Kad izklīda putekļu mākoņi, pajūgos varēja saskatīt vēl vienu otru. Sejas pa lielākajai daļai bija pazīstamas. Lūk, traģiskais mīlētājs un stostiķis Zozefs Bežārs un tur, lūk, viņa ķildīgā māsa Ženevjeva …
Nav grūti uzminēt, ka šo karavānu vadīja Zans Batists Moljērs.
īsi sakot, kad Spožais Teātris gāja bojā, Moljērs no tā drupām izveda uzticīgās brāļu gvardes paliekas un sasēdināja tās uz riteņiem.
Šis cilvēks ne mirkli nespēja dzīvot bez teātra, un viņam pietika spēka pēc trīs gadus ilgas darbošanās Parīzē uzņemties klejojoša komedianta gaitas. Taču tas vēl nav viss. Viņš, kā redzat, ar savām kvēlajām runām bija aizvilinājis sev līdzi arī Bežāru ģimeni. Un viņa dēļ visi Bežāri klīda pa Francijas putekļainajiem ceļiem. Bežāru pulciņā varēja redzēt arī jaunas sejas, to starpā profesionālo traģiķi Šarlu Difrēnu, kurš bija arī dekorators un režisots un kādu laiku bija vadījis pats savu trupu, kā arī lielisko profesionālo komiķi Renē Bartlo, dēvētu arī par Diparku, kurš drīz vien dabūja un visu mūžu saglabāja teātra iesauku Grorenē jo viņš spēlēja smieklīgu resnu kalpu lomas.
Karavānas vadonis savā pajūgā mantu saiņos veda līdzi Tristana, Man jona un Korneija lugas.
Sākumā klejotājiem klājās ārkārtīgi grūti. Reizēm vajadzēja pārgulēt kūtsaugšās un spēlēt ciematos pa šķūņiem, aizkaru vietā uzkarinot kaut kādus savazātus lēverus.
Toties dažkārt viņi nonāca lepnās pilīs, un, ja lielmanīgais īpašnieks, garlaicības mocīts, izteica vēlēšanos noskatīties komediantus, Moljēra netīrie aktieri, no kuriem nāca ceļa sviedru smaka, spēlēja viesistabās.
Atbraukuši jaunā vietā, aktieri vispirms godbijīgi noņēma savas apvalkātās cepures un devās pie vietējiem varas vīriem, lai lūgtu atļauju sniegt ļaudīm izrādes.
Vietējie varas vīri, kā jau tiem pieklājas, izturējās
1 Gros (Ir.) — resns; Grorenē — resnais Renē.
pret komediantiem nelaipni, nekaunīgi un lika tiem ceļā bezjēdzīgus šķēršļus.
Aktieri paziņoja, ka viņi gribot uzvest godājamā Kor- neija kunga traģēdiju dzejā …
Nedomāju, ka vietējie varas vīri kaut ko sajēdza no Korneija dzejas. Un tomēr viņi pieprasīja lugu, lai to iepriekš izskatītu. Bet izskatījuši nereti izrādi aizliedza. Pie kam aizliegumu motivēja ļoti dažādi. Visbiežāk tā:
— Mūsu ļaudis ir nabadzīgi, un tiem nav nekādas vajadzības tērēt naudu par jūsu izrādi.
Gadījās arī mīklainas atbildes:
— Mums bail, ka tikai no tām jūsu izrādēm kaut kas neizceļas …
Reizēm tika dotas arī iepriecinošas atbildes — šajā klaidoņu dzīvē gadījās visādi.
Garīdznieki gan aktierus visur saņēma vienlīdz nelabvēlīgi. Tad bija jāņem palīgā viltība, piemēram, jāpiedāvā pirmie ienākumi klostera vajadzībām vai labdarīgiem mērķiem. Tādā veidā visai bieži izdevās izrādi glābt.
Nonākuši kādā pilsētiņā, aktieri vispirms meklēja rokā spēļu namu vai arī bumbu spēles šķūni, šo spēli franči bija visai iecienījuši. Vienojušies ar īpašnieku, aktieri uzrīkoja skatuvi, uzvilka savus nožēlojamos tērpus un spēlēja.
Naktis viņi pārlaida iebraucamajās vietās, reizēm pa diviem vienā gultā.
Tā viņi klīda un klīda krustām šķērsām pa Franciju. Runāja, ka klāiņojumu sākumā Moljēra komedianti redzēti Mansē.
1647. gadā komedianti nonāca Bordo pilsētā, Gijen- nas provincē. Šeit, brīnišķīgo Bordo vīnu dzimtenē, panīkušajiem komediantiem pirmoreiz uzsmaidīja saule. Tika uzskatīts, ka Gijennu pārvalda Bernārs de Nogarē, Depernonas hercogs. Taču visi zināja, ka īstais gubernators šajā provincē ir kāda kundze, vārdā Nanona de Lartiga, un Gijennai šīs dāmas valdīšanas laikā klājās slikti.
Un te nu gadījās, ka provinces pārvaldīšanas nogurdināto de Lartigas kundzi bija pārņēmusi melanholija, un Depernonas hercogs nolēma savu mīļāko izklaidēt, sarīkojot viņai virkni svētku un izrāžu Garonnas upes krastā. Liktenis bija atvedis Moljēru uz Gijennu visīstākajā reizē! Hercogs uzņēma komediantus atplestām rokām, un tiem kabatās pirmoreiz tīkami iešķindējās zelts.
Hercogam un viņa draudzenei Moljērs ar savu trupu spēlēja Man jona traģēdiju «Josafats» un citas lugas. Ir ziņas, ka bez šīm lugām viņš Bordo pilsētā izrādījis vēl kādu skatuves darbu, kas pelna īpašu ievērību. Stāsta, ka tā bijusi traģēdija «Fivaīda», ko ceļojumu laikā sarakstījis pats Moljērs, turklāt tā esot bijusi ārkārtīgi neveikla luga.
1648. gada pavasarī mūsu klejojošie komedianti jau atradās citā vietā, proti, Nantes pilsētā, kur par viņiem saglabājušies ieraksti oficiālos dokumentos, no kuriem redzams, ka kaut kāds «Morljērs» lūdzis atļauju teātra izrāžu sarīkošanai un šādu atļauju arī saņēmis. Tāpat ir zināms, ka Nantē Moljērs sastapies ar šurp atbraukušo venēcieša Segalla marionešu trupu un Moljēra trupa marionetes pārspējusi. Segalls bijis spiests pilsētu atdot Moljēram.
1648. gada vasaru un ziemu trupa pavadīja Nantes apkārtnes pilsētās un ciematos, bet 1649. gada pavasarī pārcēlās uz Limožu, pie kam šeit gadījās nepatikšanas: skatītāji bez žēlastības izsvilpa Moljēra kungu, kad viņš uzstājās kādā no savām traģiskajām lomām, turklāt viņi svieda Zanam Batistam ar ceptiem āboliem, tik ļoti viņiem nepatika šī aktiera spēle.
Nolādējis Limožu, de Moljēra kungs veda savu klejojošo brālību uz citām vietām. Viņi uzturējās gan An- gulemā, gan Ažēnā, gan arī Tulūzā. Bet 1650. gada janvārī trupa ieradās Narbonnā. Šī gada pavasarī Moljēra kungs uz laiku pameta trupu, lai slepus aizbrauktu uz Parīzi.
Nav nekādu šaubu par to, ka 1650. gada ziemā Moljērs ar visu trupu pārcēlās uz Pezenas pilsētu, tur viņš atstājis par sevi piemiņu — kvīti par četrtūkstoš liv- riem, kurus viņš saņēmis savu komediantu vajadzībām pēc Štatu locekļu kungu rīkojuma, kuri bija sapulcējušies Pezenā, lai apspriestu svarīgus nodokļu jautājumus. Kvīts, bez šaubām, norāda, ka Moljērs sniedzis izrādes Štatu locekļiem.
1651. gada pavasarī Moljērs atkal ieradās Parīzē, tur
klāt aizņēmās no tēva tūkstoš deviņsimt septiņdesmit piecus livrus, pārliecinoši pierādījis tēvam, ka bez šīs naudas viņam cilpa kaklā, jo esot vēl jāmaksā atlikušie parādi par Spožo Teātri. Parīzē nokārtojis nepieciešamos maksājumus, viņš atkal turpināja klejojumus kopā ar savu trupu.
Drīzumā atklājās kaut kas ļoti svarīgs. Izrādījās, ka Moljēra kungam piemīt slieksme ne vien spēlēt lugās, bet arī pašam tās sacerēt. Neraugoties uz īstu katorgas darbu dienā, Moljērs sāka pa naktīm sacerēt dramatiska rakstura darbus. Ir mazliet dīvaini, ka cilvēks, kurš ar sirdi un dvēseli bija nodevies traģēdijas apguvei un sevi uzskatīja par traģiķi, savos sacerējumos pēc neveiksmīgās «Fivaīdas» vairs vispār pie traģēdijas neatgriezās, bet sāka rakstīt jautrus, nebēdnīgus viencēliena farsus, atdarinādams itāliešus — lielus šī mākslas veida meistarus. Farsi ļoti iepatikās Moljēra kompanjoniem, un tos uzņēma repertuārā. Vislielākos panākumus farsos sāka gūt pats Moljērs, tēlodams komiskas lomas, visbiežāk — Sganarelus.
Rodas jautājums — kā gan Moljērs iemācījās tik lieliski uz skatuves attēlot smieklīgo? Acīm redzot, tas notika tā. Tad, kad tika dibināts nelaimīgais Spožais Teātris, vai mazliet agrāk Parīzē kopā ar citiem itāliešu aktieriem ieradās slavenais un ārkārtīgi talantīgais itāliešu iecienītās maskas Skaramučijas jeb Skaramuša tēlotājs Tiberio Fiorelli. No galvas līdz kājām tērpies melnās drēbēs, vienīgi ar baltu gofrētu apkaklīti, runājot Moljēra vārdiem, «melns kā nakts», Skaramušs farsos pārsteidza Parīzi ar saviem virtuozajiem trikiem un nepārspējamā manierē norunāto komisko un vieglo itāliešu tekstu.