Pēc Frondas izbeigšanās Burbonu pilī uzveda Pjēra Korneija lugu «Andromeda» sarežģītā montējumā un mūzikas pavadījumā, pie kam mūziku «Andromedai» bija komponējis mūsu vecais paziņa d'Asusī, kurš vēlāk apgalvoja, ka tieši viņš esot iedzīvinājis Korneija dzejas.
Galu galā zāli atdeva itāliešiem. Tos Parīzē ļoti cienīja. Itālieši ne vien labi spēlēja, bet viņu lieliskais mašīnists un dekorators Torelli arī lieliski iekārtoja skatuvi, tā ka itālieši savās feerijās varēja izdarīt visādus brīnumus.
Tā laika teātra feļetonists Lorē sajūsmu par itāliešu skatuves iekārtojumu izpauda sliktos pantos:
Pāri skatuvei līdz sienai Gaisā laižas drausmīgs velns. Vai no Parīzes līdz Ķīnai Ir vēl kāds tik baigs un melns?
Bez tam itāliešiem bija brīnišķīgs balets, ko atzīmē tas pats Lorē:
Spožs itāliešu balets, Ir bauda skatīt to, Jūs varat spriest, kā gribat, — Tas sirdi ielīksmo!
Tātad Moljēru ar viņa komediantiem nosūtīja par kompanjoniem šai spēcīgajai trupai.
Oktobrī ieradies Parīzē, Zans Batists devās uz tēva mājām un maigi apkampa sirmgalvi. Vecais vīrs īsti neizprata, kāpēc tik pārsteidzošus panākumus dzīvē gūst viņa vecākais dēls, kurš bija atteicies no sava titula un pametis cunfti, lai nodotos komedianta mākslai. Tomēr mirdzošais zobens, dārgais tērps un tas, ka Zans Batists bija kļuvis par karaļa brāļa trupas direktoru, veco vīru ļoti saviļņoja un lika viņam ar dēlu salabt.
Pēc divdesmit ceturtā oktobra pārdzīvojumiem atpūties un atdzēries buljonu tēva mājās, Moljērs sāka iekārtoties Parīzē un noturēja mēģinājumus Mazajā Burbonu pilī.
1658. gada otrajā novembri Moljērs uzsāka izrādes Mazajā Burbonu pilī, taču nevis ar komēdiju, bet ar Korneija traģēdiju «Herakls». Lugu nospēlēja ciešami, arī publikas bija diezgan daudz, un tomēr Parīzi pārņēma neizpratne. Vieni apzvērēja, ka «šī… kā viņu sauc … Moljēra» trupa spēlējot apbrīnojami, un piedevām paši attēloja, kā smējies karalis. Tā runāja tie, kas Gvardes zālē bija redzējuši «Iemīlējušos ārstu». Bet citi apgalvoja, ka Moljēra trupa spēlējot ļoti viduvēji, un neesot saprotams, kādēļ Moljēram ar tādu troksni atdota Mazā Burbonu pils. To sacīja tie, kas bija noskatījušies «Heraklu».
Sākās dedzīgi strīdi, kas beidzās ar to, ka uz Burbonu vēlās milzīgs ļaužu vilnis. Katrs gribēja pats pārliecināties — kas īsti ir šis jaunizceptais Moljērs. Ļaužu vilnis nokļuva uz «Nikomēdu» un «Iemīlējušos ārstu», un Parīzē uzradās jauna sajūsminātu aculiecinieku gūzma. Par «Nikomēdu» gan runāja ļoti maz, klaigāja vienīgi par Diparka kundzes skaistumu un par to, ka «šis Moljērs» esot nepārspējams komiķis un farss esot lielisks.
Turpmākajām skatītāju grupām neveicās. Nākošās Moljērs uzveda trīs Korneija lugas «Rodogīns», «Pom- pejs» un «Sids». Tad skatītāji sadumpojās, un, par lielu laimi, kāds ātrsirdīgs parīzietis, kurš diezgan garlaicīgā «Pompeja» uzveduma laikā pats uz savām kājām stāvēja parterā, laida ar ābolu pa galvu Moljēra kungam, kurš tēloja Cēzaru. Šī rupjā izdarība bija par iemeslu tam, ka trupas direktora galvā atausa gaisma un viņš izziņoja «Negudro». Apstākļi krasi izmainījās: panākumi bija milzīgi.
Te nu tomēr vēlreiz izvirzās svarīgais jautājums par Moljēra spēlēto traģēdiju izgāšanās iemesliem. Proti: vai burgundieši labi spēlēja traģēdijas, vai ari Moljērs tās spēlēja slikti? Ne vienādi, ne otrādi. Vispirms jāmiii tas, ka Moljērs traģēdijas spēlēja pavisam citādi, nekā tās bija pieņemts spēlēt. Starp burgundiešiem, tāpat kā ikvienā teātrī, bija brīnišķīgi aktieri, tādi kā, piemēram, DeZeijas kundze un Floridora kungs, taču netrūka ari viduvēju un vāju. Tie visi bija jau pieminētā Belroza skolas pārstāvji, par viņu bija sajūsminājies vēl vectētiņš Krese, taču kāds parīzietis ar ļoti labu gaumi par Belrozu izteicās tā:
— Kaut viņu nelabais! Kad viņš spēlē, šķiet, viņš nesaprot ne vārda no tā, ko runā!
Zināms, šis spriedums bija mazliet pārspīlēts. Un tomēr jāatzīst, ka Belroza tēlojums nebija patiess, uz skatuves viņš nedzīvoja līdzi lomai.
Tuklais un slimīgi skaudīgais Zašarī Monflēri bija Parīzē ieguvis skaļu slavu, tomēr epikūrietis Sirano de Beržeraks izteicās tā:
— Monflēri iedomājas, ka ir liels aktieris tikai tāpēc, ka vienā dienā nav ar nūjām noslānāms.
Vispār Monflēri asprātīgajā un smalkajā teātra pazinējā Beržerakā izraisīja tādu naidu, ka reiz dzērumā Beržeraks atļāvās sacelt teātrī traci, nolamādams Monflēri un notriekdams viņu no skatuves. Par ko tas liecina? Pirmkārt, par to, ka Beržeraka kunga — dramaturga un Hasendi skolnieka rīcība ir apkaunojoša: apvainot to laiku komediantu nebija liela māksla, un par sevišķu varoņdarbu uzskatīt to nevar. Tomēr tas arī liecina, ka izsmalcinātiem novatoriem likās nepanesama senlaicīgā stieptā deklamēšanas maniere, balsi izlokot. Bet tieši tā spēlēja visi burgundieši — citi labi, citi slikti.
Taču Moljērs jau kopš saviem pirmajiem soļiem uz skatuves Spožajā Teātrī bija centies iedibināt tradīciju, ka aktieris lugas tekstu izrunā dabiski un iekšēji pilnīgi pamatoti. Šādā manierē Moljērs sāka strādāt jau pašā sākumā un tā mācīja savus komediantus.
Kur tad meklējams neveiksmju cēlonis? Šķiet, Moljēram būtu vajadzējis uzvarēt un viņa sistēmai savaldzināt skatītāju sirdis. Diemžēl tā nenotika. Moljērs savu sistēmu vispirms lika lietā traģēdijā, bet viņam nebija ne mazāko dotību traģisko lomu tēlošanai: Moljēram nebija ne tām piemērota temperamenta, ne arī balss. Tāpēc viņš gan labi zināja, kā traģēdija jāspēlē, bet pats to darīja vāji. Kas attiecas uz Viņa biedriem, tad starp tiem bija daudzi ar labām traģiķu dotībām, bet pati Moljēra sistēma vēl bija tik jauna, ka nevarēja uzreiz iekarot publikas atzinību.
Un, protams, kad burgundieši ar savām teicami nostādītajām balsīm, priekškaram aizveroties, izkliedza pseidoklasisko monologu nobeigumus (izcilu meistarību šai ziņā bija sasniedzis Monflēri), viņi Parīzē guva nenoliedzamus panākumus. Tā laika parīzieši vēlējās redzēt spēcīgus bruņās tērptus varoņus, varoņus ar pēr- kondimdošām balsīm, nevis tādus necilus ļautiņus, kādi dzīvē bija viņi paši. Lūk, kur iemesls tam, ka Moljēra teātrī traģēdijas izgāzās.
Pēc «Negudrā» Mazajā Burbonu pilī izrādīja «Mīlas mokas» — un arī ar lieliem panākumiem. Filibērs di Kruazī, iestājies trupā, ļoti veicināja šos panākumus, lieliski spēlēdams smieklīgā zinātnieka Metafrasta lomu.
Kad bija izrādītas «Mīlas mokas», itāliešu trupa sāka just, cik bīstami ir atrasties kaimiņos franču Moljēram. Galvaspilsētas publika, kas bija paradusi nākt Burbonu pilī tikai itāliešu dienās, nu nāca bariem vien arī Moljēra dienās. Zelta monētas aizplūda kādreizējo klejotāju — tagad sev paliekamu vietu atradušo Orleānas prinča komediantu kasē. Aktieru pajas pieauga, bet par Moljēru Parīzē sākās skaļas valodas.
Un ko gan runāja pirmām kārtām? Vispirms melsa, ka dramaturgs Moljērs gluži nekaunīgi izmantojot itāliešu autoru darbus, no tiem daudz ko aizgūdams. Norādīt uz Moljēra piesavinājumiem ar laiku tik lielā mērā kļuva par paradumu, ka tad, ja neviens nevarēja droši pateikt, no kurienes un ko īsti viņš aizguvis, mēdza sacīt, ka viņš «acīm redzot» aizguvis. Bet, ja arī šiem vārdiem nebija droša pamata, tad sacīja, ka viņš «esot varējis» aizgūt tur vai tur… Galu galā Moljēram piedēvēja pat skaļo un nekautrīgo teicienu: «Es ņemu sev labumu visur, kur vien to atrodu!» — kaut arī viņš nekad nebija teicis tā, bet gan pavisam citādi: «Es ņemu atpakaļ savu labumu …» — tā norādīdams uz tiem aizguvumiem, kas ņemti no viņa.