Tad atbraucējs, sagriezis redzokļus pret degunu, ierunājās:
— Mani taču aicināja… Es.,, — viņš norādīja uz pajūgiem, — es pārtraucu izrādes, iekrāvu pajūgos dekorācijas, man līdzi ir sievietes, aktrises.
Koznaks klusēja.
— Es lūdzu, — atbraucējs teica, sākdams stostīties, — samaksāt man tūkstoš ekiju, esmu cietis lielus zaudējumus, pārtraukdams izrādes un vezdams cilvēkus šurp.
Koznaks noslaucīja sviedrus no pieres un pazemīgi lūdza atbraucēju apsēsties uz sola un pagaidīt, kamēr viņš paziņošot princim, ko teicis atbraucējs.
Moljērs klusēdams pakāpās atpakaļ, apsēdās uz sola, sāka skatīties zemē. Bet Koznaks devās uz prinča istabām.
— Atlīdzībai par izdevumiem viņš prasa tūkstoš ekiju, — Koznaks sacīja.
— Kas par blēņām! — princis atbildēja. — Viņam nenākas itin nekas. Un es jūs lūgšu ar mani par šo jautājumu vairs nerunāt, jo man tas ir apnicis.
Koznaks iznāca no prinča istabām, devās uz savām telpām, paņēma tūkstoš ekiju no savas naudas un iznesa tos Moljēram. Aktieris pateicās un sabēra naudu ādas maisā. Tad Koznaks ierunājās — viņam esot ārkārtīgi žēl, ka iznācis tik nelāgi… un piepeši sirsnīgi ieteica Moljēra kungam apmesties tepat blakus Pezenas pilsētā un spēlēt tur. Viņš, Koznaks, visu nokārtošot, sagādāšot zāli un atļauju …
Moljēra kungs padomāja un bija ar mieru. Tad Koznaks kopā ar karavānu devās uz Pezenu, prinča vārdā sameklēja telpas un atļauju, un trupa Pezenā nospēlēja «Negudro», pārsteigdama pezeniešus ar savu mākslu.
Baumas par tādu Pezenā vēl nepieredzētu notikumu ļoti drīz nonāca ausīs arī gubernatoram. Un princis tūdaļ paziņoja, ka vēlas šos lieliskos komediantus redzēt pie sevis.
Komediantiem klājas apvainojumus ātri aizmirst, un klermonietis tūliņ atveda savu trupu pilī. Iedzenot izmisumā nabaga Kormjē, «Negudro» nospēlēja prinča, viņa svītas un de Kalvimona kundzes klātbūtnē. Nevarēja būt ne runas par tot ka pēc šīs izrādes Kormjē spētu noturēties. Viņa slikti apģērbtajiem un nemākulīgajiem komediantiem nebija ko sapņot par sacensību ar Diparku pāri, Debrī, Madlēnu un, protams, pašu Moljēru, kuri pēc Lionā saņemtajiem ienākumiem bija grezni tērpušies.
Un tomēr, iedomājieties tikai, itin viegli varēja gadīties, ka Moljēram tomēr būtu vajadzējis pili atstāt, bet Kormjē paliktu, jo izrādes jaukumu atzina visi, tikai ne Kalvimonas kundze. Par laimi, stāvokli glāba prinča gudrais un izglītotais sekretārs dzejnieks Sarrazēns. Viņš jūsmoja par aktieru spēli un tērpiem un iestāstīja princim, ka Moljēra kunga trupa būšot īsta rota viņa pilij, tā ka untumainais princis deva rīkojumu — atlaist nelaimīgā Kormjē trupu un uzaicināt Moljēra trupu pastāvīgā prinča dienestā ar tiesībām saukties par Prinča Armāna Burbona de Kontī galma trupu un, protams, piešķirt trupai pastāvīgu pensiju.
Japiezīme, ka Sarrazēna pūliņi Moljēra trupas labā pa daļai izskaidrojumi ar to, ka viņš jau pirmajā dienā iemīlējās Terēzē Marķīzā.
Nabaga Kormjē ar saviem komediantiem, lādēdami Moljēru, devās prom, bet Žanam Batistam un viņa trupai Langedokā patiesi sākās īsta zelta dzīve.
Viltīgais stostiķis šķita princi gluži apbūris. Izrādes notika nepārtraukti, un Moljēram un viņa komediantiem nemitīgā straumē plūda dažādi labumi. Ja bija nepieciešams pārvietoties pa Langedoku, princis dekorāciju un pašu komediantu pārvadāšanai labprāt rekvizēja pajūgus un zirgus, princis izsniedza naudu, princis atbalstīja visādā veidā.
1653. gada novembrī princis caur Lionu devās uz Parīzi, lai salaulātos ar Mariju Annu Martinoci, Maza- rēna radinieci. Galma trupa pavadīja princi līdz Lionai, kur tā palika sniegt izrādes, bet princis turpināja ceļu uz Parīzi un, salaulājies ar Martinoci, 1654. gada sākumā atgriezās savā Langedokā.
1654. gada decembri Monpeljē pilsētā tika atklāti kārtējie Štati. Muižnieki un garīdznieki sapulcējās, lai, kā parasti, apspriestu finansu jautājumus kopīgi ar centrālās varas pārstāvjiem un lai strīdētos ar tiem, pēc iespējas aizstāvot savas provinces intereses. Deputātiem, kas Štatu laikā saņēma ievērojamu atalgojumu, ļoti patika šis laiks. Vispār pilsētā, kur sapulcējās Štati, dzīve allaž kūsāt kūsāja. Moljēra trupa, protams, ieradas Monpeljē tādēļ, lai spēlētu dižciltīgajiem muižniekiem.
Vienam vienīgam cilvēkam no prinča svītas nebija lemts apbrīnot ne greznos deputātus, ne Moljēra kunga uzvedumus. Šis cilvēks bija prinča sekretārs Sarrazēna kungs. Tieši 1654. gada decembrī viņš mira ar smagu drudzi.
Pēc Sarrazēna nāves princis izteica Moljēram visai pārsteidzošu priekšlikumu. Proti: princis uzaicināja trupas vadītāju kļūt nelaiķa Sarrazēna vietā par viņa sekretāru. Moljēram vajadzēja krietni nopūlēties, lai vispieklājīgākajā veidā atkratītos no šī glaimojošā piedāvājuma, — viņš uzsvēra, ka organiski neesot spējīgs veikt sekretāra pienākumus. Atteikšanās izdevās sekmīgi, un trupa sāka savas izrādes Monpeljē.
Labi iepazinis princi, Moljērs kopā ar Zozefu Bežāru sarakstīja libretu baletam ar jautru divertismentu. Princesei un princim baletu izrādīja decembrī, un paši lielākie panākumi bija pasākuma iniciatoram Moljēra kungam, kurš, skatītājiem vai plīstot aiz smiekliem, divertismentā tēloja siļķu tirgones lomu.
Bet Zozefam Bežāram, kurš bija guvis panākumus ar sacerētajām kuplejām, laimējās arī citādā ziņā. Rūpīgais un vērīgais Žozefs, kuram piemita slieksme uz vēsturiskiem pētījumiem, sastādīja sīku heraldiska rakstura apkopojumu, kurā ietilpa visādas ģenealoģiskas ziņas par 1654. gadā Langedokas Štatos sanākušajiem baroniem un prelātiem, kā arī viņu ģerboņu un devīžu apraksts.
Šo apkopojumu Bežārs, protams, veltīja princim, bet pats no godātajiem deputātiem saņēma pieklājīgu summu par šā darba uzrakstīšanu, tiesa gan — līdz ar mājienu, ka būtu labi, ja Bežārs tamlīdzīgus apkopojumus sastādītu vienīgi tad, kad viņam tos pasūtīs.
Kad Monpeljē pilsētā Štati beidzās, Moljērs ar trupu pārcēlās uz Lionu, un te komediantu vidū parādījās kāds neparasts cilvēks. Viņu sauca Šarls Kuapo d'Asusī, un viņam jau bija pāri par piecdesmit gadiem. D'Asusī divu zēnu pavadībā klīda apkārt pa Franciju ar kokli rokās, kopā ar zēniem dziedāja paša sacerētas dziesmas un kuplejas un dēvēja sevi par jokdaru imperatoru.
Visu nopelnīto naudu klejojošais dzejnieks un muzikants d'Asusī pameta spēļu namos un krogos.
1655. gada vasarā viņam gadījās īpaša neveiksme. Kaut kādi blēži bija viņu apspēlējuši līdz beidzamajam grasim, atstādami vienīgi kokli un abus zēnus. Aizkavējies Lionā, d'Asusī ieradās pie Moljēra piedienīgā, neilgā vizītē, lai apliecinātu savu prieku par sastapšanos , ar aktieriem. Šī vizīte turpinājās apmēram divpadsmit mēnešu.
Mūs interesē tas, ka d'Asusī kļuva par sajūsminātu aculiecinieku tam, cik ļoti bija cēlusies Moljēra brālības labklājība. Divos prinča Kontī aizgādnības gados viņi bija nopelnījuši krietnu naudu, aktieru pajas pieaugušas un no atmiņas jau pagaisušas saltās naktis siena šķūņos un pazemojošā klanīšanās vietējo varasvīru priekšā. Moljērs, viņa biedri un draudzenes Lionā mitinājās ērtos dzīvokļos, viņiem bija radušies vīna krājumi, visi lieliski ģērbās, bija ieguvuši pašpaļāvību un kļuvuši bezgala labsirdīgi.
Komediantiem jokdaru imperators iepatikās, un viņš apmetās pie tiem kā savējais. Par to viņš komediantus slavināja krāšņās prozas un dzejas rindās.