Un atkal, tāpat kā pirms daudziem, daudziem gadiem Parīzē, pēc Spožā Teātra sagrāves, kādreizējais mīlas pāris sāka sačukstēties.
10. n o d a | a sargieties, burgundieši, — Moljērs nāk!
Vispār 1657. gada ziema trupai bija satraukuma pilna, aktieri sačukstējās, Moljērs ar Madlēnu, kura bija trupas finansu ģēnijs, pastāvīgi noturēja slepenas apspriedes. Šai periodā Madlēnai vairākkārt notika nez kādas sarunas ar dažādiem lietpratīgiem cilvēkiem, kas bija saistīti ar Parīzi, taču iemeslu tam visam trupa vēl nezināja.
Nākošā — 1658. gada sākumā trupa devās uz Gre- noblu, kur spēlēja karnevāla laikā, pēc tam pēdējo reizi bija Lionā, un tad Moljērs pēkšņi, šķērsodams visu Franciju un nekur neapstādamies, veda to uz Ruānu. Viņš ar savu karavānu pagāja tuvu garām Parīzei, tomēr uz tās pusi pat nepaskatījās. Un viņš ieradās Ruānā, kur pirms piecpadsmit gadiem bija atvedis nepieredzējušos Ģimenes Bērnus, lai spēlētu pilsētas gada tirgū.
Tagad viss bija gluži citādi. Ieradās trīsdesmit sešus gadus vecs pieredzējis mākslinieks, pirmšķirīgs komiķis, lielisku aktieru pavadīts. Trupas sieviešu vidū bija īstas zvaigznes: Madlēna Bežāra, Debrī un Terēze Di- parka. Nabadzīgā trupa, kas Nantē tikai ar pūlēm uzveica venēcieša nožēlojamās lelles, tagad pārstaigāja Franciju, ar iznīcinošu spēku satriecot katru tai ceļā pagadījušos klejojošu trupu. Dienvidos viņiem aiz muguras palika uzveiktie Mitalla un Kormjē, bet ziemeļos Moljēru, kas tuvojās Ruānai, ar drebošu sirdi jau gaidīja pilsētā spēlējošās trupas direktors — Filibērs Gaso di Kruazī kungs.
Vēsts par Moljēru Ruānā izplatījās kā uguns. Moljērs ieradās pilsētā, ieņēma Divu Mauru zāli un sāka izrādes. Vispirms šeit notika Moljēra sastapšanās ar labāko no visiem Francijas dramaturgiem Pjēru Kor- neiju, kura lugas Moljērs uzveda jau sen. Un Korneijs atzina, ka Moljēra trupa ir brīnišķīga! Nav nemaz vēlēšanās piebilst, ko Korneijs iemīlējās Terēzē Diparkā.
Pēc tam izira Filibēra di Kruazī trupa, tāpat kā bija iziruši Mitalla trupa. Di Kruazī kungs, ļoti patīkams cilvēks, pirmšķirīgs un daudzpusīgs aktieris, rīkojās gluži pareizi: viņš ieradās pie Moljēra, un tas tūdaļ uzaicināja di Kruazī savā trupā.
Spēlēdams Mauru zālē un laiku pa laikam sniegdams izrādes par labu Ruānas dievnamam, Moljērs pilnīgi savaldzināja pilsētu, un tomēr, trupā nevienam, izņemot, protams, Madlēnu, neko neteikdams, viņš vasaru reizes trīs slepus bija devies uz Parīzi.
Pēdējoreiz atgriezies no galvaspilsētas, Moljērs beidzot atklāja trupai savu plānu. Izrādījās, ka viņš, iz-' mantodams dažas cildinošas rekomendācijas, bija iekļuvis galma aprindās un panācis, ka stādīts priekšā viņa augstībai Orleānas Filipam, pašlaik valdošā karaļa Luija XIV Vienīgajam brālim.
Aktieri klausījās direktorā, nebilzdami ne vārda.
Tad Moljērs atklāja vēl vairāk. Viņš pastāstīja, ka valdnieka Vienīgais brālis, saklausījies nostāstus par trupu, vēloties ņemt to savā aizbildniecībā un, ļoti iespējams, nosaukšot trupU savā vārdā.
Aktieriem pamira sirds, rokas sāka drebēt, acis iemirdzējās, un Mauru zālē nodārdēja vārds — Parīze!
Kad aprima aktieru izsaucieni, Moljērs pavēlēja sakravāt mantas un doties ceļā uz Parīzi.
Bija 1658. gada vēls rudens, kad teātra furgoni nokļuva līdz galvaspilsētai. Birzī valdīja oktobra lapkritis. Un tad tālumā parādījās stāvie namu jumti, pret debesīm slējās katedrāles. Tik tuvu, ka šķita ar roku aizsniedzamas, melnēja pilsētas nomales.
Moljērs apturēja karavānu un izkāpa no pajūga, lai izlocītu kājas. Viņš pagāja no karavānas sāņus un nolūkojās pilsētā, kas pirms divpadsmit gadiem bija viņu padzinuši izputinātu un apkaunotu. Prātā atplaiksnīja saraustītas atmiņu ainas. Uz brīdi viņu pārņēma bailes un vēlēšanās doties atpakaļ uz silto Ronu, ausis ieskanējās Ronas viļņu šļaksti aiz borta un ākstu imperatora kokles skaņas. Moljēram šķita, ka ir jau vecs. Baiļu pārņemts, viņš iedomājās, ka viņam pajūgā nav nekā cita kā vien farsi un divas viņa pirmās komēdijas. Viņam ienāca prātā, ka Burgundas Viesnīcā spēlē paši labākie karaļa aktieri, ka Parīzē ir lielais Skaramušs, viņa kādreizējais skolotājs, ka Parīzē ir brīnišķīgs balets.
Un viņam sagribējās būt Lionā, vecajā ziemas dzīvoklī … Bet vasaru — uz Vidusjūru… Piepeši Moljērs ar šausmām atcerējās drēgno un pretīgo cietuma rēgu, kas pirms divpadsmit gadiem viņu tik tikko nebija aprijis, un trupas direktors, lūpas kustinādams, savā nodabā ierunājās:
— Vai griezties atpakaļ? Jā, es griezīšos atpakaļ…
Viņš spēji apsviedās, devās uz karavānas priekšgalu,
pamanīja aktieru un aktrišu galvas snaikstāmies laukā no visiem pajūgiem un uzsauca priekšējiem:
— Nu, braucam!
11. nodaļa oh-ho-ho!
Vecās Luvras pils milzīgajā Gvardes zālē, ko sauca arī par Kariatīdu zāli, 1658. gada oktobra otrā pusē valdīja neparasta rosība. Dziedāja zāģi, teātra strādnieki sacēla neciešamu troksni, klaudzinādami ar āmuriem. Gvardes zālē būvēja skatuvi, bet pēc tam sāka to montēt. Mašīnists, sviedrus slaucīdams, sāka skraidīt uz priekšu un atpakaļ, sāka rosīties režisoru palīgi.
Viņu vidū, te kādam uzkliegdams, te lūgdamies, skraidīja uzbudināts cilvēks ar neglītu, vaikstīgu seju, steigā notriepis svārku piedurkni ar krāsu. Sī cilvēka rokas aiz uztraukuma bija kļuvušas nepatīkami saltas, turklāt viņš bija sācis stostīties, un tas viņu arvien šausmināja. Paretam šis cilvēks bez kādas vajadzības sadrāza aktierus, kuri, pēc viņa domām, bez jēgas maisījās pa kājām un traucēja darbu.
Taču beidzot viss, kā jau pieklājas, bija gatavs, uN divdesmit ceturtā oktobra rītā skatuve bija sagatavota Pjēra Korneija «Nikomēda» izrādei.
Jāsaka gan — kopš tā brīža, kad direktors bija ieradies Parīzē, viņš izturējās gudri — kā īsts viltīgs komediants. Galvaspilsētā Moljērs ieradās ar cepuri rokā un padevīgu smaidu pilnīgajās lūpās. Kurš viņam bija palīdzējis? Nezinātāji sprieda, ka to darījis princis Kontī. Bet mēs taču zinām, ka dievbijīgajam Kontī te nebija itin nekādu nopelnu. Nē, nē! Sarežģītajā ceļā uz galmu Moljēram palīdzēja tas pats Pjērs Miņārs, kurš ar savu smagnējo skatienu bija tik labi iepazinis Moljēru Aviņonā. Miņāram bija ārkārtīgi plaši sakari. Galvenokārt ar viņa palīdzību Moljērs nokļuva pie visvarenā kardināla Mazarēna, bet, lai sasniegtu mērķi, vairāk nekas arī nebija vajadzīgs.
Nu atlika tikai saprātīgi izturēties sarunas laikā ar karaļa Vienīgo brāli — princi Orleānas Filipu.
Un, lūk, plaša jo plaša zeltīta zāle. Moljērs stāv, kaklu pieliecis, ar kreiso roku pieklājīgi pieskāries ļoti platā saitē uzkarinātā zobena tveroklim, un saka:
— Jā, jūsu karaliskā augstība, daudz ūdeņu aiztecējis kopš tā laika, kad Baltajā Krustā izputēja mans Spožais Teātris. Cik naivs nosaukums, vai nav tiesa? Ak, varu jums apgalvot, jūsu augstība, ka šajā teātrī nebija ne vēsts no kaut kāda spožuma! Toreiz gan jūsu augstībai bija tikai seši gadi. Jūsu augstība bija bērns. Tagad, zināms, jūsu augstību nevar ne pazīt!