Otrs trieciens Madlēnai bija tikpat sāpīgs. Zans Batists bija pirmais, kurš paklupa, Terēzes Markīzas skaistuma uzveikts. Viņš iedegās kaislībā, centās iegūt pretmīlestību. Visas klejoņu dzīves grūtības izcietušās Madlēnas acu priekšā sākās Moljēra romāns. Tas bija neveiksmīgs. Lieliskā dejotāja un aktrise atraidīja Moljēru un, pārsteigusi visus ar savu izvēli, apprecējās ar resno Diparku. Taču pie Madlēnas Moljērs vairs neatgriezās. Tūliņ pēc romāna ar Terēzi izraisījās otrs — ar Debrī kundzi, un tas bija sekmīgs. Maigā un lēnprātīgā Debrī, pilnīgs pretstats augstprātīgajai un viltīgajai Terēzei Markīzai, ilgu laiku slepeni bija Zana Batista Moljēra draudzene.
Kad aprima pirmās kaislības, kad bija beigušies visi pārkārtojumi un mazliet jau pagaisuši no atmiņas aizvainotās Madlēnas un Moljēra pirmo nakts scēnu sarūgtinājumi — papildinātā trupa plaši izvērsa savu darbību Lionā un tās apkaimē. Ar lieliem panākumiem izrādīja «Negudro», bet no pārējām lugām būtu jāmin Korneija «Andromeda», kurā pirmo reizi uzstājās meitenīte Menū, kam bija iedota gluži niecīgā Efīra lomiņa, pie tam meitene ļoti labi tika galā ar nedaudzajām teksta rindiņām.
9. n o d a ļa uz skatuves parādās princis Konti
Kamēr mūsu klejotāju trupa rāmā garā pārcēlās no pilsētas uz pilsētu, Francijā risinājās daudzi notikumi. Nebija vairs ne visspēcīgā kardināla Rišeljē, ne viņam pakļāvīgā karaļa Luija XIII. Rišeljē nomira drīz pēc tam, kad bija aizgājis bojā kavalieris Senmarss,
1642. gada beigās, bet 1643. gada maijā no šīs pasaules šķīrās arī karalis Luijs XIII, izrunājis savus pēdējos vārdus: «Manam garam ir par smagu mana dzīve.»
Francijā bija jauns karalis, taču šis karalis bija tikai dažus gadus vecs.
Luijs XIV piedzima 1638. gada oktobrī. Lielgabalu dārdi Parīzē un kūpošu kvēpeņu ugunis pavēstīja visām tautām, ka pasaulē nācis jauns Luijs. Kad nomira tēvs — Luijs XIII —, valsti sāka pārvaldīt mazgadīgā karaļa māte — karaliene Austrijas Anna. Taču viņa par reģenti skaitījās tikai uz papīra, bet par faktisko valdnieku, līdzīgi kardinālam Rišeljē, kļuva cits kardināls un Francijas pirmais ministrs, pēc izcelsmes sicīlietis, Džūlio Mazarīni jeb Zils Mazarēns.
Te nu vēsture it kā mazliet atkārtojās. Augstākā franču aristokrātija, kuras pārstāvji agrāk bija uzstājušies pret Rišeljē, tagad nostājās pret jauno ministru, Opozīciju sāka saukt par Frondu. Nemieri pret valdību turpinājās apmēram piecus gadus.
Princis Kondē Lielais, kurš tolaik bija izpelnījies laurus kā apbrīnojams karavadonis un kuram bija galvenā loma Frondā, ne vienu reizi vien, personisku interešu mudināts, bija pārgājis valdības pusē.
Piecus gadus ilgā cīņa beidzās ar Mazarēna uzvaru. Kondē plāni bija sabrukuši: viņš atstāja Franciju un pārgāja spāniešu pusē, kamēr kardināls svinīgi ieradās Parīzē.
, Jāpiebilst, ka Luijs, kaut arī vēl bija gluži mazs, lieliski izprata Frondas laika notikumu jēgu un visu mūžu skaidri atcerējās, kā franču aristokrātija viņam tikko neatņēma troni.
Runājot par Kondē, jāpiebilst, ka dažus gadus vēlāk viņš izlīga ar Mazarēnu un tika amnestēts.
Kondē brālis, tas pats princis Kontī, ko mēs pazinām kā puisēnu, kurš arī mācījās Klermonas kolēģijā, Frondas laikā bija kļuvis par jaunu cilvēku, kurš gatavojās garīdznieka karjerai. Tomēr Kontī, kurš izcēlās ar ne- nosvērtību un dedzību, nevis atteicās no visa laicīgā, gatavojoties visaugstākajai karjerai, bet gan sekoja savam dižajam brālim un darbojās Frondā. Pie tam viņš ne tikai piedalījās asiņainās kaujās, bet pat sēdēja cietumā.
1653. gada vasaras beigās Kontī nomierinājās sava Delagranžas pilī, kas atradās netālu no Pezenas pilsētas svētītajā Langedokā, un pat guva iespēju kādu laiku pildīt Longedokas gubernatora pienākumus.
Kamēr princis pilī atpūtās, mūsu komedianti, kurus neskāra Frondas vētra, kas brāzās pāri zemei, izbraukuši no Lionas, virzījās pa tās pašas Langedokas apkārtni, un liktenim labpatikās savest kopā divus Klermonas skolas biedrus.
Gadījās tā, ka prinča Kontī pilī viesojās kāda de Kal- vimonas kundze, burvīga dāma, kurai, pēc visu domām, piemita tikai viens trūkums — apbrīnojama muļķība. Pastaigādamās pa greznajiem parkiem, kurus tikko jūtami bija skāris augusta dzeltenīgums, de Kalvimonas kundze aizkustinoši pažēlojās princim, ka pilī neesot nekādas izklaidēšanās. Par atbildi princis teica to, ko tādās reizēs klājas teikt, proti, kundzes vēlēšanās viņam esot likums, un nekavējoties ataicināja savu tuvāko padoto, ārkārtīgi simpātisku un kulturālu cilvēku — de Koznaka kungu.
Daniels de Koznaks zināja, ka Moljērs ieradies Langedokā un kādus panākumus tas gūst. Viņš nekavējoties sūtīja ziņnesi, pavēlēdams sameklēt trupas direktoru un nodot tam viņa augstības ielūgumu ierasties kopā ar visu savu trupu Delagranžas pilī.
Vai gan maz jārunā par to, ka senākais klermonietis, tagadējais komediants, nelika sevi ilgi lūgties? Viņš nekavējoties pārtrauca izrādes, trupu pilnā sastāvā kopā ar dekorācijām un rekvizītiem novietoja pajūgos, un karavāna devās uz pili pie prinča.
Bet tikmēr pie pils nonāca kāda cita — neviena neaicināta klejojoša trupa, ko vadīja Kormjē kungs, pieredzējis ielu šarlatāns, zobu rāvējs un aktieris, kurš kādreiz, tāpat kā citij, bija darbojies Parīzē pie Jaunā Tilta.
Kad princim ziņoja par kādas aktieru trupas ierašanos, viņš jutās patīkami pārsteigts, ka de Kalvimona kundzes vēlēšanās tiks izpildīta gluži pasakainā ātrumā. Un, negaidīdams nekādu Moljēru, viņš lika aicināt trupu pilī.
Trupa pilī iekārtojās, un pieredzējušais Kormjē tūdaļ noprata, ka viņa labklājība atkarīga no tā, cik lielā mērā viņš spēs izdabāt de Kalvimonas kundzei, viņš klanījās tās priekšā līdz zemei un pat pasniedza tai dāvanas.
Taču Kormjē vēl nebija paguvis pilī neko daudz nospēlēt un atkopties, kad Danielam Koznakam pavēstīja, ka ieradies viņa aicinātais Moljērs ar savu karavānu. Koznaks devās pie prinča un ziņoja tam, ka atbraucis viņa augstības ielūgtais direktors ar savu trupu, kā arī apvaicājās, ko princis pavēlēšot darīt.
Princis padomāja un tad teica, ka Moljēra kungs varot būt brīvs, jo pēc viņa izrādēm vairs neesot vajadzības.
— Bet, jūsu augstība, — Koznaks nobālējis iebilda, — es taču viņu aicināju …
— Un es, kā redzat, — princis atbildēja, — esmu ataicinājis Kormjē, un jums jāpiekrīt, ka būs ērtāk, ja jūs neturēsiet savu vārdu, nevis es savējo.
Koznaks ārkārtīgi gausiem soļiem devās izskaidroties ar atbraukušo Moljēru.
Pie pils parādes durvīm stāvēja putekļiem klāts cilvēks ar pabiezām lūpām un gurdām acīm. Viņa ceļa zābaki izskatījās gluži balti.
Aiz pils vārtiem bija redzama gara jo gara pajūgu rinda. Starp citu, Koznaks nemaz visai labi nesaskatīja ne atbraucēju, ne pajūgu rindu, jo baidījās pacelt acis.
— Es esmu Moljērs, — atbraucējs, cepuri noņemdams, teica paclobjā balsī, — esam ieradušies pēc viņa augstības rīkojuma.
Koznaks, ievilcis krūtīs gaisu un tikko spēdams pakustināt stīvo mēli, izmocīja šādus vārdus:
— Princis … deva rīkojumu … paziņot Moljēra kungam … ka iznācis nepatīkams pārpratums … Pilī jau spēlē cita trupa … Princis lūdza, lai jūs uzskatot… viņš lūdz pateikt, ka jūs esat brīvs.
Tad iestājās klusums.
Atbraucējs pakāpās soli atpakaļ, nenolaizdams acu no Koznaka, tad uzlika cepuri galvā. Koznaks pacēla acis un ieraudzīja, ka atbraucējs kļūst bāls. Viņi vēl brīdi klusēja.