«Atkal šis sasodītais sāk runāt tajā pašā balsī,» nodomāja Orleānas Filips, kurš vairs negaidīja nekā citā kā vien nepatikšanas un negodu, «pār manu galvu nāks nelaime, kas iebrauca Parīzē ar vēršiem …»
De Moljēra kungs turpināja:
— Nē! Viņam esot jāsaka vēl vairāk: augstības piedodot pārdrošību.
«Esi tu nolādēts ar saviem smaidiem!» Orleānietis nodomāja.
Taču uz pārējiem smaids neatstāja nepatīkamu iespaidu. Tieši otrādi — tas loti patika.
Bet Moljēra kungs izveicīgi vērpa tālāk savu runas pavedienu, teikdams, ka viņu šurp atvedusi vienīgi nepārvarama vēlēšanās izklaidēt karaliskās augstības, ka viņš labi apzinās — viņš ar saviem aktieriem ir tikai bālas kopijas, bet lieliskie oriģināli sēž tur, skatītāju zālē.
Te nu daudzi pagrieza galvas un paraudzījās uz Burgundas aktieriem.
— Bet varbūt jūsu augstība atļaus mums parādīt nelielu farsu? Tas, protams, ir nieks, kas nepelna ievērību … Taču provincieši nez kādēļ ļoti smējās …
Tad augstprātīgais jaunais vīrietis ar spalvām greznoto cepuri galvā pirmoreiz sakustējās un piekrītoši un laipni pamāja.
Un tad viņpus aizvērtā priekškara strādnieki un aktieri, sviedros mirkdami, dažu minūšu laikā pārkārtoja skatuvi un sagatavoja to farsam «Iemīlējies ārsts», ko bezmiega naktīs sacerējis pats Moljēra kungs savos klejojumu gados.
Svinīgie un lepnie Korneija traģēdijas varoņi nogāja no skatuves, un tos nomainīja Goržibuss, Grorenē,
Sganarels un citas farsa personas. Līdzko uz skatuves izskrēja iemīlējies ārsts, kurā tikai ar pūlēm varēja pazīt neseno Nikomēdu, cilvēki zālē sāka smaidīt. Pēc viņa pirmās grimases — ieskanējās smiekli. Pēc pirmās replikas — zāle skaļi smējās. Bet brīdi vēlāk — tā dārdēja smieklos. Un varēja redzēt, kā augstprātīgais cilvēks atgāzās pret krēsla atzveltni un, smieklos aizvilkdamies, sāka slaucīt asaras. Tad blakus, pašam gluži negaidot, sāka spiedzīgi smieties Orleānas Filips.
Ārsta mīlnieka acis piepeši kļuva gaišākas. Viņš noprata, ka saklausa kaut ko pazīstamu. Ieturēdams pirms replikām parastās pauzes, lai nogaidītu apklustam smieklu brāzmas, Moljērs aptvēra, ka zālē dzird slaveno, vārdos neizsakāmo, komēdijas neapšaubāmus panākumus vēstošo grandoņu, kas Moljēra trupā bija iedēvēta par «oh-ho-ho!». Tad izcilais komiskais aktieris sajuta sev pakausī saldu vēsumu. Viņš sāprata: «Uzvara!» — un lika jokiem birtin birt. Beidzot kā pēdējie sāka skaļi smieties musketieri, kas apsargāja durvis. Bet tie nu gan nedrīkstēja smieties nekādos apstākļos.
Zālē nesmējās vienīgi Burgundas aktieri, atskaitot Dezeiji un vēl vienu.
«Palīdzi mums, šķīstā jaunava,» dunēja ārsta galvā. «Te jums būs triks un te vēl viens triks, un vēl viens! Palīdzi, resnais Dipark!»
«Pie velna! Pie velna! Kas par komiķi!» ar šausmām domāja Monflēri. Viņš pārlaida apkārtējiem dziestošu skatienu, pamanīja, ka blakus zobus zibina Viljē. Bet tālāk, aiz Viljē, ar mirdzošām acīm raudzījās un vienīgais no visiem burgundiešiem draudzīgi smējās viņš — vienās mežģīnēs un lentās, ar garu zobenu pie sāniem agrākais gvardes virsnieks, kurš savu daudzzilbīgo muižnieka uzvārdu bija apmainījis pret īsu teātra iesauku — Floridors. Šis cilvēks ar kumpo degunu un smalkajiem sejas vaibstiem bija brīnišķīgs traģiķis un labākais Nikomēda lomas tēlotājs Francijā.
«Kāda joda pēc- viņam vajadzēja vispirms izgāzties ar Nikomēdu?» smejoties sazvēlies uz sāniem, domāja Floridors. «Gribēja sacensties ar mani? Kāpēc gan? Mēs dalām skatuvi uz pusēm: dod man traģēdiju, es atdodu tev komēdiju! Kāda tehnika! Kurš gan spēj mēroties ar viņu? Ja nu vienīgi Skaramušs? Bet arī tas…»
Farsam «Iemīlējies ārsts» beidzoties, izraisījās tāds «oh-ho-ho», ka pat kariatīdes šķita salīgojamies.
«Paldies Orleānietim, paldies!» īgņājās Zašarī Monflēri, kad strādnieki iekārās virvēs un aizkars pacēlās augšup, aizsegdams skatuvi. «Atvedis mums no provinces gatavos velnus!»
Tad aizkars atkal nolaidās, pacēlās un vēlreiz nolaidās. Pacēlās atkal, nolaidās vēl un vēlreiz. Moljērs stāvēja pie rampas, klanījās, un sviedri no pieres pilēja uz skatuves dēļiem.
— No kurienes viņš nāk? … Kas viņš ir? … Un arī visi pārējie? Un šis resnais Diparks? … Un kalpone? … Kas viņus mācījis? … Viņi ir spēcīgāki par itāliešiem, kungi! Šī Moljēra grimases, jūsu augstība …
— Es taču jums sacīju, jūsu augstība, — Orleānas Filips cienīgā balsī teica Luijam. Taču tas Orleānas Filipā neklausījās. Viņš slaucīja nēzdogā acis, it kā ap- raudādams dārgu aizgājēju.
Ak, labais nelaiķa vectētiņ Krese! Cik žēl, ka 1658. gada divdesmit ceturtajā oktobrī tu nebiji Gvardes zālē!
Nodot viņa augstības Orleānas hercoga Francijas Filipa aktieru rīcībā zāli Mazajā Burbonu pilī, apstiprināt tiem Orleānas hercoga noteikto pensiju. Tiem jāspēlē, mainoties ar itāliešu trupu, vienu dienu — itāliešiem, otru — frančiem. Lai notiek tā!
12. nodaļa MAZA BURBONU PILS
Anagramma: Elomīrs — Moliērs. Ir gan patiesi brīnums tīrs, Jau Burbonā mīt Elomīrs.
Paskvila «Elomlrs-hipohondriķis» 1670. g.
Saskaņā ar karaļa rīkojumu Moljēra kungs devās uz Mazo Burbonu pili, lai tur brālīgi sadzīvotu zem viena jumta ar itāliešu trupu. «Iemīlējies ārsts» karalim tik ļoti patika, ka viņš Moljēra trupai piešķīra tūkstoš piecsimt livru lielu atalgojumu gadā, taču ar noteikumu, ka Moljēra kungam jāapņemas atlīdzināt itāliešiem par savu ielaušanos Burbonu Teātri. Ar itāliešiem, kurus vadīja viņa vecais skolotājs Skaramušs, Moljērs vienojās, ka maksās tiem tieši tādu pašu summu, tātad tūkstoš piecsimt livru gadā.
Moljēra trupai tika dots Karaļa Vienīgā Brāļa Kunga trupas nosaukums, un princis nekavējoties piešķīra Moljēra aktieriem pa trīssimt livru gadā katram. Taču te nu ar dziļu nožēlu jāpiezīmē, ka, pēc laikabiedru liecībām, no šiem trīssimt livriem nekad neviens vienīgs netika izmaksāts. Par iemeslu var uzskatīt to, ka valdnieka brāļa kase bija nožēlojamā stāvoklī.
— Lai būtu kā būdams, cildens ir jau pats karaļa brāļa nodoms, — skumīgi sprieda aktieri.
Tika nolemts, ka visi ienākumi tiks sadalīti aktieru starpā atbilstoši katra pajas lielumam, bet Moljērs bez tam saņems autora honorāru par savām lugām.
Izrāžu dienas ar itāliešiem sadalīja bez grūtībām. Moljēram vajadzēja spēlēt pirmdienās, otrdienās, ceturtdienās un sestdienās, bet vēlāk, kad itālieši Parīzi atstāja, Moljērs dabūja svētdienas, otrdienas un piektdienas.
Mazā Burbonu pils atradās vidū starp Okseruā Senžermēnas baznīcu un Veco Luvru. Virs Mazās Burbonu pils galvenās ieejas bija liels uzraksts «Cerība», bet pati pils izskatījās stipri noplukuši, visi ģerboņi un rotājumi bojāti vai pilnīgi sadauzīti, jo pēdējo gadu iekšējās jukas bija skārušas arī pili. Burbonu pilī bija paprāva teātra zāle ar galerijām sānos un doriešu kolonnām, starp kurām atradās ložas. Zāles griesti apgleznoti ar lilijām, virs skatuves dega krustveida lustras, bet pie sienām — metāla svečturi.
Šai zālei bija slavena pagātne. 1614. gadā tajā sanāca pēdējie Ģenerālštati (ja neskaita tos, ko 175 gadus vēlāk sasauca Luijs XVI). Tieši te Parīzes tirgoņu vecākais, trešās kārtas priekšsēdētājs, lūdza karali glābt «nabaga tautu, kurai palikuši vairs tikai kauli un āda». Bet kopš 1615. gada, pēc tam kad te bija dejojis karaļa balets, zāli izmantoja teātra uzvedumiem, pie kam visbiežāk te ar savām lugām ieradās itālieši. Te bija spēlējuši arī franču aktieri. Teātra izrādes Burbonu pilī izbeidzās, kad sākās Fronda, jo Burbonu pils zālē ieslodzīja arestētos valsts noziedzniekus, ko apsūdzēja majestātes apvainošanā. Tie arī sabojāja zāles rotājumus.