— Lūk, mēdz teikt, — d'Asusī uz visiem ielu stūriem stāstīja, — ka pat vislabākajam brālim jau pēc mēneša apnīkot barot savu miesīgu brāli. Bet šie, es jums zvēru, ir daudz augstsirdīgāki nekā visi brāļi kopā!
Un d'Asusī dziedāja vārsmas, kurās bija atskaņoti vārdi «sadraudzība» un «saskanība» (compagnle — har- monie) un kuras iespaidīgi tēloja, kā viņš, nabags, sēdējis pie brāļu galda un ik dienas pusdienās pasniegti septiņi astoņi ēdieni. Visjautrākie brīži mielastā sākušies tieši pēc pēdējā — astotā ēdiena, kad nenogurdināmais imperators, salējis kausos vīnu, kopā ar Moljēru dziedājis jautras dziesmas vai arī stāstījis anekdotes. Vārdu sakot, Lionā tika aizvadītas brīnum jaukas dienas.
Kad tā paša 1655. gada rudenī komedianti devās uz Aviņonu, d'Asusī viņus, protams, pavadīja. Aktieru brālība barkās brauca pa Ronas upi, un tiem pāri mirdzēja zvaigznes, un barkas stūresgalā līdz vēlai naktij skanēja d'Asusī daudzstīgu kokle.
Kad komedianti bija mēnesi pavadījuši Aviņonā,princis viņus atsauca atpakaļ uz Pezenu — atkal uz Štatu sesiju.
Devītajā novembrī deputāti kļuva par lieciniekiem ārkārtējam notikumam. Viņa augstībai princim Kontī telpas bija sagatavotas kāda d'Alfonsa kunga mājā. Apkārtējo pilsētu bīskapi pilnā tērpā, ar mantijām uz pleciem, un kopā ar bīskapiem arī muižniecības pārstāvji baroni de Vilnēvs un de Lants parādes tērpos ieradās d'Alfonsa mājā, lai apsveiktu viņa augstību.
Princis iznāca pie deputātiem, taču pieņēma viņus vestibila durvīs, atvainodamies un aizbildinādamies ar to, ka iekšā viņš tos diemžēl nevarot vest, jo istabās sakarā ar Moljēra kunga komēdijas uzvedumu valdot briesmīga nekārtība.
Grūti aprakstīt, kādas izskatījās deputātu un it īpaši bīskapu sejas. Taču pats par sevi saprotams, ka par nekārtību istabās princim neviens nebilda ne vārda, un, izteikuši viņa augstībai pienācīgos komplimentus sakarā ar Štatu atklāšanu, deputācija kapa klusumā devās projām.
Trupa Pezenā spēlēja vairākus mēnešus, un Moljērs savu uzturēšanos pilsētā svinīgi atzīmēja ar seštūkstoš livru ieņēmumu, ko viņa trupai asignēja Langedokas Štatu kase.
Kad Moljērs uzturējās Pezenā, viņa rīcībā varēja vērot dažas dīvainības. Viņš, piemēram, sadraudzējās ar pilsētas labāko frizieru meistaru cienījamo Zelī kungu.
Meistara uzņēmums Pezenā bija ļoti iecienīts. It īpaši sestdienās: frizētavas durvis virinājās bez mitas, saradās gan miesnieki, gan maiznieki, gan Pezenas ierēdņi un daždažādi citi ļaudis. Kamēr metra Zelī zeļļi rāva apmeklētājiem zobus vai skuva tiem bārdas, tie peze- nieši, kas gaidīja savu kārtu, tērgāja un šņauca tabaku. Nereti iesteidzās kāda meiča un sarkdama pavēstīja, ka saņēmusi vēstuli no sava iemīļotā, kurš atrodoties karadienestā. Šajā notikumā dalījās visi un pēc lasīt- nepratējas meičas lūguma skaļi nolasīja vēstuli, izsakot savu apmierinājumu, ja vēstulē bija priecīgas vēstis, vai arī otrādi — nožēlu, ja tur bija kaut kas bēdīgs. Vārdu sakot, meistara Zelī uzņēmums šķita līdzīgs klubam.
Un tā nu Moljērs piedāvājās Zelī sestdienās iet palīgā saskaitīt kasē ienākumus. Viesmīlīgais Zelī direktoram ierādīja koka sēdekli pie pults, un Moljērs sēdēja tajā, iekasēdams sudraba monētas. Taču metrs Zelī visiem slepus stāstīja, ka izpalīdzībai te īstenībā neesot nekādas nozīmes, tā esot tikai acu apmānīšanai, aiz kuras Kontī trupas direktors slēpjot citu nodarbību — zem svārku stērbelēm viņš arvien turot gatavībā baltas papīra lapiņas, uz kurām zagšus pierakstsot itin visu interesanto, par ko mēļojot frizētavā. Taču, kādēļ direktors tā darot, to Zelī kungs nezinot.
Lai nu bija kā būdams, bet koka sēdeklis no frizētavas vēlāk nokļuva muzejā.
Uzturēdamās Pezenā, trupa laiku pa laikam apmeklēja apkārtējos ciematus, bet 1656. gada pavasarī devās uz Narbonnas pilsētu, kur jautrais trubadūrs d'Asusī beidzot to pameta. Pēc tam komedianti atkal bija Lionā, savā pastāvīgajā rezidencē, bet no turienes pārcēlās uz Bezjē pilsētu, lai uzjautrinātu šeit sapulcinātos kārtējos Štatus.
Bezjē pilsētā Moljērs sarīkoja pirmizrādi savai jaunajai lugai, ko viņš bija nosaucis par «Mīlas mokām». Tā bija acīm redzamā spāņu un itāliešu autoru ietekmē uzrakstīta pieccēlienu luga, pilnīgāka par komēdiju «Negudrais», taču vietām dzeja skanēja smagnēji, un nobeigums bija ļoti juceklīgs un nedabisks. Bet, tā kā vājās vietas pazuda starp neskaitāmiem asprātīgiem, brīnišķīgiem skatiem, tad komedianti cerēja uz lieliem panākumiem, un šajā ziņā viņi nekļūdījās.
Ieradies Bezjē, teātra direktors vispirms nekavējoties izsūtīja visiem Štatu deputātiem bezmaksas biļetes uz pirmizrādi, taču saņēma no tiem visbargāko noraidījumu: skopie deputāti nosūtīja biļetes direktoram atpakaļ. Iemesls bija saprotams. Deputāti zināja, ka pēc kāda laika trupa lūgs naudas pabalstu, un bija nolēmuši to izbeigt. Direktors nojauta, ka viņam droši vien nekad vairs nebūs jāparakstās par vairāku tūkstošu livru saņemšanu no Štatu kases, un, pēc sava paraduma, domās nolādējis deputātus, sniedza izrādi vienkāršajai publikai. Un tā sajūsmināta aplaudēja «Mīlas mokām», kur Moljērs spēlēja Albēru vecāko.
Atstājis neviesmīlīgo Bezjē, Moljērs atkal ieradās Lionā, kur spoži nospēlēja «Mokas», bet pēc tam spēlēja — Nimā, Oranžā un Aviņonā.
1657. gadā Aviņonā notika divas sastapšanās. Direktors satika savu veco draugu klermonieti Šapelu. Bijušie Hasendi filozofijas klausītāji sirsnīgi apkampās. Viņi atcerējās epikūrieti un pārsprieda viņa šausmīgo nāvi: Hasendi bija nobendējuši nolādētie ārsti, nolaiz- dami viņam asinis.
Otra sastapšanās ļoti lielā mērā ietekmēja Moljēra turpmāko dzīvi. Atgriezdamies no Itālijas, Aviņonā aizkavējās slavenais gleznotājs Pjērs Miņārs. Iepazinušies Miņārs un Moljērs ātri sadraudzējās, ārkārtīgi viens otram iepatikās, un izcilais portretists gleznoja Moljēru vairākās pozās.
Tā kā 1657. gada vasara bija neparasti karsta, tad trupa uz kādu laiku devās ziemeļu virzienā, uz Dižonu, bet, tuvojoties ziemai, atgriezās Lionā. Un te nu Lionā atkal sastapās abi vecie klermonieši princis Kontī un Moljērs, kuri krietni ilgi nebija redzējušies.
Trupas direktors priecīgs devās pie prinča, taču sastapšanās nenotika. Princis ne tikai nevēlējās redzēt direktoru un savus komediantus, bet pat deva pavēli atņemt trupai piešķirto Kontī vārdu. Ak, komediantu dzīvē jau gadās ne tikai rozes un lauri vien! Apkaunotais trupas direktors gaidīja izskaidrojumu, un tas ari drīz vien sekoja. Izrādījās, ka divu pēdējo gadu laikā viņa augstības dvēselē notikušas lielas pārvērtības. Bijušais frondietis un pēc tam dedzīgais teātra cienītājs tagad bija garīdznieku aplenkts un iedziļinājies reliģiski tikumisku jautājumu studēšanā.
Kads no bīskapiem, apveltīts ar lieliskam runas dāvanām, bija pievērsis nopietnu uzmanību prinča kaislībai uz teātri un paguvis viņam izskaidrot, ka cilvēkam, lai cik augstu stāvokli viņš ieņem pasaulē, tomēr visvairāk jādomā par savas dvēseles glābšanu. Un, ja nu reiz cilvēks par to domā, tad tam vispirms kā no uguns jābēg no komediantu izrādēm, lai vēlāk nebūtu jādeg elles ugunīs. Sēkla, ko bīskaps kaisīja Kontī dvēselē, kupli sazēla. Princis iegaumēja bīskapa pamācības un darīja zināmu saviem tuviniekiem, ka tagad viņš komediantus baidoties pat redzēt.
— Nepastāvīgi ir šīs pasaules varenie, — Moljērs teica Madlēnai, — un es gribētu dot padomu visiem komediantiem. Ja tev izrāda žēlastību, grāb tūdaļ ciet visu, kas tev pienākas. Nezaudē laiku, kal dzelzi, kamēr tā karsta. Un projām ej pats, negaidi, kamēr tevi izmet aiz apkakles! … Vispār, Madlēn, mums būtu jāpadomā par svarīgākām lietām. Nojaušu, ka mums pienācis laiks Langedoku atstāt. Mums vajadzētu …