Tiktāl viss vēl būtu ciešams, ja vien pēc madrigāliem un asprātībām Katerīna Rambuijē ar saviem līdzgaitniekiem nebūtu pa īstam ķērusies klāt lielajai literatūrai. Gaišzilajā viesistabā lasīja priekšā un apsprieda jaunākos sacerējumus. Un, ja reiz tā, tad radās vērtējums — un šis vērtējums Parīzē kļuva par noteicošo.
Jo tālāk — jo augstāka kļuva izsmalcinātība un salonā izteiktās domas kļuva arvien mīklainākas, bet forma, kurā tās ietērpa, arvien samākslotāka.
Parasts spogulis, kurā daiļavas mēdza lūkoties, viņu valodā pārvērtās par «grācijas padomnieku». Noklausījusies kādu marķīza izteiktu laipnību, dāma atbildēja:
— Jūs, marķīz, draudzības kamīnā piemetat laipnības malku.
Par īstu pravieti Rambuijē un citos salonos, ko savās mājās izveidoja Rambuijē atdarinātājas, kļuva kāda dāma, dramaturga 2orža Skiderī māsa. Žoržs Skiderī bija slavens, pirmkārt, ar to, ka uzskatīja sevi nevis vienkārši par dramaturgu, bet gan par Francijas labāko dramaturgu. Otrkārt, Skiderī bija ievērojams ar to, ka viņam trūka jebkādu dramaturga dotību. Treškārt, viņš sacēla traci, kad nāca klajā «Sids» — slavenākā no visām Korneija lugām—, viņš visiem spēkiem centās pierādīt, ka šī luga esot netikumīga un turklāt tā nemaz neesot luga, jo neesot rakstīta pēc Aristoteļa dramaturģijas likumiem, proti, tajā neesot ievērota vietas, laika un darbības vienība. Tiesa gan, ar šo pēdējo apgalvojumu Skiderī sekmes neguva, jo nevienam nekad, pat piesaucot palīgā Aristoteli, neizdosies pierādīt, ka luga, kas gūst panākumus, uzrakstīta labā dzejā ar interesantu darbības risinājumu un ietver sevī izdevīgas, lieliski iezīmētas lomas, nemaz nav luga. Ne velti mans varonis,
iznirelis, karaļa kambarsulainis un tapsētājs, vēlāk sakarā ar šīm runām teica, ka visi Aristoteļa likumi esot tīrās blēņas un pastāvot tikai viens vienīgs likums — lugas esot jāraksta talantīgi.
Un, lūk, šim skauģim Zoržam Skiderī bija māsa Madlēna. Sākumā viņa viesojās Rambuijē salonā, bet vēlāk nodibināja pati savējo un, būdama jau brieduma gados, sarakstīja romānu ar nosaukumu «Klelija (Romas vēsture)». Atklāti sakot, ar Romas vēsturi šim romānam nebija nekā kopīga. Ar romiešiem bija attēloti izcili parīzieši. Romāns bija bezgala galants, samākslots un augstprātīgs. Parīzieši to aizrautīgi lasīja, bet dāmām šis romāns kļuva tieši par rokasgrāmatu, it īpaši tādēļ, ka romāna pirmajam sējumam bija pievienots tāds jaukums kā alegoriska Maiguma Karte, kurā attēlota Alku Upe, Vienaldzības Ezers, Mīlestības Vēstuļu Ciemati un vēl daudz kas tādā pašā garā.
Franču literatūrā ieplūda vesela straume visādu blēņu, un muļķības pilnīgi pārņēma daiļās galvas. Bez tam Madlēnas Skiderī sekotājas gaužām piesārņoja valodu un piedevām sāka apdraudēt pašu pareizrakstību. Kādas dāmas galvā nobrieda brīnišķīgs projekts: lai pareizrakstību padarītu pieejamu sievietēm, kuras, kā arvien, ievērojami atpalika no vīriešiem, šī dāma ierosināja vārdus rakstīt tā, kā tos izrunā. Bet vēl nebija paguvušas aizdarīties mutes, kas tika vērtas šī projekta dēļ, kad daiļavām pēkšņi uzbruka nelaime.
1659. gada novembrī izplatījās baumas, ka de Moljēra kungs Burbonu pilī sākot rādīt savu jauno viencēliena komēdiju. Tās virsraksts publiku ārkārtīgi ieinteresēja — luga saucās «Smieklīgās daiļavas». Astoņpadsmitā novembra vakarā, pēc Korneija «Cinna» izrādes, Moljērs uzveda savu jauno lugu.
Jau ar komēdijas pirmajiem vārdiem parters sastinga priecīgās gaidās. Sākot ar piekto ainu, dāmas ložās iepleta acis (ainas skaitām pēc tā «Daiļavu» teksta, kas saglabājies līdz mūsu dienām). Astotajā ainā izbrīns pārņēma marķīzus, kuri pēc tā laika paraduma sēdēja uz skatuves, gar tās malām, bet parters sāka skaļi smieties un smējās līdz pat lugas beigām.
Komēdijas saturs bija tāds. Divas pastulbas jaunkundzes Kato un Madlona, salasījušās Skiderī lugas, padzen
divus preciniekus tādēļ, ka tie viņām neliekas pietiekami smalki. Precinieki atriebjas. Viņi pārģērbj divus savus sulaiņus par marķīziem, un šie viltnieki ierodas pie muļķa jaunkundzēm ciemos. Tās blēža sulaiņus saņem atplestām rokām. Nekaunīgais Maskarils stundām ilgi gvelž stulbajām jaunkundzēm visādas aplamības, bet otrs krāpnieks, sulainis Zodlē, melš par saviem varoņdarbiem karā. Maskarils ar nekaunīgu ģīmi ne tikai lasa, bet arī dzied apmēram šādas pašsacerētas dziesmas:
Kamēr skatiens jūs tvēra žigli Un dienas mirdzumā bij tīksmi jūs skatītĶ No krūtīm sirdi jūs man steidzāt laupīt. Jel turiet zagli, zagli, zagli!
— Zagli! Zagli! — sulainis auroja, parteram smieklos rēcot.
Nopulgotas bija gan maiguma kartes, gan saloni, kuros tiek sacerētas tamlīdzīgas dzejas, un nopulgoti bija arī salonu autori' un apmeklētāji, turklāt šai ziņā lugas autoram bija pagrūti kaut ko pārmest, jo tika tēloti nevis īsti marķīzi, bet tikai par marķīziem pārģērbti sulaiņi.
Uz skatuves spēlēja nebēdīgu farsu, kas nebūt nebija nevainīgs. Tas bija farss par tā laika Parīzes tikumiem un ieražām. Bet cilvēki, kam piemita šādi tikumi un kas bija radījuši šādas ieražas, sēdēja turpat ložās un uz skatuves. Parters skaļi rēca un varēja rādīt uz viņiem ar pirkstu. Tas pazina salonu lauvas, kurus bijušais tapsētājs izsmēja visas godājamās publikas priekšā. Ložās sākās nemierīga sačukstēšanās: publikā ātri izplatījās baumas, ka, bez šaubām, Kato ir Katerīna Rambuijē, bet Madlona — Madlēna Skiderī.
Marķīzi uz skatuves sēdēja gluži sarkani. Nesēji ienesa Maskarilu — Moljēru. Viņa idiotiskā parūka bija tik milzīga, ka tās gali, Maskarilam klanoties, slaucīja grīdu, bet pašā galvvidū bija uztupināta maza cepurīte kā uzpirkstenis. Bikses ap ceļgaliem rotāja pretīgas mežģīnes. Viltus marķīzu Žodlē tēloja vecais Zodlē; un abi komiķi, Moljērs un Zodlē, gandrīz vai staigāja uz rokām, uzjautrinādami publiku, ceļot priekšā veselu virkni visādā ziņā divdomīgu joku. Viņiem pieskaņojās pārējie aktieri, arī Debrī jaunkundze, kas tēloja Gorži- busa meitu Madlonu.
Papriecājieties, cik mums jauki marķīzi un daiļas jaunkundzes! Piedodiet, bet tie taču ir sulaiņi?! Protams, sulaiņi, bet kur gan tie ņēmuši šādas manieres? … Apsmējis! Apsmējis! Apsmējis visu līdz pēdējai tērpa lentai, un šīs dzejas, un manierība, un liekulība, un rupjība pret zemākas kārtas ļaudīm!
Kad Moljērs pa maskas acu spraugām pameta skatienu publikā, viņš ieraudzīja cienījamo Rambuijē kundzi, kas savas svītas priekšgalā sēdēja ložā. Godājamā vecā dāma, kā visi ievēroja, aiz dusmām bija kļuvusi gluži zaļa, viņa lugu lieliski izprata. Un ne jau viņa vienīgā! Kāds večuks no partera ainas vidū uzsauca:
— Turies, Moljēr! Tā tik ir komēdija!
Bumba sprāga tik tuvu pašu daiļavu rindām, ka panika izcēlās uzreiz, pie tam Rambuijē kundzes karaspēku pirmais pameta viens no viņas uzticamākajiem cienītājiem un karognesējiem, iesviezdams tam uzticēto karogu taisni dubļos. Par dezertieri kļuva tieši dzejnieks Menāža kungs.
Pēc izrādes iedams laukā, Menāžs paņēma zem rokas Šaplēna kungu un klusi sacīja:
— Mans dārgais, mums būs jāsadedzina tas, ko pielūdzām … Jāatzīst vien ir, ka salonos mēs nodarbojāmies ar tīrajām blēņām!
Bez tam Menāža kungs vēl piebilda, ka luga, pēc viņa domām, esot ļoti asa un spēcīga un vispār viņš to visu esot jau paredzējis…