir tiesa, tad Mad- lēnas Bežāras vārds jāpatur atmiņā. Valdzinošā aktrise grūtā brīdī nepameta savu iemīļoto, kurš Parīzē bija zaudējis pirmo direktora kauju. Viņa nemēģināja pāriet uz Purva Teātri vai Burgundas Viesnīcu. Viņa nekala vēl viltīgākus plānus par to, kā ievilināt savos tīklos un apprecināt ar sevi pirmo mīļāko — grāfu de Modēnu. Madlēna bija uzticīga un stipra sieviete, lai to zina visil
Blakus pajūgam klibodams soļoja gadus sešpadsmit vecs zēns, un, braucot cauri ciematiem, puišeļi viņu kaitināja svilpdami un kliegdami:
— Klibais velns! …
Bet, ieskatījušies labāk, piebilda:
— Un šķielē ar! Un šķielē ar! …
Tik tiešām! Luī Bežārs gan kliboja, gan šķielēja.