Savu karjeru tikko sākušais komediants Zans Batists Poklēns ieradās pie Skaramuša un lūdza viņu sniegt stundas skatuves mākslā. Un Skaramušs to uzņēmās. Komiķa māku Moljērs, bez šaubām, ieguva pie Skaramuša, un tas viņā pamodināja arī interesi par farsu.
Tā nu klejojošās trupas vadītājs svešās traģēdijās spēlēja traģiskās lomas, bet savos farsos — komiskās. Un atklājās kaut kas tāds, kas mūsu varoni pārsteidza līdz sirds dziļumiem: traģiskajās lomās viņam labākajā gadījumā bija viduvēji panākumi, sliktākajā — pilnīg izgāšanās, pie tam ar sarūgtinājumu jāsaka —.pēdējais variants gadījās samērā bieži. Ak vai, ne jau Limožā vien nabaga traģiķi nomētāja ar āboliem, kad tas uzstājās ar kāda augstdzimuša traģiska varoņa vainagu galvā!
Bet, līdzko pēc traģēdijas izrādīja farsu un pārģērbies Moljērs no Cēzara pārvērtās par Sganarelu, apstākļi tūdaļ mainījās: publika sāka smieties, publika aplaudēja, rīkoja ovācijas, uz nākošajām izrādēm pilsētnieki nesa naudu.
Pēc izrādes atgrimējoties vai ņemot nost masku, Moljērs ģērbtuvē stostīdamies spriedelēja:
— Kas tie par ļautiņiem, lai viņi trīskārt nolādēti! … Es nesaprotu … Vai tad Korneija lugas ir sliktas? …
— Nē taču, — aktieri atbildēja pārsteigtajam direktoram, — Korneija lugas ir labas …
— Ja nu vēl vienkāršā tauta vien, es saprastu … Tai vajadzīgs farss. Bet muižnieki! … Viņu vidū taču ir izglītoti cilvēki! Nesaprotu, kā var smieties par šīm blēņām! Es, piemēram, nebūtu ne reizes pasmaidījis!
— Ko nu, Moljēra kungs! — biedri viņam teica. — Cilvēki ilgojas pasmieties, un sasmīdināt galminieku ir tikpat viegli kā vienkāršu cilvēku.
— Ak tā, viņiem vajadzīgs farss? — iesaucās kādreizējais Poklēns. — Labi! Barosim viņus ar farsiem!
Un pēc tam kārtējo reizi notika tas pats: fiasko — traģēdijā, panākumi — farsā.
Taču kā gan lai to izskaidro? Kādēļ traģiķis traģiskajā lomā izgāzās, bet komiskajā guva panākumus? Izskaidrojums tam var būt tikai viens un gaužām vienkāršs. Akli bija kļuvuši nevis ļaudis, kā domāja Moljērs, pats sevi uzskatīdams par redzīgu, bet gan otrādi: ļaudis redzēja lieliski, bet neredzīgs bija vienīgi Moljēra kungs. Un, lai cik tas arī dīvaini, tā turpinājās krietni ilgu laiku. Viņš vienīgais starp visiem apkārtējiem neizprata, ka ir apskaužami laimīgā kārtā nonācis Skaramuša rokās, jo pēc savas dabas bija ģeniāls komiskais aktieris, bet nevarēja būt traģiķis. Ne Madlē- nas maigie mājieni, ne biedru aplinkās runas neko nelīdzēja: trupas komandors neatlaidīgi centās spēlēt nepiemērotas lomas.
Lūk, kur slēpās viens no Spožā Teātra traģiskās izgā
šanās cēloņiem! Tie bija meklējami pašā Moljērā, nevis svētā Sulpīcija draudzes sprediķotājā. Un vainojama nebija ari stostīšanās vien, ko visi tik ļoti uzsvēra, runājot par Moljēru; ar neatlaidīgu vingrināšanos aizrautīgais aktieris bija spējis gandrīz pilnīgi novērst šo sarunas trūkumu, kā arī nepareizi nostādīto elpošanu. Vainojams bija pilnīgs traģiskā aktiera dotību trūkums.
Bet dosimies tālāk pakaļ Moljēra karavānai. No ciemata uz ciematu, no pilsētas uz pilsētu Francijas dienvidus aplidoja baumas, ka esot uzradies kāds puišelis Moljērs, kurš ar savu trupu lieliski spēlējot joku lugas. Šajās baumās nepatiess bija vienīgi tas, ka Moljērs tika nosaukts par puišeli. Ap to laiku, kad par Moljēru sāka runāt, viņam palika trīsdesmit gadu. Un trīsdesmit gadus vecais rūgtu pieredzi uzkrājušais, pietiekami rūdītais aktieris un dramaturgs, kura spējām trupa bija sākusi cieši ticēt, 1652. gada beigās tuvojās Lionai, bez vairākiem farsiem vezdams savā pajūgā arī lielu komēdiju, kas saucās «Negudrais jeb Viss nereizē».
Lionai karavāna tuvojās mundri. Aktieri bija pietiekami nobrieduši. Tie jau bija ģērbušies labās drānās, viņu pajūgi bija uzblīduši no teātra un pašu aktieru •mantām. Aktieri vairs nedrebēja, domādami par nezināmo likteni, kas tos sagaida Lionā. Par Moljēra farsu panākumiem tie bija pilnīgi pārliecināti, bet «Negudrais» viņiem ārkārtīgi patika. Aktieri nesatrūkās, kad acu priekšā pavērās skats uz milzīgo, ziemas miglā tīto pilsētu.
Kādā no pajūgiem, Madlēnas nemitīgi aprūpēta un uzraudzīta, brauca kāda jauna ceļa biedre, kas bija pievienojusies karavānai netālu no Nimas pilsētas. Šai būtnei bija tikai desmit gadu, un tā bija neglīta, taču ārkārtīgi kustīga, gudra un koķeta meitenīte.
Mazās pēkšņo ierašanos trupā Madlēna aktieriem izskaidroja tā: meitenīte esot viņas jaunākā māsiņa, ko audzinājusi kāda pazīstama dāma muižā netālu no Nimas, bet nu pienācis laiks Madlēnai ņemt viņu pie sevis. Arī Moljēra kungam meitenīte ļoti patīkot, viņš esot nodomājis to mācīt, tā kļūšot par aktrisi un spēlēšot ar uzvārdu Menū.
Mazliet nobrīnījušies par to, ka viņu biedrenei, jaukajai Madlēnai, pavisam negaidot uzradusies māsiņa,
mazliet patenkojuši par to, ka šī māsiņa nezin kādēļ audzināta nevis Parīzē, bet provincē, aktieri itin drīz pie meitenītes pierada, un Menū iedzīvojās komediantu saimē.
Komēdijas «Negudrais» novērtējumā aktieri nebija kļūdījušies. Lugu nospēlēja 1653. gada [2] janvārī, un lio- niešu vidū tai bija nevis parasti, bet gluži ārkārtēji panākumi. Lūk, Lionā pie bumbu spēlei domātās zāles gan būtu noderējis uzticīgā Leonāra Obrī bruģis! Moljēra kungs, būdams pārāk jauns, bija pārsteidzies, bruģēdams ielu pie Nelas grāvja.
Pēc pirmizrādes publika mestin metās virsū kasei. Gadījās, ka divi muižnieki drūzmā pat līdz nāvei saķildojās un vēlāk duelējās. Vārdu sakot, publika gāzās pie Moljēra tā, ka Mitallas klejojošā trupa, kas arī tolaik atradās pilsētā, saprata, ka tās dziesmiņa nodziedāta un ka tā ir pagalam.
Neganti lādēdams puišeli Moljēru, Mitalla atlaida savu trupu, un tās labākie komedianti ieradās pie Moljēra ar lūgumu, lai viņš tos ņemot pie sevis.
No Mitallas kunga, kuru Moljēra kungs ar savu «Negudro» bija iznīcinājis, viņš saņēma vērtīgu dāvanu. Pie Moljēra ieradās Katrīna Leklēra Dirozes kundze, ^ vīra uzvārdā Debrī, un tika nekavējoties pieņemta mīlētāju lomām. Nekavējoties — jo bija zināms, ka Debrī kundze ir lieliska aktrise. Debrī kundze ieteica savu vīru, Debrī kungu, kurš spēlēja duelantu lomas, un arī viņš iekļuva Moljēra trupā kopā ar sievu, kaut arī nekāds izcilais aktieris nebija. Taču, lai iegūtu Katrīnu Debrī, bija vērts pieņemt viņas vīru.
Tūliņ pēc tam ieradās pavisam jauniņā, taču jau visur, kur vien bija uzstājusies, izslavētā de Gorlas kundze, kurai bija dubults vārds Terēze Marķīza, balagānu komedianta meita, arī pati jau kopš bērnu dienām uzstājusies balagānā un jaunības gados izveidojusies par pirmšķirīgu traģiķi un lielisku dejotāju.
Moljēra trupā Terēze atstāja ārkārtīgi spēcīgu iespaidu: viņas skaistums un dejas māka pārsteidza aktierus. Terēzes panākumi vīriešu vidū bija žilbinoši.
Debrī un de Gorlas parādīšanās bija smags trieciens Madlēnai. Līdz šim viņai trupā sāncenšu nebija. Toties Lionā tādas parādījās divas uzreiz, turklāt abas ārkārtīgi spēcīgas. Madlēna saprata, ka galvenās lomas viņai vajadzēs atdot tām. Tā arī notika. Kopš Lionas zvaigžņu uzrašanās Madlēna pārgāja uz subrešu ampluā, mīlētājas sāka spēlēt Debrī, bet traģēdijās galvenās sieviešu lomas dabūja Terēze Marķīza.