Jāšaubās, vai Moljērs ar savu priekšvārdu kādu pārliecināja, un Parīzē atradās cilvēki, kuri iebilda, ka satīra, kā jau katram skolotam cilvēkam zināms, patiesi mēdzot būt godīga, taču diezin vai pasaulē atradīšoties jel kāds cilvēks, kurš varas iestādēm iesniegtu pieļaujamas satīras paraugu. Taču ļausim Moljēram aizstāvēties, kā viņš prot. Viņam tas nepieciešams, jo nu ir pilnīgi skaidrs, ka ar «Daiļavu» pirmizrādi dramaturgs pievērsis sev visai lielu un ciešu uzmanību. Un Moljēra kungs turpmāk neatkarīgi no jebkura — pat savas paša gribas rīkojās tā, ka šī uzmanība ne mazākā mērā neatslāba.
15. noda|a noslēpumainais Ratabona kungs
Ļoti drīz izrādījās, ka Moljērs, kā mēdz teikt, ir dramaturgs no dieva žēlastības. Viņš strādāja ārkārtīgi ātri, un vārsmas viņam raisījās viegli. Kamēr Parīzes salonu literāti un Burgundas Viesnīcas aktieri viņu zākāja, Moljērs rakstīja jaunu komēdiju dzejā, un pavasarī tā bija gatava — 1660. gada divdesmit astotajā maijā viņš to uzveda. Komēdiju sauca «Sganarels jeb Iedomātais ragnesis», un tās uzvedumā piedalījās Diparku laulātais pāris, kurš bija atgriezies pie Moljēra, nespēdams iedzīvoties Purva Teātrī, Debrī laulātais pāris, Lepī, Madlēna un Moljērs, kurš spēlēja Sganarela lomu.
Bija kluss laiks, jo karalis neatradās Parīzē, un tālab arī daudzi aristokrāti uzturējās ārpus galvaspilsētas. Un tomēr luga piesaistīja sev plašu publikas uzmanību — sevišķi tādēļ, ka jau pirmajā izrādē sākās skandāls.
Kāds buržuā parterā sacēla milzīgu traci, publiski paziņodams, ka de Moljēra kungs esot noķengājis tieši viņu, notēlodams komēdijā kā Sganarelu. Parteram viņa paziņojums, protams, sagādāja milzīgu prieku. Jokdari uzjautrinājās, klausīdamies satracinātajā buržuā, kurš draudēja žēloties policijai par komediantu, kas aizskāris godīgu cilvēku ģimenes dzīvi. Tas, zināms, bija pārpratums: rakstīdams «Sganarelu», Moljērs nebja notēlojis nevienu atsevišķu buržuā, bet gan parādījis uz skatuves greizsirdi un skopulīgu privātīpašnieku vispār. Pastāv aizdomas, ka Sganarelā sevi pazinuši daudzi, tikai bijuši gudrāki par šo buržuā, kurš parterā sacēla traci.
Tā, ar «Daiļavām» iemantojis sev Parīzes literātu vidū dažus desmitus ienaidnieku, Moljērs pēc «Sganarela» sanāca naidā arī ar krietnajiem buržuā no tirdzniecības kvartāliem.
Parīzes viesistabās «Sganarelu» apsprieda ļoti trokšņaini, pie tam spriedumi, ko izteica literāti, lielākoties bija vienveidīgi:
— Lēts darbiņš! Rupja smieklīgu situāciju komēdija, piesātināta ar pliekaniem jociņiem.
Tika dzītas pēdas, no kurienes Moljērs ņēmis šo komēdiju. Taču meklējumi sevišķus panākumus neguva.
Kad bija notikušas vairākas izrādes, Moljērs saņēma vēstuli. Kāds Nefvilnens rakstīja Moljēram, ka, noskatījies viņa komēdiju «Iedomātais ragnesis», esot atzinis to par tik jauku, ka vienas reizes viņam licies par maz un viņš to noskatījies sešas reizes. Šāds vēstules sākums sadzina apmierinātības sārtumu vaigos Moljēram, kurš pēdējā laikā pārsteigts sāka ievērot, ka slava nebūt nav tāda, kā dažs to iedomājas, bet izpaužas galvenokārt nevaldāmās lamās uz visiem ielu stūriem.
Viņš turpināja lasīt patīkamo vēstuli. Tālāk noskaidrojās, ka Nefvilnenam piemita patiesi fenomenāla atmiņa: sešās reizēs viņš bija pierakstījis visu komēdiju līdz beidzamajam vārdiņam. Šai vietā Moljēra kungs kļuva uzmanīgs — un ne velti, jo Nefvilnena kungs pavēstīja, ka esot katrai «Ragneša» ainai sarakstījis savus komentārus. Un viņš lugu ar šiem komentāriem nosūtot iespiešanai, tādēļ ka, Nefvilnena kungs rakstīja, «… tas ir gluži nepieciešams kā Jūsu, tā arī manai slavai!».
«Negodīgi cilvēki,» Nefvilnena kungs rakstīja tālāk, «varētu laist klajā slikti pārbaudītus lugas norakstus, tā nodarot zaudējumus Moljēra kungam.»
Vārdu sakot, Nefvilnena kungs nododot lugu izdevējam Zanam Ribū Augustīniešu krastmalā.
— Zvēru pie dieva, — Moljērs iesaucās, izlasījis līdz galam slavaskārā Nefvilnena kunga vēstuli, — otra tik nekaunīga cilvēka neatradīsies visā pasaulē!
Nu, te gan de Moljēra kungs kļūdījās!
1660. gada vasara ievērojama ar to, ka Moljēram beidzot radās iespēja līdztekus kārtējam repertuāram Mazajā Burbonu pilī nodot karaļa vērtējumam savas «Daiļavas». Divdesmit devītajā jūlijā lugu izrādīja Vensenas mežā pie Parīzes, uz kurieni jauniņais karalis mēdza izbraukt, lai atpūstos pie dabas krūts. Luga guva milzīgus panākumus. Un šeit galīgi noskaidrojās, ka Luijs XIV ārkārtīgi jūsmo par teātri un it īpaši par komēdiju, ko pieredzējušais Mazās Burbonu pils direktors tūdaļ iegaumēja.
Pēc tam trupa atgriezās Parīzē un spēlēja savu repertuāru, kas sāka skaidri pierādīt, ka Moljēra lugas kā izrāžu skaita, tā ienākumu ziņā pārspēj visas pārējās lugas, gan komiskās, gan traģiskās.
Trīsdesmitajā augustā Moljērs Luvrā izrādīja «Daiļavas» karaļa Vienīgajam brālim un viņa svītai — un atkal ar milzu panākumiem. Klejojošā komedianta saule acīm redzami kāpa augšup. Priekšā pavīdēja varena karjera, un trupa tūkstoš sešsimt sešdesmitā gada rudeni uzsāka patīkamās panākumu priekšnojautās. Bet tad oktobrī, četras dienas pēc nabaga satīriķa Skarrona nāves, kurš kapā beidzot guva mieru pēc šausmīgām ciešanām, ko viņam sagādāja paralīze, trupu pārsteidza kāds negaidīts notikums. Proti: karaļa brāļa trupas direktoru, kam galmā bija lieli panākumi, izdzina no Mazās Burbonu pils kopā ar visiem viņa aktieriem.
Vienpadsmitajā oktobrī, lietainā pirmdienā, Burbonu pils zālē ieradās Ratabona kungs, visu karaļa ēku galvenais uzraugs. Ratabons bija noslēpumaina spraiguma pilns un veda sev līdzi arhitektu ar kaut kādiem zīmējumiem un plāniem rokās, bet arhitektam pakaļ pulciņā nāca strādnieki, un tiem rokās bija cērtes, lāpstas, laužņi un cirvji. Uztrauktie aktieri griezās pie Ratabona kunga ar jautājumiem, ko nozīmējot šī ierašanās, Ratabona kungs dzestri un pieklājīgi paziņoja, ka esot ieradies noplēst Mazo Burbonu pili.
— Kā?! — aktieri izsaucās. — Un kur tad lai mēs spēlējam?!
Ratabona kungs laipni atbildēja, ka viņam tas neesot zināms.
Kad atnāca Moljērs, viss pilnīgi noskaidrojās: Ratabons bija ieradies ar lielisku un galīgi izstrādātu Luv- ras pārbūves projektu, un, lai šo darbu varētu sekmīgi veikt, bija nepieciešams līdz pamatiem nojaukt ne vien Mazo Burbonu pili, bet arī Okseruā Senžermēnas baznīcu, kas atradās tai blakus.
Moljēram grīda salīgojās zem kājām.
— Tātad mēs bez brīdinājuma paliekam uz ielas? — Moljērs noprasīja.
Ratabons neko neatbildēja, tikai līdzjūtīgi paraustīja plecus un noplātīja rokas. Formāli viņam nekā nevarēja pārmest: viņa pienākumos nekādā gadījumā neietilpa paziņot komediantu direktoram par tām pārbūvēm, ko karaļa arhitekts paredzējis karaļa ēkās.
Un Burbonu pilī tūliņ sāka klaudzēt cirvji un pajuka ģipša putekļi.
Atjēdzies no pirmā uztraukuma, de Moljērs aizsteidzās meklēt aizstāvību pie trupas aizbildņa — karaļa brāļa. Un karaļa brālis …
Taču atgriezīsimies uz mirkli pie Ratabona kunga. Patiesi, kādēļ gan vajadzēja sākt teātra nojaukšanu, ne ar pušplēstu vārdu nebrīdinot galma trupu? Tā kā nav ne mazākā iemesla pieņemt, ka Ratabona kungs aiz izklaidības nebūtu pamanījis, ka viņam turpat blakus sniedz izrādes aktieri un kādu laiku pat divas trupas reizē (kad risinājās šie notikumi ar Ratabonu, itāliešu trupa Parīzē neatradās, tā bija izbraukusi no Francijas), atliek domāt, ka virsintendants Ratabons apzināti nebija brīdinājis trupu par teātra ēkas likvidēšanu.