Bet, ko īsti Menāžs bija paredzējis, mēs nezinām, jo viņa turpmākie vārdi noslāpa kariešu rīboņā.
Teātrī nodzisa uguns. Ielas kļuva pavisam tumšas. Ietinies apmetnī, Moljērs ar lukturi rokā, novembra drēgnumā palaikam ieklepodamies, steidzās pie Madlēnas. Viņu vilināja pavarda uguns, bet vēl vairāk vilināja kas cits. Viņš steidzās sastapt Madlēnas māsu un audzēkni Armandu Bežāru, to pašu Meņū, kas pirms sešiem gadiem Lionā tēloja Efīru. Nu viņa bija izaugusi par sešpadsmitgadīgu jaunavu. Moljērs steidzās satikt Armandu, bet sāpīgi sarauca pieri, iedomādamies Madlēnas acis. Tās vienmēr ieguva nepatīkamu izteiksmi,
/ kad Moljērs uzsāka dzīvas sarunas ar koķeto un kustīgo Armandu.
Madlēna bija piedevusi visu: piedevusi viņa aizraušanos ar Diparku Lionā, piedevusi un samierinājusies ar Debrī kundzi, bet šoreiz Madlēnu bija it kā apsēdis pats nelabais.
Novembra tumsā, drēgnajā miglā gar piekrasti steidzas lukturis. Moljēra kungs! Mūs neviens nedzird, pačukstiet jeclass="underline" cik jums gadu? Trīsdesmit astoņi; bet viņai — sešpadsmit? Un tad vēl, kas ir viņas tēvs un māte? Vai esat pārliecināts, ka viņa ir Madlēnas māsa? . ..
Viņš nevēlas atbildēt. Bet varbūt arī nezina atbildi uz šo jautājumu. Tātad par to nav vērts uzsākt valodas. Var tērzēt par ko citu. Teiksim, par to kļūdu, ko Moljērs pieļāvis «Daiļavās», aizskardams Burgundas aktierus:
— Kam jūs atdosiet savu lugu?
— Protams, viņiem — karaļa aktieriem, — dzēlīgi atbild viltnieks Maskarils, — tie taču vienīgie prot norunāt dzeju!
Moljēra kungs veltīgi aizskāris burgundiešus. Sapratējiem taču skaidrs, ka viņš ir citas skolas pārstāvis un pats rada šo skolu, bet Monflēri nebūt nav tik slikts aktieris, kā apgalvoja Beržeraks. Burgundieši un Moljērs iet dažādus ceļus, un nav iemesla burgundiešus aizvainot, it īpaši tādēļ, ka ar tādiem izlēcieniem kā «Daiļavās» nekas nav pierādāms, bet sanākt naidā ar visiem ir ārkārtīgi bīstami!
14. nodaļa KAS VĒJU SĒJIS
Jau nākošajā dienā Moljēra kungs saņēma Parīzes varas iestāžu oficiālu paziņojumu, ka viņa lugu «Smieklīgās daiļavas» turpmāk aizliegts izrādīt.
— Bendes gatavie! — de Moljēra kungs izgrūda, atslīgdams krēslā. — Kurš to varēja izdarīt?
Jā, kurš gan varēja to izdarīt? Nav zināms. Klīda valodas, ka aizliegumu panācis kāds ievērojams un ietekmīgs tādu salonu apmeklētājs kā de Rambuijē kundzei.
Tomēr, tiesa kas tiesa, uz Moljēra triecienu daiļavas atbildēja ar īsti varenu pretsitienu.
Atguvies Moljērs sāka pārdomāt, kas būtu darāms un kurp ar steigu jādodas, lai glābtu lugu. Francijā bija viens vienīgs cilvēks, kurš varēja vērst visu atkal par labu. Šai sarežģītajā gadījumā palīdzību varēja meklēt vienīgi pie viņa, bet, ak vai, šī cilvēka tobrīd, kā par spīti, Parīzē nebija.
Tad mans varonis nolēma vispirms nosūtīt lugu šim cilvēkam izskatīšanai. Un tūdaļ galvā sacerēja aizstāvības runas uzmetumu:
«Jūsu majestāte! Tas, acīm redzot, ir pārpratums! «Daiļavas» — tā gluži vienkārši ir jautra komēdija… Jūsu majestāte kā cilvēks, kas apveltīts ar apbrīnojamu gaumi un smalku izpratni, bez šaubām, atļaus izrādīt šo uzjautrinošo nieciņu …»
Luga tika nosūtīta karalim izskatīšanai. Tomēr enerģiskais Mazās Burbonu pils direktors ķērās arī pie virknes citu pasākumu. Viņš apspriedās ar Madlēnu, atsteidzās satrauktā trupa, Moljērs kaut kur aizbrauca ievākt ziņas un aizvest dāvanu, bet atgriezies izlēma, ka jāķeras pie vēl viena līdzekļa, lai atgūtu iespēju lugu izrādīt.
Dramaturgiem šis līdzeklis pazīstams jau sen, un tas ir tāds, ka autors, ar varu piespiests, ķeras pie sava sacerējuma apzinātas izkropļošanas. Ārkārtējs līdzeklis! Tā rīkojas ķirzakas, kas, notvertas aiz astes, nomet to un aizbēg. Jo ķirzaka zina, ka labāk dzīvot bez astes nekā zaudēt dzīvību.
Moljērs pamatoti sprieda: karaļa cenzori nezina, ka nekādi pārgrozījumi sacerējumā ne par matu neizmaina tā galveno nozīmi un ne mazākā mērā nepavājina tā nevēlamo ietekmi uz skatītāju.
Moljērs lugai nometa nevis asti, bet sākumu, atteikdamies no kādas ainas, un bez tam pielika spalvu arī citās lugas vietās, sabojādams tās iespēju robežās. Šī aina bija nepieciešama, un tās atmešana mazināja lugas kvalitāti, taču tās galvenajā būtībā neko nemainīja. Domājams, šajā ainā tika dotas ziņas par to, ka Madlona un Kato ir parīzietes, bet autora mērķis bija nomierināt cenzorus, uzsverot, ka abas jaunkundzes ir provincietes, kas nesen ieradušās Parīzē.
Kamēr viltīgais komediants prātoja, svītrodams savu lugu, Parīzē notika kaut kas nedzirdēts. Ne vien pašā pilsētā, bet arī desmit ljē attālumā no tās runāja vienīgi par «Smieklīgajām daiļavām». Slava pieklauvēja pie Moljēra kunga durvīm un vispirms parādījās kāda literāta Someza izskatā. Tas salonos plosījās, pierādīdams, ka Moljērs gluži vienkārši ir plaģiators un turklāt tukšs un gaužām paviršs kumēdiņu taisītājs. Daudzi viņam piekrita.
— Viņš visu nozadzis abatam Depīraml — viesistabās klaigāja literāti.
— Ak nē! — citi iebilda. — Šī farsa saturs nozagts itāliešiem!
Vēsts par aizliegumu vēl pielēja eļļu ugunij. Visi gribēja redzēt lugu, kurā izsmieti augstāko aprindu pārstāvji — salonu apmeklētāji. Kamēr parīzieši dedzīgi strīdējās, apspriezdami jauno lugu, grāmatu tirgotājs de Liņs ieradās teātrī un pazemīgi lūdza izsniegt viņam rokraksta kopiju, ko viņš tomēr nedabūja. Vārdu sakot, katrs darbojās savā virzienā, un galu galā Moljēra viltīgie paņēmieni deva labus rezultātus.
Viņš atrada dažus aizstāvjus starp šīs pasaules varenajiem, visai prasmīgi atsaucās uz to, ka meklēs aizstāvību pie karaļa, un pēc pāris nedēļām komēdiju atļāva izrādīt — tikai ar labojumiem.
Trupā valdīja neaprakstāms prieks, bet Madlēna pačukstēja Moljēram vienu vienīgu frāzi:
— Dubultojiet cenas!
Praktiskajai Madlēnai bija taisnība. Teātra uzticamais barometrs — kase — rādīja vētru. Otrajā decembrī notika otrā izrāde, un teātris, kurš parasti ieņēma apmēram četrsimt livru par vakaru, šajā vakarā ienesa tūkstoš četrsimt livru. Turpmāk notika tas pats. Moljērs sāka izrādīt «Daiļavas» kopā ar Korneija vai arī Ska- rona lugām, un ikreiz zāle bija izpārdota.
Jau pieminētais feļetonists 2ans Lorē savā dzejas valodā izdotajā «Avīzē» rakstīja, ka šī luga — tukša un ākstīga, taču, jāatzīstot, ārkārtīgi smieklīga:
Aiz smiekliem plīšu, jā, nudien, Un izsmējos reiz gana! Trīsdesmit sū tik maksa vien, Bet izsmiešanās traka!
Grāmatu tirgotājs un izdevējs Gijoms de Liņs savu mērķi sasniedza. Kaut kādā noslēpumainā kārtā viņam izdevās dabūt «Daiļavu» rokraksta kopiju, un viņš paziņoja Moljēram, ka sākot lugu iespiest. Autoram nekas cits vairs neatlika kā piekrist izdošanai. Viņš uzrakstīja lugai priekšvārdu, kas sākās tā: «Ir tomēr dīvaini, ka cilvēku darbus iespiež, viņiem negribot!» Taču patiesībā tas, ka lugu iespieda, nebūt nebija nepatīkami, īpaši tādēļ, ka lugas priekšvārds autoram nodrošināja iespēju izteikt dažas savas pārdomas par «Daiļavām».
Pēc Moljēra domām, daiļavām neesot jāapvainojas par šo lugu, jo tajā attēlotas vienīgi viņu smieklīgās at- darinātājas. Pasaulē taču līdzās labajam arvien uzrodo- ties muļķīgi pērtiķi… un tā joprojām. Bez tam Moljērs kautrīgi paziņoja, ka, rakstot šo lugu, neesot pārkāpis godīgas un pieļaujamas satīras robežas.