Lieliski pārzinādams ne vien antīko, bet arī itāliešu un spāņu dramaturģiju, Moljērs patiešām nereti pār- ņēma no priekštečiem sižetus, iesaistīja savos darbos dažus personāžus un dažkārt pat veselas ainas. Vai šāds neparasts paņēmiens būtu nosodāms? Nezinu. Bet varu apgalvot, ka pēc vispārēja atzinuma viss, ko Moljērs bija aizguvis, viņa apdarē ieguva nesalīdzināmi augstāku kvalitāti nekā oriģinālā. Starp citu, pēc «Mīlas mokām» kritiķi rakstīja, ka Moljērs šīs lugas galveno saturu aizguvis no itālieša Nikolo Seki komēdijas «Interese», kas uzrakstīta gadus septiņdesmit piecus pirms
Moljēra lugas. Bez tam viņš varēja sižetu aizgūt arī no kādas citas itāliešu lugas — «Neveiksmes mīlestībā». Un vēl viņam bija iespēja izmantot domu, ko pauž antīkais autors Horācijs kādā no saviem darbiem. Beidzot, Moljērs varēja kaut ko aizgūt arī no lugas «Dārznieka suņi», ko sarakstījis visslavenākais spāniešu dramaturgs Lope Fēlikss de Vega Karpio^ kurš nomira, kad Moljērs, vēl zēns būdams, sēdēja tēva tirgotavā. Kas attiecas uz de Veģu, tad aizgūt kaut ko no viņa nebija nekāda māka, jo viņš sarakstījis apmēram tūkstoš astoņsimt lugu un ne velti iesaukts par Spānijas Feniksu jeb Dabas Brīnumu.
Vārdu sakot, mans varonis, kā redzat, krietni daudz lasīja, turklāt arī spāniski.
Tā nu pēc sveša parauga uzrakstītā luga «Mīlas mokas» guva lielus panākumus un tika izrādīta, parīziešiem aplaudējot, bet Burgundas teātrī tā izraisīja saspīlētu un naidīgu ausīšanos.
1659. gads iezīmējās ar daudziem notikumiem, kas galvenokārt saistās ar pārkārtojumiem trupā. Lieldienās pie Moljēra ieradās kāds jauns cilvēks, ko sauca par Šarlu Variē de Lagranža kungu, godbijīgi stādījās priekšā un lūdza viņu uzņemt trupā. Jaunais cilvēks, kura vīrišķīgo un nopietno seju rotāja mazas, smailas ūsiņas, pēc aktiera specialitātes bija pirmais mīlētājs. Moljēram viņš ļoti iepatikās, direktors nekavējoties ieskaitīja Lagranžu savā trupā, un tie, kuri vēlāk vairāku gadsimtu laikā pētīja mana varoņa dzīvi, atzina, ka viņš rīkojies augstākā mērā pareizi.
De Lagranža kungs tūliņ pēc iestāšanās trupā iegādājās biezu burtnīcu, nosauca to par «Reģistru» un pasāka ik dienas ierakstīt tajā visu, kas notika Moljēra trupā. De Lagranža kungs atzīmēja aktieru nāves gadījumus un laulības, viņu aiziešanu no trupas un jaunu aktieru aicināšanu vietā, izrāžu skaitu un nosaukumus, naudas ienākumus un visu citu. Ja nebūtu šīs vērtīgās grāmatas, šī «Reģistra», ko Lagranžs pierakstījis un izrotājis ar saviem simboliskajiem zīmējumiem, mēs par savu varoni zinātu vēl mazāk nekā zinām tagad vai, pareizāk sakot, nezinātu tikpat kā neko.
Tātad ieradās Lagranžs, toties Difrēns galvaspilsētu atstāja un aizbrauca uz savu dzimto Normandiju. Purva
Teātris uzaicināja Diparku pāri, un tie aiz kaut kādām nesaskaņām ar Moljēru aizgāja. Tas bija liels zaudējums. Mierinājumu sniedza tas, ka Purva Teātra un Burgundas Viesnīcas ievērojamākais komiķis Ziljēns Bedo, pēc kāda Skarrona lugu komiska personāža vārda iesaukts par 2odlē, iestājās Moljēra trupā, kļūstot tai par lielisku papildinājumu. Tikai diemžēl ne uz ilgu laiku — nākošajā gadā viņš nomira. Kopā ar 2odlē no Purva pārnāca de Lepi kungs, Zodlē brālis, un sāka tēlot smieklīgus večukus, kuriem farsos parasti bija dots Goržibusa vārds.
Un vēl jāatzīmē bēdīgais notikums 1659. gada maija beigās: Moljēra trupa zaudēja direktora pirmo cīņas biedru, vienu no Ģimenes Bērniem, kurš visu mūžu stostījās, — mīlētāju Zozefu Bežāru. Visa trupa viņu pavadīja uz kapsētu, un teātrī vairākas dienas bija izsludinātas sēras.
Tā dedzīgā darbā, rūpēs un uztraukumos, veiksmēm mijoties ar sarūgtinājumiem, pagāja 1659. gads, bet tā beigās pēkšņi atgadījās kāds brīnišķīgs notikums.
13. nodaļa NOPULGOTā GAIŠZILĀ VIESISTABA
— Jaunkundz, tur viens sulainis prasa pēc jums. Viņā saka — viņa kungs gribot jūs redzēt.
— Ak tu, muļķel Kad tu beidzot iemācīsies runāt, kā pieklājas? Jāsaka tā: ieradies kāds vēstnesis, lai uzzinātu, vai jums labpatiktu pieņemt viesi.
«Smieklīgās daiļavas»
Ja septiņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē kādam no augstāko aprindu parīziešiem vaicātu, kurš ir visjaukākais stūrītis Parīzē, tas nevilcinādamies atbildētu, ka tas ir de Rambuijē kundzes gaišzilais salons.
Marķīze de Rambuijē, dzimusi de Vivona, kuras tēvs bija Francijas sūtnis Romā, bija izsmalcināta būtne, turklāt jau kopš pašas bērnības (gadās arī tādi raksturi!). Apprecējusies un apmetusies uz dzīvi Parīzē,
marķīze gluži pamatoti atklāja, ka Parīzes sabiedrība ir parupja. Tādēļ viņa nolēma pulcināt ap sevi labāko, kas galvaspilsētā atrodams, un sāka aicināt savās mājās pašu sabiedrības ziedu, iekārtojot pieņemšanai virkni istabu, no kurām īpaši izdaudzināta bija ar gaišzilu samtu tapsētā viesistaba.
De Rambuijē kundze vairāk par visu pasaulē mīlēja literatūru, kālab viņas salons iemantoja galvenokārt literāra salona nokrāsu. Taču vispār šajā salonā saplūda diezgan dažādi ļaudis. Te atzveltnes krēslā visā spožumā dižojās Žans Luī Balzaks — augstāko aprindu rakstnieks, ieradās vilšanās nomāktais domātājs hercogs La- rošfuko un skumīgi sāka de Rambuijē kundzei pierādīt, ka mūsu tikumi neesot nekas cits kā vien apslēpti netikumi. Salona publiku, ko bija satraucis drūmais hercogs, iepriecināja ārkārtīgi dzīvais un atjautīgais Vua- tīrs, virkni bezgala interesantu disputu uzsāka Kotēns, Šaplēns, Žils Menāžs un daudzi citi kungi.
Uzzinājuši, ka Parīzes gudrākie prāti pulcējas pie Rambuijē, salonā bez vilcināšanās ieradās brīnum jauki marķīzi ar mežģīnēm ap ceļgaliem, vakaru asprāši, teātru pirmizrāžu apmeklētāji, diletantiski sacerētāji un mūzu aizbildņi, mīlestības madrigalu un maigu sonetu autori. Pēc tiem sāka nākt abati no augstākajām aprindām un, pats par sevi saprotams, saradās pulks dāmu.
Parādījās Bosjē, kurš vēlāk kļuva slavens ar to, ka Francijā nebija gandrīz vai neviena ievērojama aizgājēja, pie kura šķirsta viņš nebūtu teicis izjustu runu. Bet savu pirmo runu (tiesa, ne jau nu kapa runu) Bosjē teica tieši Rambuijē salonā, būdams sešpadsmit gadus vecs zēns.
Bosjē runāja līdz vēlai naktij, un, kad orators bija izsacījis visu, kas sakrājies prātā, un beidza, Vuatīram bija iemesls teikt:
— Cienītais, man vēl nekad nebija gadījies dzirdēt kādu sprediķojam tik agrā jaunībā un tik vēlā stundā.
Dāmas — Rambuijē apmeklētājas — drīz vien ieviesa paražu: sastopoties skūpstīties un uzrunāt cita citu ar vārdiem «mana daiļā». Vārds «daiļava» Parīzē ļoti iepatikās un saglabājās uz visiem laikiem kā pastāvīgs apzīmējums dāmām, kuras greznoja Rambuijē salonu.
Nogranda dzejas par godu daiļajai marķīzei, pie kam dzejnieki dēvēja viņu par apburošo Artenisu, pārstatīdami burtus vārdā Katerīna. Par godu jauniņajai meitai Zilijai Rambuijē, kas piešķīra spožumu mātes salonam, dzejnieki sacerēja veselu madrigālu vainagu. Madrigāliem sekoja asprātības, ko sagudroja galvenokārt marķīzi. Tās bija tik sarežģītas, ka to izprašanai bija nepieciešami garu garie paskaidrojumi. Tiesa gan, aiz salona sienām atradās tādi atstumtie, kas apgalvoja, ka šīs asprātības esot gluži vienkārši muļķīgas un to autori neiedomājami neapdāvināti.